Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Lielie zīmējumi. Par seniem lidaparātiem liek domāt arī daudz­kārt aprakstītie zīmējumi Peru — Naskas plakankalnē un uz klin­tīm okeāna tuvumā.

Tomēr šis nebūt nav vienīgās tāda veida liecības. Jau stāstīju par milzīgajām zvaigžņu kartēm mūsu zemē. Lielus zīmējumus veido gan bramaņu svēto taku kopas Pokaiņos, gan ari Dižā seja.

Lielu zīmējumu sistēmu veido no akmeņiem izliktie apļi un lī­nijas Valkas Sauleskalna sistēmas rietumu daļā pie Sedas ciemata, ko atklājuši un pētījuši Māra Ķlle un Andris Zanders. Pēc viņu do­mām, šī Sauleskalna sistēmas daļa aizņem ap 5 x 5 km lielu platību. Kaut ari patlaban atsegta tikai neliela daļa, galvenokārt starp Sedas kapiem un Kultūras namu, tā jau uzskatāma par pārsteidzošu sen­baltu civilizācijas pieminekli ar pasaules mēroga nozīmi.

Milzu zīmes veido ari akmeņu salikumi Jēros un Ramatā (Val­mieras rajons). Lielākas zīmes bija redzamas stipri postītajā Idus Pantenes svētvietā un vēl citās vietās. Tie ir seni vēstījumi ar izcilu nozīmi senču pasaules augstāko vērtību apzināšanā.

Vēl lielākas zīmes veido latvju zemes svētvietu sistēmas. Ja kādā gadskārtu naktī uz katra svētkalna iedegtu pa ugunskuram, no aug­šas mūsu zeme atgādinātu milzu Lielvārdes jostu vai Stāmerienas sagšu. Bet tos nekādi nevar ieraudzit, tikai staigājot pa Zemi. Vēl jo vairāk, šīs sistēmas nevarēja izdomāt un izveidot tikai Zemes novē­rotāju interesēm.

Lidaparāta troksnis. Seno tautu garamantas piemin lidaparā­tus, kas radījuši tādu troksni kā pērkona dārdus. Mūsu dainās tie ir Pērkona zirgi, Ziemeļamerikas indiāņiem — Pērkona putns. Seno indiešu eposā "Mahābhārata" lidojošais aparāts vimāna aprakstīts šādi: Bhīma vimāna lidoja uz milzīga stara Saules spožumā, radot pērkona dārdiem līdzīgu troksni.

Atceroties, kā pa gaisiem gāja mūsu senča apkaltais krauklis, šie abi apraksti pārsteidzoši sakrīt.

Pērkons un Tors. Bet nu daži vārdi par Pērkona dievībām un Pērkona cirvjiem. Dažkārt Latvijas laukos atrod mazus akmens cir­vīšus — amuletus. Tos saista ar skandināvu Pērkona dievību Toru.

Iekalums akmenī, kas atgādina cirvi, atrodams jau minētā

Sauleskalna svētvietas austrumu daļā — Reģu laukā (autora dots vārds) Kailajā silā. Līdzīgi iekalumi atrasti Rojā un Zaubē.

Vēl, runājot par saistību Pērkons-Tors-Jupiters, atzīmēšu, ka uz planētas Jupiters nemitīgi plosās spēcīgi negaisi. Tomēr mūsu senčiem Pērkons nav bijis dievība.

Tora kults pastāvējis mūsu zemē somugru okupācijas laikā. Par to liecina ari vairāki vietvārdi — Torupe (Limbažu raj.), apdzīvota vieta un māju vārds Tora, no kura ņemts vārds dzelzceļa stacijai Tore (pie Liepājas), u.c. Ari seno skandināvu sāgās ļoti bieži pie­minēts, ka Zemes simbols ir ripa vai lode.

Skandināvu Pērkona dievību Toru attēlo ar veseri rokās. Tomēr kalēja vesera radīta skaņa maz atgādina pērkona grāvienu. Šķiet, ka senāks simbols dievības rokās ir akmens lode vai disks, jo veseris ir samērā jauns rīks.

Bet Pokaiņos u.c. vietās atrastie akmens diski — Galaktikas simboli — liecina par daudz senākām un dziļākām zināšanām.

Vēsturnieki no Tora kulta priekšmetiem secinājuši, ka mūsu senčiem esot bijis Pērkona kā augstākās dievības kults (LPE, 52, 145. lpp). Tā ir rupja kļūda. Garamantās nav norādes, ka mūsu senči būtu pielūguši Pērkonu. Diemžēl šo aplamību atkārto dau­dzas tagad izdotas vēstures grāmatas.

Staru slimība. Lidojums kosmosā ir bīstams spēcīgā kosmiskā starojuma dēļ. Mūsdienu cilvēce par to uzzināja tikai 20. gs. otrajā pusē. Bet, kā tālāk būs lasāms, cilvēki par to zināja jau pirms gadu tūkstošiem.

Gilgameša draugs Enkidu ari, atgriezies no lidojuma Visumā, kādu laiku pēc tam mira no nepazīstamas noslēpumainas slimības. Gilgamešs jautā: vai viņu nav skārusi debesu zvēra indīgā elpa?

"Mahābhāratas" varoni Ardžūnu lidojumā pa debesīm kaujas ratos ielūdza dievība Indra. Atcerēsimies, ka Latvijas vietvārdos sa­glabājušies tādi vārdi kā Indra un Adžūni. Par Ardžūna nāvi zināms tikai tas, ka viņš miris klejojumā Himalajos. Atbilstoši seno mītu tradīcijām varoņi vienmēr iet bojā kadas dižas cīņas laikā. Bet Enkidu un Ardžūna šai ziņā ir izņēmums un ne jau bez iemesla.

Turpinot sākto domu pavedienu, jāatgādina latvju dainās un seno šumeru mītos vēstītās ziņas par cilvēka uzdevumu. Cilvēku radīja tāpēc, lai viņš palīdzētu Dievam. Tā esam nonākuši pie Saules modeļa uzdevuma — tā ir iedarbība uz Saules sistēmu. Par šādu uzdevumu iespējamību liecina arī Pokaiņos u.c. vietās atrastie akmens diski — Galaktikas simboli un milzīgās zvaigžņu kartes.

Latvju teikas par Saules, Zemes u.c. debess ķermeņu rašanos vai radīšanu liek domāt, ka katrai planētai ir sava nozīme. No radī­šanas mītiem būtu jādomā, ka Zeme bijusi visas Saules sistēmas vadības centrs. Jāsecina, ka šie modeļi varēja būt tādas kā vadības pultis, no kurām izzināmas citu planētu imaginālās un līdz ar to arī fiziskās norises.

Tomēr nule minētos vārdus vadības pults nekādā gadījumā ne­vajadzētu izprast tādā mūsdienu nozīmē, kādā runā par elektrosta­ciju, lidmašīnu vai sarežģītu sistēmu vadības pultīm. Pasaules svē­tāko ziņu krājums — latvju garamantas — māca, ka augstākā gud­rība slēpjas saskaņā. Tāpēc šos un ari citus modeļus pareizāk būtu dēvēt par augstākās saskaņas vai mūsdienu svešvārdā — optimizā­cijas — vietām.

Protams, arī šajā darbā lietotais vārds — modelis, kā jau atzī­mēju, neizsaka šādu un līdzīgu vietu būtību. Bet, kamēr aprakstu tikai šo veidojumu tehnisko pusi, neiedziļinoties to būtībā, tikmēr vārds modelis šķiet pats piemērotākais.

Kā šos, tā arī citus līdzīgus veidojumus varētu dēvēt par opti­mālās saskaņas sistēmām. To darbība pamatojama ar jau pieminē­tajiem līdzības un caurviju principiem. Pēdējos gadu tūkstošos gūtā negatīvā pieredze liek domāt, ka cilvēci no bojāejas var glābt atgrie­šanās pie dainās paustajiem principiem un seno saskaņas sistēmu darbības atjaunošana.

Mūsu dainas, pasakas, teikas un citas garamantas atšķiras gan no citu tautu garīgajām vērtībām, gan jo vairāk no mūsdienu lite­ratūras ar ļoti augstu morāli un atbildības sajūtu. Tas ir rūpes ne tikai par sev tuvajiem cilvēkiem un cilvēci vispār, bet arī par visu dzīvo radību sev apkārt. Visā pilnībā jāapzinās, ka tā ir vienīgā iespēja izdzīvot arī pašai cilvēcei.

Ja izmirs dzīvās radības ap mums, pārplūdušajā mēslu bedrē aizies bojā arī cilvēki. Jebkurš mēģinājums novietot cilvēku augstak par pārējo Dieva radību ved uz iznīcību.

Latvju garamantas māca, ka šajā pasaulē viss ir cieši saistīts un saskanīgs. Tikai ievērojot šo saskaņu, cilvēks var būt laimīgs un spēj izdzīvot pat grūtos laikos.

Jau astoņus gadsimtus mūsu okupanti audzinājuši padevību ļaunajam, t.i., viņiem, pazemību pret tiem, kas mūs pazemo, centu­šies ieaudzināt verga dvēseli un saliekt muguru verga kūkumā. Tā­pēc arī mūsu zemē, ko senajā pasaulē uzskatīja par augstākās gud­rības zemi, nedrīkstēja būt nekas ievērojams. Mūsu garamantas, kas pauž pašu augstāko gudrību, pasludināja par blēņām.

Mums dots brīdis, lai atmestu uzspiestos maldus, iztaisnotu vergu kūkumu mugurā un atbrīvotos no verga dvēseles. Vai nu to izdarīsim un izdzīvosim, vai mūsu tauta un senās zināšanas izzudis. Ikviens no mums var stāties pretī ļaunajam un atbalstīt labo.