Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Mēs visi zinām, ka laiku pa laikam atmosfēras spiediens mai­nās. Atbilstoši siltumtehnikas likumiem, karstās vasaras dienās tam vajadzētu palielināties, bet aukstā laikā mazināties. Tomēr bieži vien vērojams pretējais. Ziemas aukstumā gaisa spiediens var pieaugt pat vairāk nekā par 20 dzīvsudraba stabiņa milimetriem, bet karstā vasaras dienā ievērojami kristies. Šādus gadījumus var izskaidrot ti­kai ar smalko enerģiju iedarbību iepriekš minēto hipotētisko mem­brānu slēgtajās telpās.

Cilvēks ar savu domu spēku var vadīt nule minēto membrānu atvēršanu vai aizvēršanu. Protams, to nevar izdarīt katrs cilvēks un no katras vietas. Mūsu senči zināja, kā to darīt un kur to darīt, tā­dēļ iekārtoja atbilstošas vietas.

Vairāki novērojumi liek domāt, ka minēto membrānu ierobe­žotajās telpās iespējams veikt arī citus, vēl sarežģītākus uzdevumus, mainot gaisa un tostarp arī ūdens tvaiku stāvokli tajā. Tā, piemē­ram, novērots, ka mākoņi, ejot pāri pludmalēm, t.i., vietām, kur at­klāto ūdeni nomaina zeme, bieži vien mainās. Tie var rasties vai izzust, kļūt blīvāki vai plānāki, būtiski mainīt savu izskatu. Mem­brānu noslēgtajās telpās var mainīties gaisa spiediens, kas var izrai­sīt vēju vai arī to nomierināt. Šis būtiskās izmaiņas skaidrojamas ar smalko enerģiju iedarbību.

Dambju postīšana. Pēdējā gadu simtenī iznīcināta liela daļa senatnes pieminekļu, tostarp arī dambji. Mūsu vecvectēvi vēl sar­gāja šos veidojumus, bet 20. gs. zinātnieku acīs tiem nebija nekādas vērtības. Līdz šim dambji netika apzināti. Diemžēl, kaut arī to māk­slīgā izcelsme nav apšaubāma, līdz ar to zudušas arī ļaužu atmiņas.

Padomju armijas kartēs redzams, ka pie Palaipes bijuši divi dam­bji, no kuriem palicis tikai viens. Jau stāstīju par Ukru dambju pos­tīšanu. 2001. gada rudenī neapzinīgi cilvēki ar smago baļķu vedamo mašīnu saārdīja Joda dambja augšgalu.

Šobrīd par dambju nozīmi var izteikt tikai minējumus. Var ari būt, ka tie bija paredzēti tādiem mērķiem, kādi 21. gs. cilvēkiem vairs nav svarīgi. Bet, kamēr šis minējums nav pierādīts, dambji jāsaudzē. Senči taču nenoņēmās ar vērienīgajiem zemes darbiem tikai aiz gara laika. Tāpēc beidzu šo apcirkni ar domu, ka dambju saglabāšana un darbības atjaunošana dotu labumu mums visiem.

Aplūkojot muzejos saglabātos priekšmetus un dabā atrodamos veidojumus, kas kalpojuši mūsu senčiem, šķiet, ka itin nekas no se­natnes mantojuma mums vairs nav vajadzīgs. To sadzīves priekš­metu un zināšanu klāsts, bez kā tagad varam iztikt, ir visai liels. Tomēr pašos pēdējos gadu desmitos daudz ko nācies celt ārā no putekļiem klātajām lādēm. Daudzās valstīs zinātnieki, pētot senās zināšanas, atraduši izcilas vērtības. Izrādās, ka tas, kas vēl nesen šķita lieks un novecojis, tagad vērtējams kā sasniegums un piemi­nams ar lielu cieņu, piemēram:

— zāļu tējas;

— senču dziedniecības paņēmieni, tostarp bioenerģētiskā iedar­bība, akupresūra un tautas dziednieku diagnostikas metodes;

— cilvēku un mājdzīvnieku mītņu izvietošana labvēlīgās vietās, kur nav nelabvēlīga starojuma;

— gaišredzība un pareģošana;

— zintnieciskā aizsardzība;

— svētavotu ūdens lietošana dziedniecībā;

— dabas produktu lietošana; dziedniecisks uzturs kā ārstēša­nās veids;

— lauksaimniecība bez ķimikālijām.

Šo sarakstu varētu turpināt, bet pietiks. Jau no minētajiem pie­mēriem vien pietiekami spilgti redzams, ka cilvēces nākotne sais­tāma ar atgriešanos pie senajām zināšanām. Pašreizējo stāvokli pa­saulē diemžēl nosaka alkatīga ātras peļņas iegūšanas un industriālā pasaules uzskata uzspiestā attīstība, kas ved uz iznīcību.

Kāpēc noliedza senās zināšanas? Industrializētā civilizācija ar plaša mēroga ražošanu un mehanizēto transportu radījusi lielas izmaiņas apkārtējā vidē. Augot pilsētām, zuda vietējās zināšanas un tradīcijas. Pilsētās augušie un mācītie cilvēki tās nesaprata un sāka dēvēt par māņiem un blēņām. Mutvārdu zināšanas saka apšaubīt — uzskatīja, ka tās ir zemākas par drukāto vārdu.

Viduslaikos sāka pat vajāt zināšanas, kas saistītas ar dabas zā­lēm un dziedniecību, rīkstniecību, pareģošanu, kā arī daudzas se­nās paražas, pat dialektus un izloksnes. Izplēnēja zināšanas par dzī­vošanai piemērotu vietu izvēli atbilstoši dabas enerģētikai. Vietējo kultūru izspieda masu kultūra.

Arvien biežāk valstis pārvaldīja varmācīgi diktatori. Viedie cil­vēki, kas pārzināja senču gudrību, viņiem traucēja. Viduslaikos par pareģošanu, dziedināšanu, gaidāmā laika noteikšanu tos sodīja ar nāvi, sadedzinot uz sārta kā burvjus un raganas. Par diktatoru ciņu pret gudriem cilvēkiem stāstīts arī senebreju vēstures grāmatā — Torā jeb Bībeles Vecajā derībā.

Nošķirtība no dabīgās vides bija diktatoru vēlme. Viņu virzī­tās totalitārās idejas bija vērstas uz seno zināšanu iznīcināšanu, lai cilvēki neko nezinātu ne par dižo senatni, ne par garo nakti. Ja nav ziņu par pagātnē paveikto, cilvēki slavina tagadni ka augstāko sasniegumu. Diemžēl varmācīga vienpusīgu uzskatu uzspiešana vērojama ne tikai politikā, bet arī zinātnē.

Viduslaikos drīkstēja runāt tikai par tiem brīnumiem, kurus atbalstīja valdošā reliģija. Tas pats attiecināms uz nesenajiem kom­partijas gadiem. Tā radās dīvains stāvoklis. Par mūsu zemes brīnu­miem rakstīt varēja tikai to, kas iekļāvās tālaika zinātnes dogmās. Jāpiebilst, ka tieši sakarā ar pašiem nozīmīgākajiem atklājumiem zi­nātnieki sākuši pētīt to, ko līdz tam dēvēja par brīnumiem. Tieši ar brīnumu izpratni Faradejs sāka elektrības, M. un P. Kirī — radioak­tivitātes, Flemings — antibiotiku pētīšanu.

Mūsdienās citādi domājošo cilvēku vajāšana kļuvusi izsmal­cinātāka. Tomēr vispārējā attieksme pret senajām zināšanām vel jo­projām ir visai noraidoša.

Pēdējo gadsimtu laikā, attīstoties tehnikai, pat ortodoksāli do­mājošie spiesti atzīt daļu no diktatoru noliegtajām sentēvu gudrī­bām. Piemēram, laika prognozēšanu neviens vairs neuzskata par burvestību, bet gan par zinātnes sasniegumu lietderīgu izmanto­šanu.

Mūsdienu civilizācija ir trausla. Ta iet no vienas krīzes uz nākamo. Šobrīd tā vēl nav tikusi galā ar ekoloģisko krīzi, bet jau iestājas informācijas krīze. Šīs krīzes nav ne pirmās, ne pēdējās, kamēr vien sabiedrība nemainīs savu attieksmi pret dabu.

Vēl joprojām mūsdienu Rietumu civilizācija attieksmē pret dabu pamatojas uz šauru materiālismu. Zinātne un tehnika cenšas kļūt par dabas aizstājēju, radot mākslīgu (virtuālo) vidi, kas arvien biežāk izraisa smagas psihiskās slimības. Pat diennakts ritmika (laiks) tiek piemērota sabalansētai Eiropas transporta kustībai, nevis dabas noteiktajiem cikliem.

Pasaules gaišākie zinātnieki, kas 1960. gadā apvienojās tā sauk­tajā Romas klubā, pierādījuši, ka pašreizējā tehnikas un zinātnes attīstība cilvēci ved uz katastrofu, jo iznīcina apkārtējo vidi.

Man ļoti patika doma, kādu angļu filmu seriālā par dižo zint­nieku Merlinu teica šīs filmas galvenais varonis. Proti, ja viņam rā­dīja kādus senatnē veiktus dižus darbus, viņš atbildēja: Ja to cilvēks varējis veikt kādreiz, tad kāpēc to nevar atkārtot šodien?

Tieši tāpat raugos uz senajiem dambjiem. Tāpēc atļaujos uz­skatīt, ka Latvijas klimatu atkal varētu padarīt par labāko pasaulē. Vajag ne tikai ticēt, vajag arī uzmanīgi mēģināt un saprātīgi rīkoties. Bet vispirmām kārtām jāpārtrauc senās gudrības liecību — dambju barbariskā iznīcināšana.