Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Mākslīgi uzbērto dambju kopējais apjoms Latvijā vērtējams mil­jonos kubikmetru. Mēģināsim noskaidrot, kāpēc gan tie izveidoti.

Vēlreiz atgādināšu, ka neviens no aprakstītajiem senajiem vei­dojumiem nevarēja kalpot par ceļu. Šie dambji parasti sākas un bei­dzas purvainās pļavas, kur vēl pirms sešiem septiņiem gadsimtiem skalojās ūdens. Turklāt tie nav saistīti ar vietējiem ceļiem.

Dambji nevarēja kalpot ari ūdens aizturēšanai. Neviens no mums zināmajiem dambjiem nenorobežo kādu ieleju tā, lai tajā uz­krātos ūdens.

Citu tautu literatūrā sastopama doma, ka šādi veidojumi radīti zemkopības kulta rituālu vajadzībām. Ta domā Ziemeļamerikas zi­nātnieki, kas pētījuši simtiem jūdžu garās zemes uzbērumu kopas Ohaijo un Misisipi upju baseinos. To plānojums atgādina milzu rakstu jeb ornamentu.

Neizskaidrojami zemes dambji ir ari Anglijā, tostarp netālu no slavenās Stounhendžas. Angļi smaidīdami tos dēvē par zirgu sacīkšu skrejceļiem. Protams, tas ir tikai joks, jo apmierinoša skaid­rojuma šiem dambjiem nav. Šeit valda uzskats, ka senie cilvēki, bai­dīdamies no dabas un vienlaikus pielūgdami to, uzbēruši dambjus tajās vietās, kur cauri mežam gājis viesuļvētras ceļš. Tomēr arī šai domai nav pietiekamu pierādījumu. Viesuļvētras virzās pa līkloču līniju, un to skartā josla ir stipri platāka. Turklāt uzbūvēt dambi mežā uz sagāztu koku joslas pat mūsu dienas būtu grūts uzdevums. No tā secināms, ka šobrīd pasaulē nav kaut cik apmierinoša skaid­rojuma par šādu vietu nozīmi.

Šie dambji nav uzskatāmi ari par jaunākos laikos veidotām no­cietinājumu daļām — skanstēm, sporta ,vai citu spēļu vietām. Tas nevar būt arī lielu rituālo gājienu vietas, jo tuvumā nav ērtu vietu ne skatītājiem, ne ari dalībniekiem.

Tāpēc nav pieņemama doma, ka šie ļoti darbietilpīgie veido­jumi bērti tikai kādu rituālu vajadzībām. Pavisam smieklīgi būtu pieņemt, ka tos veidojušas akmens laikmeta pirmatnējās kopienas mītņu, aizsardzības vai citām vajadzībām. Tas nav iespējams, jo katra šāda objekta veidošanai būtu vajadzējis desmitiem un sim­tiem tūkstošu cilvēkdienu. Līdz ar to esam vēlreiz apskatījuši gal­venos mūsdienu literatūrā izteiktos minējumus par šo dambju no­zīmi. Tos tuvāk aplūkojot, neviens no tiem nav pieņemams. Tātad jāmeklē citi risinājumi.

Senatnes liecības. 3,3 tūkstošus gadu mūsu zemē valdījis ne­parasts klimats — tik silts un maigs kā Moldovā. Agronomi saka — ja Latvijas zemei varētu nodrošināt tādu klimatu, apstākļi zemkopī­bai būtu ideāli. Mūsdienu zinātne to nespēj, bet tas nenozīmē, ka to nespēja senie cilvēki.

Šis atlantiskais periods sākās pirms 8 tūkstošiem gadu. Mežos auga galvenokārt liepas, ozoli, skābarži, vīksnas. Ieviesās efejas, īves un lazdas. Bijusi liela zvēru, zivju, putnu bagātība. Bagātīgās ezer- riekstu, lazdu un skābaržu riekstu, ozolzīļu ražas, kā arī citas dabas veltes nodrošināja cilvēkiem labus dzīves apstākļus.

Aplūkotie fakti, kā arī latvju garamantas liek pārdomāt ziņas par maigo klimatu mūsu senču apdzīvotajā teritorijā.

Nav zināms, ka tai laikā uz Zemes būtu valdījis pārlieku karsts klimats. Tad jau rajonos, kuri tuvāk ekvatoram, visam vajadzēja sa­degt. Tā kā šādu ziņu nav, jādomā, ka mūsu senčiem ir bijusi kāda grandioza sistēma, un ne tikai lielo mākoņu caurlaišanai vai aizvir- zīšanai, bet arī meteoroloģisko apstākļu vadīšanai šī vārda plašākā nozīmē. Tautas garamantas liecina, ka to pratuši mūsu senči; arī mūs­dienās zināmi gadījumi, kad cilvēks spējis izraisīt vai novērst lietu, negaisu vai vēju. Un nemaz tik sen — vēl pēdējos gadsimtos — ari daļa kristīgo baznīcu garīdznieku pēc zemnieku lūguma rīkoja aiz­lūgumus par laika izmaiņām. Tomēr no pēdējo gadsimtu ziņām izriet, ka tādi aizlūgumi rīkoti arvien retāk. Citiem vārdiem, garīdz­nieku rīkoto aizlūgumu efektivitāte arvien vairak kritusies, līdz bei­gās zemnieki redzēja, ka tiem nav nekādas nozīmes. īstais iemesls meklējams tur, ka zintnieki tika viduslaikos vajāti un nīdēti, bet mā­cītāji viņus nespēja aizstāt.

Teikās stāstīts par zviedru kara ceļiem. Acīmredzot šie vārdi jā­saprot nevis tieši, bet kā simboli. Atcerēsimies, ka daudzās Latvijas senvietās ar simbolu zviedri apzīmē ļoti senas vietas. Meklēsim tul­kojumu arī vārdiem kara ceļi.

Pirmo pavedienu par šādu dambju uzdevumu dod jau minētā teika par Bēnes Raganu dambi. Kad Bēnē grasījies nolaisties Liel­auces ezers, kāda sieva, stāvēdama uz dambja, to raidījusi tālāk. Vēl kāds cits nostāsts par šo dambi liek domāt, ka šeit darbojušies zint­nieki (burtnieki).

Gadsimtu gaitā ļaudis ievērojuši vairākas dambju īpatnības. Ta, negaisa mākoņi, kas tuvojas Rojai no jūras puses, apiet to gar Zibeņdambi. Negaisi atduras arī pie Zibeņkrusta (Cēsu rajons).

īpatnēji novērojumi saistīti ar Dobes kalniem. Jau minētais val­nis austrumos no Kokmuižas Incēnu kalna bieži vien nelaiž pāri negaisus, kas nāk no ziemeļu puses. Savukārt pretī Incēnu kalnam stāvošais Kokmuižas Meža kalns nelaiž pāri negaisus no dienvidu puses.

Šie vērojumi liecina, ka dambji varēja kalpot un vēl tagad kalpo meteoroloģisko apstākļu mainīšanai. Vietējie pie tā, ka negaiss var atdurties pret dambi un neiet tam pāri, tā pieraduši, ka vasarā, re­dzot tuvojamies negaisa mākoni, teiksim, viņpus Zibeņkrusta, pat nevāc kopā sienu. Jo gadsimtiem ilgi negaiss to vēl nekad nav pār­gājis. Tātad neredzamā siena — dambja turpinājums debesīs — ir vismaz kādus 2-3 km augsta. Līdzīga neredzama siena aiztur mā­koņus ziemeļos no Pokaiņiem.

Negaisiem slēgta sistēma ir ari ap bijušajām Joju mājām Bikstu pagastā un ap Pokaiņu pauguraini. Pāvilostas, Raunas, Smiltenes un vairāku citu jau senatnē apdzīvotu vietu iedzīvotāji ievērojuši, ka negaiss tās parasti apiet.

Vēl atcerēsimies svētakmeņu joslu austrumos no Vaidavas ezera. 1a šķeļ negaisa mākoņus tā, ka viena daļa aiziet pa labi, otra — pa kreisi. Vietējie šo brīnumu uztver kā ikdienišķu parādību. Izteik­tais minējums par dambjiem kā meteoroloģisko apstākļu regulēša­nas sistēmu daļai lasītāju liksies pārāk pārdrošs. Tomēr, pirms to kritizējam, atskatīsimies aizvēsturē. Daudzi fakti liek domāt, ka mūsu senču iespējas bijušas daudz lielākas, nekā to spēj iedomāties mūsdienu cilvēks. Mākoņu aizture ir neapšaubāmi pārsteidzošs, bet varbūt ne pats galvenais uzdevums. Piemēram, tāpat kā blakus efekts ir dobjais troksnis, kāds rodas, uzsitot knipi pa televizora sāniem. Ne jau tāpēc iegādāts televizors, lai bungātu tam pa sā­niem. Mums jāskatās daudz dziļāk.

Kad dambji veidoti? Nevienam no Latvijas mīklainajiem dam­bjiem nav zināms veidošanas laiks. Tas nav bijis ne pagājušais gad­simts, ne viduslaiki, ne vikingu laiki, jo tad ļaužu atmiņā būtu saglabājušās pārliecinošas ziņas par šiem darbiem. Teikās minētie baroni un zviedri ir tikai simboli. Jāskatās vēl senāk. Ta, Ukru dam­bju sistēmu nevarēja izbūvēt otrajā gadu tūkstotī, kad Lietuva bija iekļauta te nemitīgos karos, te krievu dzimtbūšanas jūgā. Atkal jā­met skatiens atpakaļ tālā senatnē.

Ārzemju zinātnieki līdzīgus veidojumus saista ar zemkopības sākumiem.

Anglijā vēl neizprastās grandiozās Stounhendžas pirmā kārta pirms pieciem tūkstošiem gadu sastāvēja tikai no zemes vaļņiem un grāvjiem. Pieci gadu tūkstoši — tas ir cienījams vecums, un tomēr, domās savienojot kopā dažādu mums zināmu faktu drumstalas, neizslēgsim domu, ka daži Latvijas dambji varētu būt senāki.