Džeks Londons - MĒNESS ieleja

Bilijs saprata. Sajūsmā tas iesaucās:

«Jūs tik esat lauksaimnieks!»

Edmunds pasmaidīja un paskatījās uz savu sievu.

«Pasaki viņam savas domas, Anete!»

Viņas zilās acis mirdzēja, paklausot vīra aicinājumam.

«Sis mīļais cilvēks nesaimnieko. Viņš nekad arī nav saimniekojis. Bet viņš zina.» Viņa ar rokas mājienu norā­dīja uz grāmatu plauktiem pie istabas sienām. «Viņš pēta visu labo. Viņš studē visu labo, ko labie cilvēki zem sau­les labu radījuši. Viņa prieks ir grāmatas un galdnieka darbi.»

«Neaizmirsti Dulciju,» Edmunds maigi protestēja.

«Jā, un Dulcija,» Anete smējās. «Dulcija ir mūsu govs. Džekam Hastingsam tā ir liela mīkla, vai Edmunds mīl vairāk Dulciju, vai Dulcija mii vairāk Edmundu. Kad viņš dodas prom uz Sanfrancisko, Dulcija ir gluži izmisusi. Un Edmunds arī, un viss beidzas ar to, ka viņš pa galvu pa kaklu steidzas atpakaļ. O, bieži vien esmu bijusi greizsir­dīga Dulcijas dēļ. Bet man jāatzīst, ka viņš to saprot labāk kā neviens.»

«Jā, tas ir vienīgais praktiskais, ko zinu no piedzīvoju­miem,» Edmunds apstiprināja. «Esmu autoritāte Džersijas sugas govju jautājumos. Ja vēlaties labu padomu šai lietā, griezieties pie manis.»

Viņš piecēlās kājās un piegāja pie grāmatu plauktiem; un viņi redzēja, cik liels un brīnišķi noaudzis ir šis vīrie­tis. Viņš palika stāvot ar grāmatu rokā, lai atbildētu uz kādu Saksonas jautājumu. Nē, šeit neesot moskītu, kaut gan vienu vasaru, kad trīs dienas no vietas pūtis dienvid­vējš — kaut kas gluži nedzirdēts — iemaldījušies trīs mos­kīti no Sanpablo līča. Un, kas attiecas uz miglu, tad tā ir tā, kas padarījusi ieleju tādu, kāda tā ir. Pateicoties iele­jas situācijai — Sonomas kalna aizsegā — miglas slāņi gandrīz vienmēr stāvot augstās gaisa joslās. Tā nākot no četrdesmit jūdžu atstatā okeāna, atsitoties pret lielo So­nomas kalnu un tiekot uzdzīta augstu gaisā. Un vēl kas — Trillium paspārne un Madronjo rančo laimīgā kārtā atro­doties šaurā siltumjoslā, un temperatūra aukstos ziemas rītos šeit esot dažus grādus augstāka nekā citur ielejā. Vispār salnas te esot retums — šai siltumjoslā, to skaidri pierādot tas apstāklis, ka te audzējot dažas apelsīnu un citronu koku pasugas.

Edmunds turpināja viņiem lasīt priekšā un bez tam vēl sameklēja veselu kaudzi dažādu grāmatu. Atvēris aug­šējo, Boltona Hila «Trīs akri un brīvība», viņš lasīja par kādu vīru, kas noiet gadā seši simti piecdesmit jūdžu, lai apstrādātu savus divdesmit akrus pēc vecās sistēmas un ievāktu trīs tūkstoš buše|u nelāgu kartupeļu; un par citu vīru, «jaunlaiku lauksaimnieku», kas kultivē tikai piecus akrus, noiet gadā divi simti jūdžu, ražo trīs tūkstoš bušeļu kartupeļu, agros un izlasītu šķirni, ko pārdod par cenu, kas daudzkārtīgi pārsniedz pirmā lauksaimnieka iegūto summu.

Saksona paņēma grāmatas un, izlasījusi virsrakstus, apkrāva ar tām Biliju.

«Varat dabūt vēl vairāk, ja tās jums vajadzīgas,» Ed­munds laipni teica. «Man ir simtiem sējumu par lauksaim­niecību, un, tiklīdz jums kādu dienu būs laiks, jums jānāk iepazīties ar Dulciju,» viņš tiem sauca pakaļ, kad tie jau gāja pa durvīm laukā.

Kad ieradās misis Mortimera ar sēklu katalogiem un lauksaimniecības grāmatām, viņa atrada Saksonu apkrā­vušos ar tām grāmatām, ko tā bija paņēmusi no Edmunda Hales. Saksona viņai visu izrādīja, un misis Mortimera par visu priecājās, ieskaitot arī rentes līgumu ar pirkšanas pirmtiesībām.

«Un tagad,» viņa teica, «paskatīsimies, kas darāms vis­pirms. Atsēdieties, jūs abi divi. Tā ir kara padome, un es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina padomu, ko jums darīt. Tas nu man būtu gan jāzina! Cilvēks, kas sakārto­jis un sastādījis katalogu lielai pilsētas bibliotēkai, spēs gan ievadīt divus jaunus cilvēkus jaunā gaitā. Nu tā, ar ko mēs sāksim?»

Viņa acumirkli padomāja.

«Vispirms — Madronjo rančo ir lielisks pirkums. Es protu vērtēt zemi, protu vērtēt arī klimatu un cienīt skais­tumu. Madronjo rančo ir zelta dzīsla. Te slēpjas vesela bagātība. Kā to apsaimniekot — to pastāstīšu jums vēlāk. Vispirms — jums ir zeme. Otrs — ko jūs ar to gribat da­rīt? Vai gribat ar to pelnīt savu iztiku? Jā. Saknes? Pro­tams. Ko jūs ar tām darīsit, kad būsit ievākuši? Pārdosit. Kur? — Nu, tagad klausieties. Jums jādara tā, kā es da- riju. Atsakieties no starpnieka. Pārdodiet tieši patērētājam. Sabungojiet paši sev noņēmējus. Vai zināt, ko, šurp brau­cot, pa vagona logu redzēju? Viesnīcas, peldiestādes, va­sarnīcas — iedzīvotājus, cilvēkus, kas grib, lai tos baro: tirgu. Kā šo tirgu apgādāt? Es velti raudzījos pēc dārz- niecībām! Bilij, aizjūdziet zirgus un brauksim visi trīs pastaigāties. Par pārējo jums abiem pagaidām nav ko rū­pēties. Lai tās lietas visas stāv. Vai ir vērts braukt, ja ne­zina pat adresi, uz kurieni braukt? Mēs šo pēcpusdienu pajautāsim adreses. Tad mēs zināsim, kā tās lietas kārtot.»

Bet Saksona nebrauca līdzi. Bija pārāk daudz ko darīt; bija jāuzkopj nolaistā mājas iekšiene, lai misis Mortime- rai būtu vieta, kur gulēt. Bilijs un misis Mortimera atgrie­zās tikai pēc parastā vakariņu laika.

«Jūs laimīgie, laimīgie bērni!» viņa iesāka, tiklīdz bija ienākusi pa durvīm. «Ieleja tikko sākusi kustēties. Šeit ir jūsu tirgus. Pat neviena vienīga konkurenta visā ielejā. Man jau likās, ka viesnīcas te izskatās gluži jaunas — Kalienta, Boijo Karstavoti, Elverano un visu pārējo garā virtene. Arī Glenelenā ir trīs mazas viesnīcas gandrīz vai viena otrai blakus. O, izrunājos ar visiem īpašniekiem un pārvaldniekiem.»

«Viņa ir taisni brīnišķīga,» Bilijs apbrīnodams teica. «Viņa būtu ar mieru doties taisni pie mīļā Dieva un uzsākt sarunas par darījumiem. Tev vajadzētu viņu redzēt.»

Misis Mortimera pateicās par komplimentu un tad tur­pināja:

«Un no kurienes sūta visas saknes? Ar ratiem no des­mit un piecpadsmit jūdžu attāluma, no Santa Rosās un no Sonomas ielejas augšgala. Tur ir tuvākās saimniecī­bas, kas nodarbojas ar sakņkopību, un, kad tās nespēja ap­mierināt augošos pieprasījumus, viesnīcniekiem jāpasūta saknes no Sanfrancisko. Es viņus iepazīstināju ar Biliju, un tie bija ar mieru viņu atbalstīt. Tas jums arī ir tas la­bākais. Jūs varat viņiem pārdot labas saknes par to pašu naudu. Bet jums jāraugās, ka varat viņiem piegādāt vis­labāko preci, vissvaigākās saknes, jūs nedrīkstat aizmirst, ka varat tās dot lētāk, jo jums jābrauc īsāks ceļa gabals.

Šeit nav nekur gluži svaigu olu, nav ievārījumu, želejas. Jums nogāzē ir milzums brīvas vietas, kur nevar audzēt saknes. Rīt jums parādīšu, kā ierīkot vistu mājas un pa­galmus. Jums jātur arī tītari Sanfrancisko tirgum. Pro­tams, jūs visu to sāksit pamazām, kā blakus nodarbību. Es jūs pamācīšu un atsūtīšu arī grāmatas. Galvas jums

vajadzēs krietni vien nodarbināt, tas jums reiz par visām reizēm labi jāiegaumē. Algot darba uzraugu izmaksā pā­rāk dārgi, dārgāk nekā turēt cilvēku, kas strādā. Jums viss jāiegrāmato. Jums jāzina, kā kārtojas jūsu lietas. Jums jāzina, kas atmaksājas, kas neatmaksājas un kas atmak­sājas vislabāk. To jums pateiks grāmatas. Es jums visu to ierādīšu — kad tam būs pienācis laiks.»

«Un to visu uz divu akru lielas platības,» Bilijs mur­mināja.

Misis Mortimera viņu bargi uzlūkoja.

«Ko jūs tur rūcat par diviem akriem?» viņa enerģiski teica. «Pieci akri! Un arī tad vēl nespēsit apmierināt visas prasības. Un jūs, mans jaunais draugs, dabūsit diezgan nostrādāties, tāpat arī jūsu zirgi, drenējot pļavas, kad sāksies pirmās lietus gāzes. To visu pārrunāsim rīt. Arī jautājumu par ogulājiem nogāzē — un izmeklētas, gleznas špalieru augļu šķirnes galdam. Par tām jūs saņemsit gluži fantastiskas summas. Un upenes — Burbanks, viņš dzīvo Santa Rosā — Ļoganas šķirne, Mamuta šķirne. Bet ne­šķiediet laiku ar zemenēm. Tas ir vesels darba lauks pats par sevi. Tie nav kā vīnogulāji, vai sapratāt? Es apskatīju augļu dārzu. Labs materiāls, to tikai vajag apstrādāt. Vē­lāk varam parunāt par potēšanu un tamlīdzīgām lietām.»