Džeks Londons: MĒNESS ieleja

Beidzot, vēl pēc otrām piecpadsmit minūtēm, viņi pie­sēja zirgus šaurā kanjona malā, kas vijās caur biezokni līdz pat uzkalniem. Pa kādu spraugu koku starpā Bilijs rādīja uz priedes galotni, kas bija salīkusi uz priekšu.

«Tas ir taisni zem tās,» viņš teica. «Mums jāseko avota gultnei. Ceļa šeit nav, bet te var redzēt vairākas vietas, kur meža zvēru takas šķērso avotu. Tev saslapināsies kājas.»

Saksona jautri smējās un turējās cieši Bilijam uz papē­žiem; viņi brida caur peļķēm, rausās ar kājām un rokām pa stāvo, gludo nogāzi uz augšu, kur skaidri bija redzama ūdens postošā iedarbība, un uzmanīgi līda pa vecu kri­tušu koku apakšu.

«Visam kalnam jiav īsta klints pamata,» Bilijs Sakso­nai paskaidroja. «Ūdens tur griežas arvien dziļāk un dzi­ļāk, un tādēļ sāni izbrūk. Tie ir tik stāvi, cik nesabrūkot var vēl stāvēt. Drusku vairāk uz augšu kanjons nav ne­kas vairāk kā tikai plaisa zemē — bet vareni dziļa plaisa, to es tev varu sacīt. Tu vari tai pārspļaut, bet tur var nolauzt ari kaklu.»

Bija arvien grūtāk virzīties uz priekšu, un beidzot viņu ceļu šķērsoja šaura aiza, sakritušu koku pilna.

«Paliec tu šeit,» Bilijs teica un, nolicies garšļaukus, rāpās pa biezokni, ka zari vien brikšķēja.

Saksona gaidīja, līdz visi trokšņi apklusa. Viņa nogai­dīja vēl desmit minūtes un tad sekoja Bilijam pa ceļu, ko viņš bija izlauzis. Tai vietā, kur kanjona gultne nemaz vairs nebija ejama, viņa nonāca pie kādas takas, ko ne­šaubīgi noturēja par briežu ceļu un kas veda pa stāvo krauju augšup, izveidojot zaļajā biezoknī it kā tuneli. Viņa redzēja nolīkušo priežu galotnes, tās bija taisni virs viņas galvas, un pēc tām nonāca pie skaidra neliela kaln- ezera, kas bija izveidojies mālzemes ieplakā. Sī ieplaka, jādomā, bija cēlusies jaunākā laikā, kokiem un zemei grūs­tot. Ezera otrā pusē pacēlās gandrīz stāva siena. Viņa tū­līt zināja, kas tā ir, un raudzījās pēc Bilija. Saksona iz­dzirda viņu svilpjam un paskatījās augšup. Divsimt pēdu virs viņas baltās draudīgās sienas virsotnē stāvēja Bilijs, pieķēries kādam kokam. Salīkusi priede bija turpat viņa tuvumā. . «

«Es varu redzēt mazās ganības aiz tava lauka,» viņš sauca lejup. «Nav nekāds brīnums, ka šo te vēl neviens nav uzgājis. Vienīgā vieta, no kurienes to var saredzēt, ir tā nelielā meža pļaviņa. Un tā biji tu, kas pirmā to ieraudzīji. Pagaidi, līdz nonākšu lejā un visu tev izstās­tīšu. Agrāk es to neiedrošinos darīt.»

Nevajadzēja būt lielam gaišreģim, lai uzminētu patie­sību, un Saksona tūlīt arī saprata, ka tas ir dārgais māls, kas nepieciešams ķieģeļnīcai. Metot lielu loku, Bilijs ap­gāja nogruvumam un pa kanjona sienu, kāpdams no koka uz koku, kā pa kāpnēm nonāca lejā.

«Nu, vai tas nav lieliski?» viņš gavilēdams jautāja, kad atradās Saksonai blakus. «Redzi, tā tas tur gulējis — čet­ras pēdas zem virskārtas noslēpts, kur neviens to nav va­rējis redzēt, un gaidījis uz mums, lai ierodamies Mēness ielejā. Un tad — lūdzu — atdalās gabals zemes, lai mēs to varētu atrast.»

«Bet vai tas ir īstais māls?»

«Vari likt savu mīļo galvu ķīlā, ka tas ir īstais. Es to tik bieži esmu redzējis, ka pazītu pat tumsā. Paņem drusku pirkstos un paberz to. Lūk, tā. Varētu noteikt to arī pēc garšas. Esmu diezgan šo putekļu rijis, braucot ar pajū­giem. Šeit ir tā vieta, kur sāksies mūsu dzīves uzplau­kums. Vai zini, kopš esam šai ielejā, mēs cita nekā neda­rām, kā liekam savām galvām strādāt. Bet tagad esam tikuši uz zaļa zara.»

«Bet tev taču tas nepieder.»

«Jā gan, bet tev vēl nebūs ne simts gadu, kad jau pie­derēs. No šejienes iešu taisni pie Paina un noslēgšu līgumu. Man piederēs pirkšanas pirmtiesības, zini, un pa to laiku es sameklēšu naudu. Mums būs jāaizņemas tie četri simti no Gan Juma, un es aizņemšos uz saviem zir­giem, ratiem, Hezelu un Hetiju, un uz visu, kam kāda vērtība. Un tad es izdošu Hiljardam par pārējo summu hipotēku, un tad tas piederēs man. Man tas šķiet tikpat viegli, kā mazam bērnam noņemt saldumus. Noslēgšu ar ķieģeļnīcu līgumu par divdesmit centiem jardā — varbūt p

«Bet tu sabojāsi brīnišķīgo kanjonu, braucot šurp un turp ar mālu,» Saksona izbijusies iesaucās.

«Nē, neko citu kā tikai kalnu. Ceļš ved no otras puses lejā. Ir tikai- desmit minūtes līdz Šavona mālu bedrei. Vai nu es pats taisīšu ceļu un prasīšu vairāk par brau­kumu, vai arī to ierīkos ķieģeļnīca, un es vedīšu par to pašu cenu kā līdz šim. Man droši vien vēl vajadzēs pirkt zirgus, lai paveiktu visus darbus.»

Viņi sēdēja roku rokā mazās meža takas malā blakus ezeram un pārrunāja visus sīkumus.

«Un tagad, Sakson,» Bilijs, brīdi klusējis, teica, «dziedi lūdzu «Kad pagājušas pļaujas dienas», vai gribi?»

Beigusi dziedāt, viņa dzirdēja Biliju sakām:

«Kad tu pirmoreiz man dziedāji šo dziesmu, mēs sēdē­jām vilcienā …»

«Tā bija pirmā reize, kad redzējāmies,» viņa to pār­trauca. «Ko tu toreiz domāji par mani?»

«To pašu, ko vienmēr kopš tās reizes domāju. Tā es do­māju jau tūlīt, kad dejojām pirmo valsi. Un ko tu domāji par mani?»

«O, man bija jādomā, un jau pirms pirmās dejas, kad mūs iepazīstināja un mēs sadevāmies rokās, man bija jā­domā par to, vai tu esi īstais. Mani neatlaidīgi vajāja šie nedaudzie vārdi — vai tas ir viņš?»

«Tātad tev likās, ka es labi izskatos?» Bilijs jau­tāja.

«Jā, tā es domāju, un manas acis vienmēr redzējušas labi.»

«Vai zini!» Bilijs pēkšņi mainīja sarunas tēmu. «Nākošā ziemā, kad viss te būs uz pareizā ceļa — kā tu domā, ja mēs aizbrauktu apmeklēt Karmelu? Tad būs kluss laiks tavām saknēm, un es arī droši vien varēšu algot priekš­strādnieku.»

Viņam par lielu izbrīnu Saksona nebūt nebija sajūsmi­nāta.

«Nu, kas vainas?» viņš ātri jautāja.

Bikli nolaistām acīm, lēni un vilcinoties Saksona teica:

«Es vakar kaut ko izdarīju, neprasījusi tava padoma, Bilij.»

Viņš gaidīja.

«Es aizrakstīju Tomam,» viņa kautri piebilda, it kā grēkus sūdzot.

Viņš vēl arvien gaidīja — ko, to viņš pats nezināja.

«Es viņu lūdzu atsūtīt veco kumodi — manas mātes veco kumodi, atceries, Bilij, ko viņam vajadzēja mums uz­glabāt.»

«Hm! Bet tur es neredzu nekā dīvaina!» Bilijs atviegloti teica. «Mums tā kumode vajadzīga, vai ne? Un mēs va­ram samaksāt arī sūtīšanas izdevumus, kā tu domā?»

«Tu esi mīļš muļķis, tas, lūk, tu esi. Vai tu nezini, kas atrodas kumodē?»

Viņš kratīja galvu, un tas, ko viņa teica, bija tik kluss kā čuksti:

«Bērna drēbītes.»

«Nē!» viņš iekliedzās.

«Tiešām.»

«Taisnība?»

Viņa pamāja ar galvu, un tai sārtojās vaigi.

«To, Sakson, es vēlējos par visu vairāk pasaulē. Kopš esam ielejā, esmu bieži par to domājis,» viņš aizsmakušā balsī teica, un viņa pirmoreiz redzēja Bilija acīs asaras.

«Bet pēc visa, ko esmu darījis, pēc visa trača, ko sacēlu, es… es negribēju tevi mocīt un nekad nekā tev neteicu. Bet es vēlējos… o, es to tā vēlējos, ilgojos… tā, kā pašreiz ilgojos tevis.»

Viņš atpleta rokas un piekļāva viņu sev klāt, un pār mazo kanjona Kalnezeru nolaidās tīksms klusums.

Saksona sajuta, ka Bilijs brīdinādams uzliek tai pirkstu uz lūpām. Viņa atlieca galvu, un abi kopā raudzījās aug­šup uz nelielo uzkalnu, kur stāvēja briežu māte ar savu lāsaino mazuli un pa spraugu kokos skatījās uz viņiem.