Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Šķiet, ka īstais dambju uzdevums bija vēja apturēšana un vir­ziena mainīšana.

Mūsu senči uzskatīja, ka dzīvība ir ne tikai uz zemes, ūdenī un gaisā. Dzīva ir ari pati Zeme. Zinātne pamazām tuvojas senajām at­ziņām arī šajā jautājumā.

Vadāmās membrānas. Dambjus varētu uzlūkot par milzu pus- caurlaidīgu membrānu pamatnēm. Tas salīdzināmas ar bioloģisku būtņu dzīvu šūnu sieniņām. Šīs membrānas turpinās uz augšu at­mosfērā, aptverot visu zemeslodi. Membrānas nav ne redzamas, ne taustāmas, tās veido starojumi — bioenerģētiskās plūsmas, kas nāk no Zemes dzīlēm, to lūzumiem vai citām neviendabibām. Daudzos gadījumos Zemes starojumu neviendabības noteica seno admini­stratīvo novadu robežas. Vēl tagad to uzskatāmi var redzēt Engures pagastā, kura robežas sakrīt ar lietus un krusas robežām: vai nu krusa krīt pagastā līdz robežai vai otrādi.

Vairākas latvju dainas vēsta par vārtiem, kas paši veras neverami. Iespējams, šeit runa ir par vārtiem- atmosfēras procesu vadīšanai, mainot minēto membrānu caurlaidību.

Darbības milzīgo Zemes šūnu savienojumu — membrānu — vadīšanā var salīdzināt ar dziednieka rīcību pie slimnieka. Dzied­nieks dažkārt var ietekmēt tā vai cita orgāna atveseļošanos, enerģē­tiski iedarbojoties uz akupresūras punktiem.

Mēs varam tikai iedomāties, ka grandiozā, ap mūsu senču zemi izveidotā klimata vadīšanas sistēma varēja kalpot meteoroloģisko apstākļu mainīšanai plašā jo plašā apvidū. Par to liecina jau minē­tās latvju dainas.

Lietus izsaukšana ir pilnīgi pretēja darbība tad, ja iestājies ilg­stošs sausums. Ja jūsu lūgums būs uzklausīts, pēc īsa brīža augstu debesīs parādīsies mazs, balts, gandrīz caurspīdīgs mākonītis. Tas augs arvien lielāks, kļūs tumšāks, līdz beidzot sāks līt. Ta var izraisīt lietu gan vietā, kur esat jūs pats, gan citā jūsu iedomātā vietā. 1991. gadā to pārbaudījām Idus Pantenē (Valmieras rajons), darbojoties no 20 km attāliem svētakmeņiem.

Gan vienā, gan otrā gadījumā, lai cilvēks varētu iedarboties ar savu domu, būtībā lūgumu, viņam jāatrodas pareizā enerģētisko plūsmu joslā — pie svētakmens vai citā enerģētiskā vietā, kas var būt augstāk vai zemāk par apkārtni. Mūsu senči šim nolūkam vei­doja īpašus zemes uzbērumus, kas vēl joprojām spēj ietekmēt mā­koņu gaitu.

Tomēr nav iespējams pierādīt, ka dambjus bēra tikai tādēļ.

Sniega izsaukšana. Līdzīgi kā lietu varēja izraisīt arī sniegu. Darbību būtība gan mazāk pazīstama, jo tās sevī ietver arī tempe­ratūras izmaiņas. Par sniega izraisīšanu saglabājušās dažas intere­santas liecības.

Vakar kaza vēlējās

Dziļupītes maliņā:

Vai būs lietas, vai būs sniegs,

Vai salniņa pakaļā?

LD 34101

Vairākas latvju garamantas baltās kazas un aitas piemin saistībā ar ziemu, piemēram:

Ja balta aita skraida apkārt bērzam, tad driz būs ziema. (472, Zilupe)

Kad baltu aunu trīs reizes ap koku apvedot, tad sniegs nākot. (1401, Bērzaine)

Jo gons grib, lai dreiži zīma byutu, tad tam jouvad trejs reizes balts vucyns ap bērzu, bet ūtram gonam jūvīsa Itūž vadamam vucynam lipa ar zūbim. (1402, Stoļarova)

Kad grib, lai ātrāk uznāk sniegs, tad vajag baltu jēru ap bērzu dzīt. (1 1977, Sēja)

Kad gans gribējis, lai otrā dienā snigtu sniegs, tad bijusi kaza trīs rei­zes atsprākliski ap akmeni jāapved. Tādēļ vēl tagad, sniegam uzkrītot, sa­ka: lūk, ganu Jancis būs kazu ap akmeni apvedis. (13330, Bērzaune)

Vēl interesi izraisa kādu buramvārdu sākums:

Balta kaza zāli grūda, Uz kalniņa tupēdama…

LD 34110

Apskatot nule minētās garamantas kopumā, senākie šķiet kaza un akmens kā centra jēdzieni, kas saskan ar citiem simboliem. Balta aita, balts jērs, balts bērzs ir jaunāki. Šo ticējumu izplatība no Džūk­stes līdz Zilupei norāda uz baltu cilšu vienotiem zintniecības sāku­miem no viena seno ziņu avota, kas laika gaitā izplēnējis.

Nepārzinot simbola kaza jēgu, šie ticējumi var likties visdum­jākā un vistumšākā māņticība, tāpat kā šāda daina:

Vakar vēžu baltu kazu

Ap zaļo priedulāju;

Šodien sniga balti sniegi

Kā baltās gaigaliņas.

LD 34160, Ērgļi

Šis garamantas vedina domāt, ka vēl tikai pirms dažiem gadu simtiem veiktas rituālas darbības, lai lūgtu Dievu ātrāk sūtīt sniegu. Tas varēja būt atblāzma no senajām zināšanām par klimata vadīšanu.

Rudenī sniega uzkrišanai bija arī militāra nozīme. Mūsu senči vēl viduslaikos cieta no dažādiem sirotājiem. Sirošana parasti no­tika rudeņos, kad apcirkņi bija pilni, lopi nobaroti. Laupītājiem la­bākais laiks bija ilgstošs kailsals, jo tas ļāva pārvarēt ūdens šķēršļus un purvus. Savukārt vietējie iedzīvotāji drošāk jutās tad, kad ātrāk uznāca biezs sniegs, jo pa to sirotājiem bija grūti pārvietoties. Tāpēc senči veica rituālās darbības, lai izsauktu sniegu. Ticējumos minē­tais vārds gans, manuprāt, ir zintnieka simbols. Tomēr šie izteikumi jāvērtē tikai kā minējumi.

Ģeologs V. Grāvītis domā, ka kaza ir Vēršu dzinēja zvaigznāja spožākā zvaigzne — sarkanais milzu Arkturs. Šis minējums ir inte­resants, tomēr būtu pārak naivi domāt, ka senči par ziemas tuvoša­nos nojauta tikai tad, kad rudens debesīs uzlēca Arkturs. Un diez vai sarkano zvaigzni būtu saukuši par balto kazu.

Vēja izsaukšana, virziena mainīšana, apturēšana. Arī to prata mūsu vectēvi un vecvectēvi. Vecie rembatieši atceras, ka kādreizē­jais muižas mežsargs Juris Šteins (viņš dzīvojis 19./20. gs. mijā) vajadzības gadījumā, piemēram, graudu vētīšanai, svilpojis un tā iz­saucis īsto vēju. Būtībā arī mākoņus virza vējš. Senajos laikos svil­pojot izsaukt vēju pratuši jūrnieki. Vēja izsaukšanas vārdi gan nav saglabājušies, toties teikās zināmi vairāki desmiti vārdu vēja nomie­rināšanai, piemēram:

Pūti, pūti, Vēja māte, Stājies vēlu vakarā; Jau tu būsi piekususi, Garus mežus locīdama.

Lt dz 10624

Jāpārvērtē uzskati. Lai varētu nopietni runāt par klimatisko apstākļu vadīšanu, pašā būtībā jāpārskata līdzšinējie uzskati par laika apstākļu veidošanos. Patlaban domā, ka vējus rada nezināmu iemeslu izraisītās gaisa spiediena maiņas. Vēji savukārt dzenā mā­koņus gluži kā viļņus jūrā.

Tie, kas dzīvo pie jūras, zina, ka ne jau vējš saceļ viļņus. Vis­pirms rodas dunoņa un īpatna sajūta, taču laiks ir mierīgs. Tad jūra sāk viļņoties. Vēl paiet kāds laiks, un tad rodas vējš. Tātad vējš nav cēlonis, bet gan sekas.

Nule teiktais neattiecas tikai uz pagātni vien. Atkārtošu, ka vēl ir dzīvi cilvēki, kas ne reizi vien redzējuši, kā viņu vecmāmiņas ap­tur vai izsauc lietu. Mani draugi un es pats esam liecinieki tam, ka šos darbus var veikt ari mūsdienās.

Fizikālie pamati. Atmosfēra virs mums nav viendabīga. To va­rētu salīdzināt ar milzīgu šūnu kopu; starp tām atrodas neredzamas membrānas, par kurām jau rakstīju. Interesantas ir membrānu spē­jas ne tikai atstarot, bet pat pastiprināt skaņu. Par to jau rakstīju, stāstot par Mazsalacas Skaņokalnu, Pokaiņiem un Beverīnu. Daž­kārt ārzemju literatūra šo šūnu horizontālās daļas, kas sastāv no torsionu plūsmām, dēvē par stringiem.

Gan vēja pūsmas, gan ari mākoņi var pārvietoties no vienas šū­nas citā tikai tad, ja membrāna starp tām ir atvērta. Tādējādi visas atmosfēras kustības notiek pa noteiktiem koridoriem. Uzmanīgs vērotājs ne reizi vien būs pamanījis, ka uz zemes jūtama tikai viegla vēja pūsma, bet mākoņi debesis pārvietojas lielā ātrumā. Citreiz at­kal uz zemes plosās vētra, bet mākoņi debesīs ir gandrīz nekustīgi. Dažkārt mākoņi pat pārvietojas pretēji uz zemes valdošā vēja virzie­nam, vai arī dažādi mākoņu slāņi pārvietojas atšķirīgos virzienos.