Džeks Londons: MĒNESS ieleja

«Nobēdājušies līdz nāvei, kaut gan tur to lielā slepenībā un nevienam neizpauž. Veselu nedēju viņi urbj apkārtējos uzkalnos, un japāņu ķīmiķis cauras naktis strādā, analizē­dams vielas, ko tie viņam atnes. Tas ir sevišķs māls, kas viņiem vajadzīgs, un viscaur nav atrodams. Lietpratēji, kas deva atsauksmes par Savona bedri, briesmīgi kļūdīju­šies. Varbūt viņi savos urbuma darbos bijuši stipri pavirši, bet rezultāts ir tas, ka viņi stipri nepareizi aplē­suši māla vērtību. Bet par to nebēdā. Tur tu nekā nevari darīt.»

«Bet es tomēr varu,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Mums nevajag pirkt Ramonu.»

«Gar to tev nav daļas,» viņš atbildēja. «Es esmu tas, kas to pērk, un tās cena nav nekas, salīdzinot ar to lielo spēli, ko taisos spēlēt. Protams, es varu pārdot visus savus zirgus. Bet tad es ar tiem nekā vairs nevarēšu nopelnīt, un šis kontrakts ar ķieģeļnīcu bija trekns kumoss.»

«Bet varbūt varēsi strādāt pie ceļa darbiem?» viņa iz­teica savu priekšlikumu.

«Jā, par to es arī jau domāju. Iespējams, ka atkal sāk­sies darbi akmeņlauztuvēs, bet važonis, kas tur brauca, pārcēlies uz Pudžetsoundu. Un kas tur beigu beigās par nelaimi, ja man arī lielākā daļa zirgu jāpārdod? Man esi tu, un tev ir sakņu lauki. Tā ir droša lieta. Mēs tikai pir­majā laikā tik ātri netiekam uz priekšu, un tas ir viss. Zeme man rūpes nedara. Esmu visu labi apskatījis un iz­pētījis, kamēr klīdām apkārt. Ceļā nav palicis neviens ak­mens, ko mēs nebūtu varējuši izlietot savā labā. Bet ta­gad saki, kurp tu gribi jāt?»

Viņi auļos izlaida pa vārtiem, dimdot pārjāja pāri tiltam un pajāja garām Trillium paspārnei, pirms nogriezās uz Kalnavota kanjonu. Saksona bija izvēlējusies par ceļa mērķi savu lauku pie Sonomas kalna lielā pieša.

«Klausies, šorīt, jājot pēc Ramonas, man iešāvās galvā liela lieta,» teica Bilijs, kas šai brīdī bija aizmirsis visas nepatikšanas ar mālu bedrēm. «Tu taču zini tos simts četrdesmit akrus. Uz ceļa satiku jauno Savonu, un — pats nezinu, kādēļ — jādomā, ka tāpat pa jokam jautāju vi­ņam, kā viņš domā, vai vecais man neizrentētu šos simts četrdesmit akrus. Un kā tu domā, ko viņš man atbildēja?

Viņš teica, ka tie vecajam nemaz nepiederot. Viņš pats tos tikai rentējot. Tādēļ jau arī liekot tur ganīties lopiem. Tas ir kā ķīlis viņa zemē, jo uz trim pārējām pusēm zeme vis­apkārt pieder viņam.

Tūlīt pēc tam satiku Pingu. Viņš man pastāstīja, ka zeme piederot Hiljardam un ka tas esot ar mieru pārdot, bet Savonam neesot naudas ar ko pirkt. Atpakaļceļā iegriezos pie Paina. Viņš no kalēja amata atteicies — viņu saspēris zirgs — un viņš tagad sācis tirgoties ar zemes gabaliem. Jā, tiesa gan, viņš teica. Hiljards labprāt gribot pārdot un esot jau lūdzis viņu darīt, ko varot. Savons zemi lietojis tikai ganībām, un Hiljards negribot vairs līgumu atjaunot.»

Pametuši Kalnavota kanjonu, viņi pagrieza zirgus un, apturējuši tos tādā vietā, no kurienes varēja redzēt trīs mežiem noaugušos uzkalnus kāroto simts četrdesmit akru vidū, raudzījās uz tiem.

«Kādreiz tie mums piederēs,» Saksona teica.

«Protams, ka piederēs,» Bilijs teica balsī, kurā izpaudās cieša pārliecība, ka tiešām tā būs. «Es atkal apskatīju no ķieģeļiem celto lielo šķūni. Tas taisni kā radīts veselam baram zirgu, un uzlikt tam jumtu izmaksās lētāk nekā biju domājis. Bet tagad, kad ar mālu bedrēm neiet kā vajag, ne Savons, ne es neesam pircēji.»

Nonākuši pie Saksonas lauka, kas, kā viņi tagad zināja, piederēja Redvudas Tompsonam, viņi piesēja zirgus un kājām uzgāja augšā. Tompsons, kas grāba sienu, viņus sveicināja. Bija skaidra bezvēja diena, un viņi mežā aiz pļavas uzmeklēja pie klints patvērumu no spilgtās saules gaismas. Te viņi uznāca uz tikko saredzamas takas.

«Tā ir lopu taka,» Bilijs teica, «būtu gandrīz ar mieru derēt, ka te kaut kur starp kokiem paslēpta neliela pļaviņa. Iesim paskatīties.»

Ceturtdaļstundu vēlāk viņi iznāca nelielā klajā pļavā kādus simts soļus pa nogāzi uz augšu. Dziļi lejā gulēja viņu kārotie simts četrdesmit akri, un viņi tagad atradās vienādā augstumā ar trim uzkalniem. Bilijs apstājās, lai nolūkotos savā ilgu zemē, un Saksona piegāja pie viņa.

«Kas tas ir?» viņa jautāja un rādīja uz uzkalniem. «Tur augšā, pa kreisi no mazā kanjona, uz tā uzkalna tūlīt zem egles, kas drusku salīkusi uz priekšu?»

Tas, ko Bilijs redzēja, bija balts griezums kanjona sā­nos.

«To es nesaprotu,» viņš teica un pētīdams raudzījās turp. «Es visu laiku domāju, ka pazīstu šeit katru collu zemes, bet to tur vēl neesmu redzējis. Vēl ziemas sākumā biju kanjona augšgalā. Tur ir briesmīgi mežonīgi. Kan­jona sienas tik stāvas kā baznīcu torņi un noaugušas ar biezu mežu.»

«Kas tas ir?» viņa jautāja. «Zemes gruvums?»

«Droši vien, jādomā, ka to noskalojušas lielās lietus gā­zes. Ja es nemaldos —» Bilijs apklusa, tik ļoti viņu nodar­bināja redzamais zemes nogruvums.

«Hiljards grib pārdot par trīsdesmit dolāriem akru,» viņš turpināja šķietami bez kādas sakarības ar iepriekš runāto. «Labu zemi, nelāgu zemi, kā gadīsies, trīsdesmit dolāru par akru. Tas iznāk četri tūkstoši divi simti. Pains ir jauns iesācējs šai nozarē, gan es viņu pierunāšu atlaist pusi savas komisijas naudas un dabūšu arī izdevīgus iz­maksas noteikumus. Mēs varam vēlreiz aizņemties no Gan Juma viņa četrsimt dolārus, varu dabūt aizdevumu uz saviem zirgiem un ratiem …»

«Vai tu vēl šodien gribi pirkt?» Saksona viņu ķircināja.

Viņas vārdi nemaz nesasniedza Bilija apziņu. Viņš pa­skatījās uz Saksonu; it kā būtu dzirdējis, ko viņa teica, bet nākošā acumirklī to tūlīt atkal aizmirsa.

«Darbs galvai,» viņš murmināja. «Darbs galvai. Ja es te netaisīšu labu veikalu …»

Viņš steidzās atpakaļ uz lopu taku, bet tad atcerējās Saksonu un pagriezies pār plecu viņai uzsauca:

«Nāc ātri! Steigsimies. Gribu aizjāt turp un paskatīties, kas tur īsti ir.»

Viņš tik ātri steidzās pa taku uz priekšu un pļavai pāri, ka Saksonai neatlika laika jautāt. Viņa bija gluži bez el­pas, tā viņa bija steigusies, lai tiktu līdzi Bilijam.

«Kas ir?» viņa tam jautāja, kad Bilijs to cēla seglos.

«Var būt, ka tikai blēņas — es tev vēlāk pastāstīšu,» viņš to atvairīja.

Viņi auļoja pāri līdzenumam, lēni nojāja pa kraujām lejup un tikai tad, kad bija sasnieguši stāvo, ar mežu no­augušo nogāzi pie Kalnavota, lika zirgiem iet soļos. Bilija izklaidība bija zudusi, un Saksona izlietoja izdevību, lai runātu par lietu, kas viņu jau ilgāku laiku nomāca.

«Klāra Hastingsa man šodien stāstīja, ka viņai būšot viesi. Atbraukšot Džims Hazards un Marks Hols ar sa­vām sievām un Rojs Blanšars …»

Viņa ar bažām paraudzījās uz Biliju. Dzirdot Roja Blan- šara vārdu, viņš bija pacēlis galvu kā pie pazīstamām raga skaņām, bet tad viņa mākoņaini zilajās acīs pavīdēja jautras uguntiņas.

«Ir jau pagājis ilgs laiks, kopš tu pēdējo reizi teici kā­dam, lai tas taisās, ka pazūd,» viņa uzmanīgi sacīja.

Bilijs muļķīgi smaidīja.

«0, par to nebēdā,» viņš pa daļai jokodams, pa daļai pārākuma apziņā atbildēja. «Rojs Blanšars var ierasties. Es to atļauju. Tas jau tik sen. Un bez tam man ir pārāk daudz darba, lai krāmētos ar tādiem niekiem.»

Viņš piespieda zirgu iet ātrāk un, kad krauja palika at­kal stāva, lika tam soļot. Tuvojoties Trillium paspārnei, viņi laida pilnos auļos.