Džeks Londons: MĒNESS ieleja

«Tu taču pa priekšu paēdīsi pusdienas?» Saksona jau­tāja, tuvojoties Madronjo rančo žogam.

«Ed vien tu,» viņš atbildēja. «Man nemaz negribas.»

«Bet es vēlos doties tev līdzi,» viņa lūdza. «Kur tas ir?»

«To es tev nevaru stāstīt,» viņš teica. «Bet ej iekšā un ēd savas pusdienas.»

«Nē, tagad vairs ne,» viņa atbildēja. «Tagad es došos tev līdzi, neviens mani neaizkavēs to darīt.»

Kādu pusjūdzi jājuši, viņi nogriezās no galvenā ceļa, izjāja pa vārtiem, ko Bilijs bija ierīkojis, un šķērsoja lau­kus, tad pa biezas kaļķu putekļu kārtas klātu ceļu turpi­nāja jāt uz priekšu. Tas bija ceļš, kas veda uz Šavona mālu bedri. Simts četrdesmit akri atradās vairāk uz vaka­riem. Tālumā parādījās divi putekļu mākoņos ietīti pajūgi.

«Tie ir tavi pajūgi,» ^aksona iesaucās. «Iedomājies! Ti­kai tādēļ, ka proti nodarbināt galvu, tu pelni naudu, un tev ir laiks ar mani izjāt.»

«Man taisni kauns, domājot par to, cik skaidras nau­das man šie pajūgi katru dienu ienes,» viņš pievienojās.

Viņi pašreiz gatavojās nogriezties no ceļa uz takas, kas veda uz simts četrdesmit akru zemes platību, kad redzēja vienu no važoņiem mājam ar roku. Bilijs un Saksona ap­turēja zirgus un gaidīja.

«Lielais rudais izrāvies,» važonis teica, kad bija pie­braucis un apturējis savu zirgu viņiem blakus. «Gluži kā negudrs — kož, sper, slejas gaisā un zviedz. Pārrāva savu iejūgu, it kā tas būtu no papīra. Baldijam no sāniem iz­koda lielu gabalu — tādu kā apakštase — un beigās pār­lauza savu pakaļkāju. Tās bija visnejēdzīgākās piecpa­dsmit minūtes, kādas jebkad esmu piedzīvojis.»

«Vai tas skaidrs, ka kāja lauzta?» Bilijs asi jautāja.

«Protams.»

«Labi. Tiklīdz izkraujat ratus, aizbrauciet līdz otram šķūnim un atvediet Benu. Sakiet Matīsam, lai apietas ar to saudzīgi. Paņemiet šauteni. Samijam ir. Man tagad nav laika. Kādēļ Matīss nenāca ar jums reizē pēc Bena? Tā jūs aiztaupītu laiku.»

«O, viņš palika mani gaidot,» vīrs atbildēja. «Viņš lēsa, ka gan es Benu atradīšot.»

«Un zaudēs laiku, ko? Labi, taisieties ātrāk.»

«Tā ir,» Bilijs rūca, kad abi ar Saksonu atkal sāka jāt tālāk. «Nav smadzeņu, nav prāta. Viens vīrs atsēžas un gaidot tur sevi aiz rokas, kamēr otrs ar pajūgu steidz iz­pildīt darbu, kas būtu jādara viņam. Tīrās nedienas ar šiem divu dolāru vīriem.»

«Ar divu dolāru galvām,» Saksona pasteidzās žigli iebilst. «Kādu prātu gan tu domā atrast par diviem do­lāriem?»

«Pareizi,» Bilijs atzina. «Ja tiem būtu labākas galvas, tie jau sen būtu pilsētā kā pārējie labākie vīri. Un arī la­bākie vīri ir muļķu bars. Viņi nekā nezina un nejēdz par lieliskām iespējām uz laukiem, jo citādi lauztos šurp ar varu.»

Bilijs nokāpa, atbīdīja trīs aploka kārtis, izlaida zirgus un tad atkal atlika tās vecajā vietā.

«Kad man viss te piederēs, es ierīkošu vārtus,» viņš pa­skaidroja. «Tas viss atmaksājas īsā laikā. Tas ir viens no tūkstoš sīkumiem, kas vēlāk izvēršas par lielu lietu, ja to visu saskaita.» Viņš apmierināts nopūtās. «Es nekad agrāk nedomāju par šādām lietām, bet, kad atstājām Oklendu, es sāku domāt. Tie bija Sanleandras portugāļi, kas pirmie atvēra man acis. Līdz tam laikam biju kā aizmidzis.»

Viņi jāja gar zemāko no trim laukiem, kur vēl nebija nopļauta nogatavojusies labība. Bilijs ar nepatiku raudzī­jās uz kādu pavirši izlabotu caurumu žogā un labību, ko lopi bija stipri nomīdījuši.

«Tu redzi,» viņš kritizēja. «Novecojušās metodes. Ska­ties, cik reta labība un cik vāji zeme apstrādāta. Panīkuši lopi, panīkusi sēja, panīkusi saimniecība. Veselus astoņus gadus Savons izsūcis zemi, nav devis tai ne mirkli at­pūtas, nav licis nekā tai klāt, atskaitot to, ka izdzinis lo­pus ganīties, kad lauki nopļauti.»

Nedaudz tālāk viņi redzēja ganāmies nelielu ganām­pulku.

«Paskaties uz vērsi, Sakson. īstais vārds tam ir Nīku­lis. Valdībai vajadzēja izdot likumu, kas aizliedz šādus lopus turēt. Nav brīnums, ka Savons tā iestidzis naba­dzībā un ka viss, ko tas saņem par savu mālu bedri, tam jāatdod, dzēšot parādus un maksājot procentus. Viņš ne­spēj dabūt savu zemi tik tālu, ka tā viņam dotu ienāku­mus. Piemēram, šie simts četrdesmit akri. Katrs, kam drusku strādā galva, varētu tur izrakt spožus sidraba do­lārus. Gan es viņiem to pierādīšu.»

Viņi no tālienes pajāja garām lielajam, no ķieģeļiem cel­tajam šķūnim.

«Daži īstā laikā izdoti dolāri būtu aiztaupījuši simtus, ko maksās jauns jumts,» Bilijs ieteicās. «Nu, vienalga, kad es pirkšu, par labojumiem negribu nekā izdot. Un es tev vēl ko citu teikšu. Sai rančo ir bagātīgi ūdens krājumi, un, ja kādreiz Glenelenai pietrūks, viņiem būs jānāk pie manis pēc ūdens.»

Bilijs pazina rančo katru pēdu un jāja pa tikko sare­dzamām lopu takām cauri mežam. Reiz viņš steidzīgi pa­rāva pavadu, un abi zirgi apstājās. Taisni viņiem priekšā desmit soļu atstatu stāvēja sarkans lapsēns. Tas varbūt kādu pusminūti raudzījās uz viņiem savām mazajām mir­dzošajām acīm, un tam drebēja jūtīgās nāsis, uztverot vēsti, ko tam ziņoja gaiss. Tad viņš palēcās uz savām samtaini mīkstajām ķepiņām un nākošā acumirklī bija pazudis starp kokiem.

«Ak tu velna dēls!» Bilijs iesaucās.

Tuvojoties Kalnavotam, viņi nonāca uz šauras garas pļavas. Pļavas vidū bija dīķis.

«Dabīga ūdenstvertne, ja Glenelena kādreiz gribēs pirkt ūdeni,» Bilijs teica. «Skaties tur lejas galā — gandrīz nekā nemaksās uzcelt šķērsām dambi. Varu ierīkot arī no- vadcaurules un uztvert šeit visu, kas rit no kalniem. Ūdens šai ielejā kādreiz maksās naudu, un nebūs jāgaida tūkstoš gadu, kad tas notiks. Un visi šie nelgas, miega pūžņi, aklie un kurlie, kas negrib dzirdēt un redzēt to, kas notiks. Un visi šie mērnieki, kas strādā, lai aplaimotu šo ieleju ar elektrisko dzelzceļu no Sausalito pāri Napas ielejai.»

Viņi sasniedza Kalnavota kanjona malu. Atgāzušies seg­los atpakaļ, viņi lika zirgiem rāpties pa stāvu nogāzi le­jup un caur lieliem priežu mežiem nonāca pie kādas se­nas, gandrīz vairs nesaredzamas meža takas.

«Sī taka saglabājusies vēl no piecdesmitajiem gadiem,»

Bilijs paskaidroja. «Es to atradu tikai nejauši. Vakar jau­tāju par to Popam — viņš šeit ielejā dzimis. Viņš teica, ka to lietojuši Petalumas zeltrači. Bet tie bijuši īsti spēl­maņi, kas to ierīkojuši un atveduši līdzi baru muļķu. Vai redzi to līdzenumu tur un vecos koku stumbrus? Tur bi­jusi viņu nometne, un zem kokiem viņi ierīkojuši savus spēļu galdus. Laukums toreiz bijis lielāks, bet avots kopš tā laika daļu izskalojis. Pops saka, ka vairāki vīri te no­sisti un viens nolinčots.»

Pārliekušies zirgu kakliem, viņi pa šauro lopu taku rau­sās no kanjona laukā un jāja pa nelīdzenu vietu uz kalnu pauguriem.

«Zini, Sakson, tu vienmēr dedzīgi meklēji skaistas vie­tas. Tagad es tev parādīšu kaut ko tādu, kas tev atņems valodu. Pacieties tikai, lai tiekam laukā no šiem kokiem.»

Nekad vēl visā garajā ceļojumā Saksona nebija redzē­jusi neko tik skaistu kā to ainavu, kas pavērās viņas ska­tienam, izjājot no biezokņa. Puslīdz izzudusī taka šķita nevienāda sarkana ēna, ko uz mīkstās meža zemes met lielie sarkankoki un platzaru ozoli. Šķita, ka visi vietējie koki un staipekņi būtu norunājuši vīt še biezu lapu jumu. Kļavas, lieli lauru koki, milzu ozoli ar brūni dzelteno mizu, noplicināti un savijušies ar mežavīnu un liesmojošo in­dīgo ozolu. Saksona vērsa Bilija uzmanību uz kādu apsū­nojošu solu, kur auga papardes. Šķita, ka visas nogāzes šeit sastopas, lai izveidotu milzīgu alu un kolosālu meža lapeni. Zeme viņiem zem kājām bija ūdens piesūkusies. Kaut kur zem platajām papardēm čaloja neredzama ur- dziņa. Uz visām pusēm pavērās šauras brīnišķas gatves, kur jaunie sarkankoki klusi un slaidi grupējās ap krituša­jiem milzeņiem, kas sniedzās zirgiem līdz pleciem un, sū­nām klāti, lēni pārvērtās pīšļos.