Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Vispār zināms, ka zelta griezuma attiecība bioloģisko ķermeņu dažādu veidojumu savstarpējās attiecībās sastopama visai bieži. Mūsu tālie senči zināja par šim attiecībām, un tās atspoguļotas se­no svētvietu plānojumos, piemēram, Pokaiņu un Jūdžu akmens saistībā.

Visuma ritmi latvju garamantās. Mūsu senči uzskatija, ka daudzas norises kosmosā vada Visuma citu dimensiju (imaginālās) telpas, ko viņi sauca par Viņsauli un Aizsauli. Kosmosa telpu ritmi­ka ir tikai Viņsaules un Aizsaules ritmikas atspulgi. Šeit pieskarsi- mies Visuma ritmikai. Fiziskā pasaule ir triju dimensiju telpa, kur dvēsele sak savu jauno dzīvi, līdz dodas uz otro telpu — Viņsauli. No dainām izriet, ka Viņsaule un Aizsaule ir daudzdimensiju telpas.

Visuma ritmos pārejas izsaka kā skaitļa 108 daļas vienotā Visu­ma telpās. Te redzamas vairākas sakritības starp svētajiem skaitļiem 4 x 27 = 108. Šo skaitli var arī izteikt kā 40e.

Dainas ļoti gleznaini apraksta nule minētās saiknes. Mūsu senču gari, kas dainas saukti par bāleliņiem vai brāļiem, palīdz cilvē­kam veidot un uzlabot savas sasaistes ar Viņsaules informatīvo (imaginālo) lauku. Dainās stāstīts, ka Brāļi man klēti cirta deviņiem arodiem vai …kroni kala deviņiem žuburiem. Cilvēka vērtība ir augstāka tad, ja viņu sadzird brāļi, kas dzīvo devītā novadā. Lai gūtu Viņsaules atbalstu, cilvēkam sava garīgā enerģija jāvelta labiem darbiem un labām domām. Samērā jaunas, tikai lopkopības laikā radušās dai­nas, pielīdzina cilvēkus ganāmpulkam.

Rindojati, raibas govis, Pa celiņu laidarā! Māte gaida laidarā Deviņām slaucenēm.

LD 28914

Šī ir viena no vairākiem simtiem dainu, kas ar dziļu simbolu palīdzību apraksta Šīs un Viņsaules sasaistes. Tiem, kas vēlētos iebilst pret šāda veida aprakstiem, tomēr vajadzētu ņemt vērā, ka mūsdienu materiālistiskā simbolu valoda nespēj aprakstīt citu di­mensiju telpas.

Latvju garamantas un seno svētvietu iekārtojums liecina, ka mūsu senčiem bija divpusējas sasaistes ar imaginālajām tel­pām. Domājams, ka galvenās ziņas par kosmosu gūtas ar šo telpu palīdzību. Tapat ar šo telpu palīdzību izveidotas lielo svētvietu kopas. Šī sadarbība uzskatāma par būtisku augstāko ci­vilizācijas veidu pazīmi. Mūsdienu civilizācija labākajā gadījumā tam vēl tikai tuvojas.

Visuma ritmikas fizikālie pamati

Mūsu senči zināja, ka Visumā valda vienoti likumi. To atspul­gus atrodam daudzkārt un dažnedažādos veidos mums apzināmo struktūru iekārtojumā un darbībā. Tas attiecas arī uz diennakts laika dalījumu stundās, minūtēs, sekundēs, kas ieviests jau tālā se­natnē. Šis dalījums nebūt nav nejaušība vai iegriba, tam ir dziļi pa­mati.

Visuma uzbūves galvenais likums izpaužas caurviju un līdzī­bas principā — mazais atspoguļojas lielajā un otrādi. Visi Visuma veidojumi, sākot 3no atomiem līdz neaptverami milzīgajām šūnveida galaktiku sienām, veikti ar nelielu, tā teikt, tipveida konstruktīvo risinājumu daudzumu. Tā, piemēram, miljardi dažādu vielu radīti tikai no 92 atomiem. Savā būtībā līdzīga ir atoma, Saules sistēmas un galaktiku uzbūve. Šādi radīšanas pamati nosaka ķermeņu ritmiku visos to raksturojumos. Mūsdienu fiziķi, pētot iespējamo vielas paš- organizēšanos, izstrādājuši tā saukto sinenerģētikas teoriju. Tomēr tai pagaidām nav izdevies rast apmierinošus pierādījumus un pama­tojumus nule minētajam. Arvien lielāks skaits fiziķu un citu zināt­nieku tuvojas mūsu senču uzskatiem par Augstāko Radītāju — Dievu.

Jebkura, tostarp ari kosmiskā, dzīvība sevi pauž kustībā. Lai tā ritētu ar vismazāko enerģijas patēriņu, nepieciešams izmantot rezo­nanses parādības. Neiedziļinoties pašu ķermeņu konstrukcijas bū­tībā, atzīmēšu tikai, ka viens no Visuma pastāvēšanas noteikumiem ir ritmi. Fizikāli tie sevi izpauž kā dabiskie garuma, laika un citi sav­starpēji saistīti mēri.

Svētais skaitlis 108. Aritmētiski 108 ir deviņi duči vai četri trejdeviņi. Šie skaitļi raksturo pāreju uz augstāko sistēmu. Ta, pie­mēram, sistēmā Saule-Zeme mūsu planētas diametrs ir 108 reizes mazāks par Saules diametru. Bet Saules attālums no Zemes ir 108 reizes lielāks par Saules diametru.

Mūsdienu zinātne Saules sistēmu raksturojošos lielumus uzzi­nāja tikai pirms nepilniem diviem gadsimtiem. Līdz ar to skaitļa 108 kosmiskā nozīme apzināta tikai 20. gs. beigās. Senie cilvēki par šī skaitļa nozīmi zināja pirms daudziem tūkstošiem gadu. Te nu at­kal un jau kuro reizi apliecinām, ka senču zinātne apsteidza taga­dējo.

Ar laiku zināšanas zuda, bet svēto skaitli atcerējās; tas izpaužas dažnedažādi. Ta, piemēram, lietuvieši savās garamantās saglabājuši pasaku par 108 valdoņiem. Tieši 108, nevis, teiksim, 100 vai 200.

Gan indiešu mitoloģijā, gan ķeltu leģendās parādās lielo laika periodu skaitliskie vērtējumi, kuru pamatā ir 108. Ta, piemēram, Brahmas diena ir 4 320 000, t.i., 4 x 108 x 104 cilvēku gadi.

Skaitļa 108 nozīme slēpta veidā atrodama arī latvju tautas dzies­mās bieži pieminētā sudraba kā ķīmiska elementa raksturojumā.

Senie cilvēki sudrabu pazina kā attīrošu metālu, kas dezinficē ūdeni. Latvju dainās ar simbolu sudrabs apzīmēts smalko enerģiju plūsmas veids, kas sekmē cilvēka garīgo darbību. Ne velti mūsu senči cienīja sudraba rotas vairāk nekā citu metālu darinājumus. Šajos piemēros atkal izpaužas caurviju princips — sasaistīt kopā objekta tehnisko raksturojumu un kosmiskās sakarības ar imagi- nālo telpu un cilvēka zemapziņas darbību.

Indiešu svētajā rakstu valoda — sanskritā, kas cēlusies no mūsu senču valodas, ir 108 svēto tekstu — Vēdu skaidrojumi — upanišadas. Bet pašu Vēdu tekstu apjoms ir 10 800 rindiņas. Saulei šais tekstos doti 108 vārdi. Hinduistu un budistu lūgšanu krellēs ir 108 pērlītes. Japānā budisti jauno gadu sagaida, zvanot ar lielo zvanu 108 reizes. Uguns pielūdzēju svētie altāri mūrēti no 10 800 ķieģe­līšiem.

Sena garuma mērvienība, tā sauktā angļu jūdze (1,61 km), ir 1080. daļa no Mēness rādiusa (1737 km).

Katrā latvju senču gadskārtā vidēji ietvertas 45 dienas, t.i., 45 x 24 = 1080 stundas.

Šādu piemēru ir pārāk daudz, lai tos uzskatītu par sagadīšanos. Tie vēlreiz apliecina, ka senajiem cilvēkiem bija zināma ne tikai Saules sistēmas uzbūve, bet arī tās skaitliskie lielumi.

Kaut arī mūsu zemē ļoti daudz kas izpostīts, tomēr saglabajies pietiekami daudz senās civilizācijas liecību, lai varētu apjaust mūsu senču dižās zināšanas. No šādām liecībām atzīmēšu seno svētvietu plānojumu, teikas par tām, kā arī senās mērvienības. Pēdējo gadu desmitu zinātnes un tehnikas sasniegumi ļauj šīs senās ziņas skatīt citā gaismā.

Devītajā apcirknī aprakstītā Lielā Saules modeļa garums atbilst vienai 108. daļai no Zemes diametra, t.i., 12 756 : 108 = 118 km. Savukārt viena 108. daļa no šīs līnijas garuma kalpojusi par pamatu senai mērvienībai — verstij.

Tā izskatās jau aprakstīto savstarpēji saistīto lielumu sistēma, kur katrs nākamais lielums ir 108. daļa no iepriekšējā:

— Zemes attālums līdz Saulei — 149,6 miljoni km;

— Saules diametrs — 1392 tūkstoši km;

— Zemes diametrs — 12 756 km;

— Zemes moduļa līnijas, piemēram, Dobeles meteorīta vieta — Slīteres pacēluma centrs vai Dobele — Meļķitāru akmens, pa 108 verstīm (118 km);

— senās mērvienības versts garums — 1,065 km;

— Babilonijas divkāršā olekts — 0,996 m.

Šos attālumus devu mākslīgajās jaunajās un nedabiskajās mēr­vienībās — kilometros un metros. Kā nedaudz tālāk būs redzams, rakstot šos attālumus senajās dabīgajās mērvienībās, tie izsakāmi vienkāršos skaitļos.