Džeks Londons: MĒNESS ieleja

«Ka neesmu par lepnu no viņa tos aizņemties, kaut ari viņš ir ķinietis. Viņš ir baltais ķīnietis, un ļoti iespējams, ka man tagad būs vajadzīga nauda. Jo es — nē, tu tie­šām nespēj uzminēt, ko šodien darīju, kopš šorīt no tevis atvadījos. Man bija tik daudz darba, ka nebija vaļas pat ne kumosu apēst.»

«Vai tu nodarbināji savas smadzenes?» viņa smējās.

«Vari nosaukt to tā,» viņš pievienojās viņas smiekliem. «Es izšķiedu naudu, liku tai plūst kā ūdenim.»

«Bet tev taču nemaz nebija naudas,» viņa iebilda.

«Man ielejā ir kredīts, ja gribi zināt,» viņš atbildēja. «Un man jāsaka, ka šo pēcpusdienu es to pamatīgi izman­toju. Vai vari tagad atminēt?»

«Jājamais zirgs?»

Viņš taisni rēca no smiekliem, kas tā nobiedēja jauno zirgu, ka tas saslējās stāvus gaisā un pacēla Biliju no zemes, kad viņš satvēra zirgu aiz purna un kakla.

«O, es domāju uzminēt,» viņš neatlaidās, kad nobiedē­tais zirgs trīcēdams atkal stāvēja uz zemes un neuzticīgi blenza uz viņu.

«Divi jājamie zirgi?»

«O, tev nav fantāzijas. Bet es tev pastāstīšu. Tu taču pazīsti Tīrkraftu. Es nopirku viņa lielos ratus par sešdes­mit dolāriem. Nopirku arī no Kenvudas kalēja vienus ratus par divdesmit pieciem dolāriem, tie nav nekas sevišķs, bet lietot vēl var. Arī Pinga ratus es nopirku — tie tikai ir rati, varu tev teikt — tie maksāja sešdesmit piecus dolārus. Būtu dabūjis tos par piecdesmit dolāriem, ja viņš nere­dzētu, ka tie man tik briesmīgi patīk un gribu tos pirkt.»

«Bet nauda?» Saksona vārgā balsī jautāja. «Tev taču nebija pat ne simts dolāru.»

«Vai es tev neteicu, ka man ir kredīts? Nu, man tāds ir. Sos trīs ratus nopirku uz kredīta, visu dienu neesmu iz­devis skaidrā naudā vairāk kā par kādu duci garu pātagu. Tad nopirku trīs pārus lietotu iejūgu — divkāršiejūgu — par divdesmit dolāriem gabalā. Nopirku tos no tā vīra, kas brauca peļņā uz akmeņlauztuvēm. Viņam tie tagad vairs nav vajadzīgi. Es no viņa vēl noīrēju četrus ratus un četrus pajūgus, maksājot par katru zirgu un katriem ra­tiem pusdolāru dienā, tas iznāk dienā seši dolāri īres nau­das, kas man viņam jāmaksā. Tie trīs pāri iejūgu man vajadzīgi maniem paša sešiem zirgiem. Tad … ļauj pa­domāt … jā, tad noīrēju divus šķūņus Glenelenā un pa­sūtīju piecdesmit tonnas siena un veselu vezumu kliju un auzu no Kenvudas tirgotāja — jo man taču šie četrpadsmit zirgi jābaro, zini, tie jāapkaļ un viss cits.

Ak svētais Pēter, es vēl ko aizmirsu. Salīgu septiņus vīrus par diviem dolāriem dienā, kas pajūgus brauks, un — aū, svētais Jāzep! Ko tu tur dari?»

. «Nē,» Saksona nopietni teica, kad bija iekniebusi Bili­jam rokā, «tu nesapņo.» Viņa palūkoja Bilija pulsu un pieri. «Drudža pazīmju arī tev nav.» Viņa paoda Bilija elpu. «Dzēris arī tu neesi. Nu labi, stāsti vien tālāk, kas vēl noticis!»

«Vai tu neesi apmierināta?»

«Nē, es gribu vēl ko vairāk dzirdēt. Es gribu zināt visu.»

«Labi. Bet es tev tikai gribēju teikt, ka boss, kam strā­dāju Oklendā, nebūt nav daudz gudrāks par mani. Esmu lielisks veikalnieks, vari to pateikt, ja kāds šeit ierodas ar sakņu ratiem un tev to jautā. Tātad klausies nu — bet man gan brīnums, ka Glenelenā neviens man nav aiz­steidzies priekšā. Viņi droši vien guļ — pilsētā būtu neie­spējami, ka neviens nebūtu pamanījis un izlietojis šādu izdevību. Redzi, visa tā lieta ir sekojoša: tu taču zini jauno ķieģeļnīcu, kas tikai tagad sāks strādāt un izgatavos ugunsdrošus ķieģeļus māju iekšējām sienām? Un, lūk, es gudroju un domāju par saviem sešiem zirgiem, kas man būs jābaro un kas man noēdīs beidzamo dolāru, ja tie dzīvos brīvē un nekā nepelnīs. Man bija jārūpējas par to, lai sagādātu tiem darbu, un te man ienāca prātā ķieģeļ- nīca. Aizbraucu turp un runāju ar japāņu ķīmiķi, kura ziņā atrodas uzņēmumā laboratorija. Nu jā! Pašreiz visam vajadzēja sākties. Visu apskatījis, sāku to lietu pārdomāt. Aizbraucu līdz mālu bedrēm, kur viņi tikko sākuši strā­dāt — tu zini, smalko, balto, kaļķiem līdzīgo vielu, kur redzējām viņus urbjamies taisni pirms tiem simts četr­desmit akriem ar trīs pauguriem. Veselu jūdzi ceļš iet uz leju, un divi zirgi to var labi veikt. Taisnību sakot, grū­tākais darbs būs tukšos ratus novadīt uz mālu bedri. Pie­sēju zirgu un sāku visu to aplēst.

Japāņu profesors man stāstīja, ka uzņēmuma direktors un pārējie lielie vīri ieradīšoties ar rīta vilcienu. Nelauzīju nemaz vairs galvu, bet iztaisīju no sevis apsveikšanas ko­miteju. Kad vilciens pienāca, stāvēju uz perona un laipni apsveicu atbraucējus visas pilsētas vārdā, jā, un tur bija arī tas idiots, ko tu kādreiz pazini Oklendā, trešās šķiras bokseris — pag, ļauj padomāt, kā viņu sauca, jā, tagad atceros_ — lielais Bils Robertss, tā viņu sauca, bet tagad viņa vārds ir misters Viljams Robertss.

Nu, kā jau teicu, es viņus laipni apsveicu un pavadīju ceļā uz ķieģeļnīcu. Izlietoju izdevību un ieminējos par savu priekšlikumu. Man visu laiku bija nāvīgas bailes, ka tik viņi nav salīguši ar citu važoni, bet, kad viņi man jautāja noteikumus, zināju, ka tā nav. Visi skaitļi man bija galvā, un es tos tikai nobēru, un glaunākais no visiem tos pie­rakstīja savā kabatas grāmatiņā.

«Bet mēs, mister Roberts, sāksim visu lielos apmēros un tūlīt,» viņš teica, asi paskatoties uz mani. «Kādi pajūgi jums ir, mister Roberts?»

U! — un man nebija vairāk neviena kā Hezela un Hetija, un tie paši par maziem smagiem vezumiem. —■ «Varu jums dot četrpadsmit zirgus un septiņus ratus, ja vajadzīgs,» es teicu. «Un, ja vajadzīgi vēl kādi, varu da­būt arī tos — un tas ir viss.»

«Dodiet mums piecpadsmit minūtes laika, mister Ro­berts,» viņš teica.

«Protams,» es atbildēju laipni kā velns. «Bet es gribētu vēl ko teikt. Gribu slēgt līgumu uz diviem gadiem. Viss atkarīgs no vienas lietas.»

«Un kas tā ir?» viņš saka.

«Nokrautnes vieta,» es atbildu. «Mēs pašreiz te esam, un es jums to parādīšu.»

Un to es arī darīju. Es viņiem parādīju, ka ciešu lielus zaudējumus, ja viņi paliek pie sava pirmā plāna, jo turp jābrauc pa dziļu ieplaku un tad pa smagu ceļu uz nokraut­nes vietu. «Viss, kas jums būtu jādara,» es teicu, «ir ierī­kot ceļu apkārt pauguram un uzcelt kaut ko līdzīgu sep­tiņdesmit vai astoņdesmit pēdu garam tiltam.»

Jā, Sakson — te nu man viņi bija rokā. Tas bija tik vienkārši. Lieta tā, ka viņi nebija domājuši par neko citu, kā tikai par saviem ķieģeļiem, bet es atkal par brauk­šanu.

Man šķiet, ka viņi apspriedās kādu pusstundu, un gaidot jutos tikpat nejēdzīgi kā toreiz, kad lūdzu tavu jāvārdu un gaidīju atbildi. Vēlreiz aplēsu visus skaitļus un pārdomāju, cik nolaist, ja mani uz to spiedīs. Jo, re­dzi, es viņiem biju pateicis diezgan sālītas cenas — īstas pilsētas cenas, un biju sagatavojies nolaist. Bet tad viņi atkal ieradās.

«Uz laukiem, tālu no pilsētas, cenām jābūt zemākām,» glaunākais atkal teica.

«Nē,» es atbildēju, «šī ir vīnogu ieleja. Seit nav pietie­koši daudz siena, ko dot zirgiem, man tas jāpasūta no Sandžokvinas ielejas. Sanfrancisko sienu un zirgu barību varu pirkt lētāk ar piegādi mājās nekā šeit, kur man tā pašam jāpiegādā.»

Tas viņus pārliecināja. Tas bija taisnība, un to viņi zināja. Bet — redzi! Ja viņi būtu jautājuši par važoņiem un zirgu apkalšanu, man būtu jānolaiž, jo uz laukiem nav arodbiedrību noteikumu ne važoņu, ne kalēju algām, un arī īres nauda ir lētāka nekā pilsētā, un šie divi punkti manā aplēsē ir krietni zemāki. Hm! Šodien man bija mut­vārdu noruna ar kalēju iepretim pastam, viņš pārņem visu darbu un nolaiž divdesmit piecus procentus no katra kaluma, bet par to, protams, nav jārunā. Viņiem neienāca prātā to jautāt — viņi bija pārāk nodarbināti ar saviem ķieģeļiem.»