Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Zeme un bioloģiskā dzīvība uz tās salīdzināma ar ļoti smalku mehānismu, ko viegli sabojāt, bet grūti labot. Mežu izciršana, ar­vien augošais izmešu daudzums atmosfērā, jūru un okeānu piesār­ņošana apdraud visu dzīvības veidu, tostarp arī cilvēka, pastāvēšanu uz Zemes. Pēdējos gadu desmitos strauji palielinājies dabas ka­tastrofu skaits — spēcīgi plūdi, viesuļvētras, zemestrīces, ilgstošs sausums u.c. postošas parādības. Līdz šim Latviju tās būtiski nav skārušas, tomēr tas nenozīmē, ka neskars.

Šobrīd pat pašas tehniski attīstītākās un bagātākās valstis ne­prot tikt galā ar dabas katastrofām. Kā piemēru minēsim ASV Pirms 20 gadiem ilgstošā sausuma laikā varenā Misisipi upe, kuras nesto ūdeņu daudzums parasti pārsniedz Daugavas noteci 30 reizes, pārvērtās par sīku žurgu. Bet pirms gadiem astoņiem lielās lietus­gāzes pārrāva visus aizsprostus un Misisipi plūdi nopostīja lielāku platību nekā visa Latvijas teritorija. Kā vienā, tā otrā gadījumā nodarītie zaudējumi vērtējami miljardos dolāru. Modernā zinātne nezina, kā novērst šādu postu, tāpēc ieskatīsimies senatne. Ieskatī­simies tur ne tikai aiz ziņkāres, bet apzinoties, ka ari mūsu Latvija atrodas uz tās pašas planētas un mēs esam visas pārējās pasaules sastāvdaļa. Mēs nezinām, kad posts var nākt pāri mūsu zemei, bet jābūt gataviem uz to. Dievs sargā to, kas pats sargās, tāpēc atcerēsi­mies, ko darīja mūsu senči.

Jau stāstīju, ka starp Auci un Saldu atrodas īpatni, uzbērti vaļņi — Dobes kalni. To augstums vietām sasniedz 20 metrus. No Kērkliņu ezera tie stiepjas DA virzienā vairāk nekā 6 km garumā. Diemžēl arī šeit daļa seno veidojumu norakta granti.

Dobes kalniem piemīt kāda interesanta īpašība. To dienvidu daļa aptur negaisus, kas nāk no austrumiem, bet ziemeļu daļa — tos, kas nāk no rietumiem. Tāpēc apdzīvotās vietas — Kokmuiža un Sirmele celtas tur, kur negaisi tās neapdraud. Negaiss pie dambja apstājas. Tas ir varens un neaizmirstams skats.

Lietus vārdu spēks. Diezgan plašs latvju dainu klāsts pare­dzēts lietus un vēja apturēšanai. Domāju, ka šie vārdi var būt iedar­bīgi arī mūsdienās. Kā piemēru varu minēt kādu 1995. gada vasa­ras dienu, kad pāri visai Zemgalei gāja bargi pērkona negaisi. Tajā dienā vedu uz Pokaiņiem lielu Austrijas, Šveices un Vācijas tūristu grupu. Skaņā kalna lejā no biezajiem mākoņiem sāka birt pirmās lietus lāses, un tūlīt vajadzēja sekot arī lielajam gāzienam. Tad Do­beles tautas ansambļa dziedātājas, kas piedalījās šajā ekskursijā, trīs reizes nodziedāja Spīguļo, saulīt… Mākoņi pašķīrās, lietus pierima. Tālāk devāmies uz Ķeveles avotiem, un arī tur spīdēja Saule.

Mājās braucot, redzējām, kā pludoja visi Zemgales lauki lidz pat Rīgai.

Bet reizi mūžā, šķiet, 1996. gadā, autoram bija iespēja atrasties tieši blakus vietai, kur pēkšņi izauga neredzamā siena. Tas notika Dobes kalnos, netālu no Dobeles rajona Kokmuižas.

Milzīgo negaisa mākoni pamanījām vēlu. Pavisam negaidot tas bija sabiezējis virs Ķeveles avotiem un tuvojās visai strauji. Lai gan zemes tuvumā īpaši liela vēja nebija, augšā melnie mākoņi augtin auga, griezās, virpuļoja un kļuva arvien biezāki. Visas pazīmes rā­dija, ka tūlit dabūsim krietnu gāzienu. Tad pēkšņi kaut kas mainī­jās. Pirmajā mirkli pat neaptvērām, kas īsti noticis. Vējš bija pilnīgi norimis. Bija tik rāms, ka nesakustētos pat sīka sveces liesmiņa. Bija tāda sajūta, it kā mēs atrastos milzīgā stikla traukā. Metrus piecdes­mit no mums spēcīgā vējā locījās koki, bet vietā, kur stāvējām, ne­juta pat mazāko pūsmiņu. Tas ilga kādu minūti, varbūt pat mazāk. Tad vējš sāka pierimt arī viņpus neredzamās sienas, bet augstu de­besīs sākās dīvaina, nekad nedzirdēta šņākoņa, kas arvien pieauga. Tādu skaņu var dzirdēt piejūras ļoti spēcigu vētru laikā. Bet milzī­gie, kilometriem biezie mākoņi, kas nāca mums virsū, pašķīrās un izšķīda pret neredzamu sienu. Negaisa mākoņi, kas atradās mums gandriz virs galvas, bet tomēr aiz neredzamās sienas, bija apstājušies un kļuvuši biezi jo biezi. Tad tie pēkšņi pagriezās un aizslīdēja sā­ņus. Tas notika ar varenu troksni, kas nāca no plašas mākoņu jos­las vairāku kilometru augstumā. Daudz ko esmu dzīvē redzējis, bet šo uzskatu par pašu pārsteidzošāko.

Saruna ar mākonīti. Mūsu senči prata sarunāties ne tikai ar putniem un zvēriem, kokiem un ūdeņiem, bet pat ar mākoņiem. Būtībā mākonis tas pats ūdens vien ir. Viduvējs gubu mākonis nes sevi tūkstošiem tonnu ūdens, bet lietus mākonī tā ir daudz vairāk.

Aizej, lietiņ,

Rūkdams, kaukdams;

Atnāc, Saulīte,

Līgodama.

LT dz. 10578

Šiem lietus vārdiem ir daudzi varianti. Tā, piemēram, lietiņu sūta tālāk, lai tas iet prom dūkdams, krākdams, rēkdams, šņākdams. Tie trā­pīgi raksturo nupat pārstāstīto gadījumu Dobes kalnos, kur visus šos trokšņus un skaņas dzirdējām vienlaikus. Tapat Saulīte var nakt margodama, mirdzēdama, sijādama, spīdēdama, spulgodama, vizēdama…

Dažos variantos lietu sūta pie melnajiem ļautiņiem vai melnajiem kaimiņiem, dažkārt tos nosaucot ari vārdā — pie čigāniem, igau­ņiem, vāciešiem. Pierakstītas dainas, kur Valmieras puses ļaudis sūta lietu pie melnajiem ēveliešiem (Ēveles pagasta ļaudīm), kaugurie- šiem, rencēniešiem vai citiem melniem ļaudīm. Kaut gan nule lasītie un citi līdzīgi lietus vardi bija ļoti izplatīti, tajos manāma pēdējo gadsimtu ietekme, kas izpaužas nelabvēlīgā attieksmē pret kaimi­ņiem. Senču garamantas kopumā pauž sirsnību un labvēlību. Visi īstie lietus vārdi veidoti kā laipna saruna, laipns lūgums:

Pāri, pāri, lietutiņi, Pār šo zemes gabaliņu; Citā zemes gabalā Gaida tevi noejam.

LT dz. 10582 v 4

Spējas sarunāties ar dabu mūsu tauta saglabāja ilgāk nekā ci­tas tautas, tomēr ari šeit pēdējo gadsimtu laika tās gandrīz pilnīgi iz­zudušas. Ebreju svētajā vēstures grāmatā Torā, ko pie mums dēvē par Bībeli, no daudzajām tajā pieminētajām personām šīs spējas da­ļēji bijušas ķēniņam Zālamanam, tomēr arī viņš pratis sarunāties tikai ar putniem un zvēriem. Bet ari šis ierobežotās spējas uzskatīja par lielu brīnumu.

Iedarbība tālumā. Mūsu vecvecmāmiņas mācēja sarunāties ne vien ar mākoni, kas nāca tieši virsū, bet ari ar mākoni, kas atradās tālu pamalē. Pazīstamās Mazsalacas dziednieces Ošenieces atceras, ka vēl 20. gs. vidū viņu vecmāmiņa, redzot, ka pamalē briest negaisa mākonis, kas var saliedēt tālajās pļavās izārdīto sienu, paņēmusi katliņu, gājusi uz kādu noteiktu vietu pagalmā un skaitījusi lūg­šanu. Mākonis pagriezies uz citu pusi, un siens bijis glābts.

Lietus mākoņa apturēšana un novirzīšana sānis ir viens no tiem brīnumiem, kas nav skaidrojami ar klasisko zināšanu palī­dzību vien, bet prasa dziļāku izpratni.

Lietus mākoni ir vairāk masas nekā desmit smagsvara vilcie­nos. Lai nobremzētu tikai vienu tādu vilcienu, vajag pusotra kilo­metra sliežu ceļu. Bet kravas kuģim jūrā — sešus, astoņus vai pat desmit kilometrus, turklāt darbinot motorus ar pilnu jaudu atpa­kaļgaitā. Turpretī milzīgais mākonis, kam nav ne sliežu ceļa, ne dzen­skrūves, nobremzē, turklāt pārsteidzoši atri, tikai apmēram puski­lometru garā ceļā. Ja ar tādu spēku mēģinātu bremzēt vilcienu, tad norautu sliedes ar visiem gulšņiem.

No Pokaiņu Staru kalna pakājes dažkārt rudeņos var vērot, kā maina virzienu kilometriem biezi mākoņu vāli. Apmēram virs Krievu (Krīvu) kalna mākonis pašķiras, daļa aizslīd pa labi, daļa pa kreisi.