Džeks Londons - MĒNESS ieleja

«Bet Bilijs grib sev trīs akrus pļavas,» Saksona paskaid­roja, tiklīdz tika pie vārda.

«Kādēļ?»

«Sienam un zirgu barībai. Viņš grib audzēt zirgus.»

«Nopērciet to par daļu tās naudas, ko iegūsit, apsaim­niekojot šos trīs akrus,» misis Mortimera ātri atbildēja.

Bilijam atkal bija jāatsakās.

«Nu jā,» viņš teica, pūlēdamies izskatīties jautrs un apmierināts. «Lai notiek, mēs turēsimies pie saknēm.»

Tais dienās, kamēr misis Mortimera še viesojās, Bilijs atstāja visas lietas abu sieviešu ziņā, ļaujot tām visu iekār­tot pēc sava prāta. Oklendā bija iestājies uzplaukuma pe­riods, un no turienes staļļu īpašnieka pienāca jauns stei­dzīgs pieprasījums pēc zirgiem. Tādā kārtā Bilijs, augu dienu atrodoties ārpus mājas, sīki iepazinās ar ieleju. Staļļu īpašnieks gribēja pārdot diezgan daudz zirgu, kas bija sabojājuši kājas uz cietajiem pilsētas ielu akmeņiem. Viņš tos piedāvāja par lētu naudu. Tie bija labi zirgi. To Bilijs zināja, jo pazina tos no agrākiem laikiem. Mīkstā zemē viņu kājas drīz vien atveseļosies, vēl jo vairāk, ja tos neapkaltus paturēs kādu laiku mierā labās ganībās.

Protams, pilsētu ielām tie vairs nebūs derīgi arī pēc tam, bet lauku darbiem tos vēl varēs izmantot gadiem ilgi. Bet tad jau viņam jādomā arī par zirgaudzētavu. Viņš tomēr neriskēja izdarīt šo pirkumu; cīnījās ar sevi klusībā un neteica par to Saksonai ne vārda.

Vakaros viņš sēdēja virtuvē un smēķēja, klausoties, ko abas sievietes bija dienas ritumā paveikušas un izdomā­jušas. Bija ļoti grūti atrast vajadzīgos zirgus, un, kā viņš izteicās, zemniekam grūti šķirties no zirga, tikpat sāpīgi, kā likt izraut zobu, kaut gan viņam bija tiesības palieli­nāt pirkuma summu par piecdesmit dolāriem. Nevērojot automobiļus, smago darba zirgu cenas pastāvīgi kāpa. Kamēr Bilijs vien spēja atcerēties, smago darba zirgu ce­nas bija pastāvīgi kāpušas. Pēc lielās zemestrīces tās pēk­šņi sakāpa ļoti augstu, bet pēc tam vairs ne reizi neno­slīdēja.

«Bilij, jūs laikam, ar zirgu tirdzniecību nodarbojoties, nopelnāt vairāk nekā agrāk, kad bijāt vienkāršs strād­nieks?» misis Mortimera jautāja. «Jā, jā. Bet jums vaja­dzēs ķerties pie pļavas un drenēt to, arī art vajadzēs un darīt līdzīgas lietas. Turpiniet vien uzpirkt zirgus. Nodar­biniet labi savu galvu. Bet no tā, ko nopelnāt, lūdzu, esiet tik laipns un algojiet Saksonai vienu cilvēku, kas strādā ar viņu pie saknēm. Tas ir labs naudas ieguldījums un ātri vien nes augstus procentus.»

«Protams,» viņš atbildēja. «Tādēļ jau ari algo cilvēku, lai ar viņu pelnītu. Bet kā gan Saksona un viens algotnis lai tiek galā ar pieciem akriem, ja misters Hale saka, ka mēs abi ar Saksonu, strādājot no agra rīta līdz vēlam va­karam, nespēšot pienācīgi apkopt divus akrus lielu sakņu gabalu — to es nekādi nevaru saprast.»

«Saksonai nemaz nebūs pašai jāstrādā,» misis Morti­mera teica. «Vai jūs varbūt redzējāt, kā es Sanžozē strā­dāju? Saksonai jānodarbina galva. Ir laiks, kad jums jā­sāk to ievērot. Pusotra dolāra dienā. Tik daudz nopelna cilvēki, kas negrib likt savai galvai strādāt. Klausieties! Šo pēcpusdienu man bija garāka saruna ar misteru Hali. Viņš saka, ka šeit ielejā tiešām nevarot dabūt krietnus al­gotņus.»

«To es ļoti labi zinu,» Bilijs teica. «Visi krietnie strād­nieki aiziet uz pilsētām. Tikai padibenes paliek. Un labie, kas še paliek, nestrādā citiem.»

«Tur katrs vārds taisnība. Bet klausieties, bērni. Es to ļoti labi zinu, runāju arī ar misteru Hali par to. Viņš ir

ar mieru to visu jums nokārtot. Viņš to labi prot un pa­zīst arī inspektoru. Vārdu sakot, viņš jums var izgādāt divus nosacīti apžēlotus Sankventinas cietumniekus jūsu dārza darbiem. Tur ir daudz ķīniešu un itāliešu, un tie ir labākie dārzkopji, lai ražotu tirdzniecības saknes. Tādā kārtā jūs ar vienu cirtienu nositīsit divas mušas. Palīdzē­sit nabaga ieslodzītajiem un arī paši sev.»

Saksona bija nobijusies un nezināja ko atbildēt, bet Bi­lijs dziļi nopietni pārdomāja šo priekšlikumu.

«Jūs taču pazīstat Džonu?» misis Mortimera turpināja. «Es domāju mistera Hales dārznieku. Kā viņš jums patīk?»

«O, es vēl šodien domāju par to, cik jauki, ja var dabūt tādu cilvēku kā Džons,» Saksona aizgūtnēm teica. «Tas ir tik laipns, uzticams cilvēks. Misis Hale man stāstījusi daudz laba par viņu.»

«Bet vienu viņa nav teikusi,» misis Mortimera smaidot sacīja, «un proti, ka Džons ir nosacīti apžēlots cietum­nieks. Pirms divdesmit astoņiem gadiem viņš saķildojies ar kādu citu vīru sešdesmit astoņu centu dēļ un dusmās to nositis. Viņš tagad jau trīs gadus dzīvo pie Hales ģi­menes. Vai atceraties veco francūzi, kas bija pie manis? Ar to bija gluži tāpat. Nu tātad, tas nu būtu nokārtots. Kad ieradīsies abi jūsu vīri, jums tiem, protams, būs jā­maksā laba alga — un par to mēs parūpēsimies, lai viņi būtu vienas tautības, ķīnieši vai arī itālieši, nu jā, un, kad viņi ieradīsies, tie kopā ar Džonu mistera Hales vadībā uz­cels sev nelielu būdu, kur dzīvot. Mēs paši varam izmeklēt vietu, kur to celt. Bet, kad jūsu uzņēmums būs pilnā gaitā, būs jārauga pagādāt vairāk darba roku. Jums tikai, Bilij, jātur vairāk acis vaļā, kad klejojat pa ieleju.»

Nākošajā vakarā Bilijs nepārradās ierastajā laikā, un pulksten deviņos no Glenelenas jāšus ieradās ziņnesis ar telegrammu. Bilijs to bija sūtījis no Ezeru apgabala. Viņš meklēja zirgus Oklendas staļļiem.

Bilijs pārradās tikai trešā dienā, noguris līdz nāvei, bet ļoti lepns, ko viņš pat nemēģināja slēpt.

«Nu, ko jūs šais trīs dienās esat paveicis?» misis Mor­timera viņam jautāja.

«Lietoju savu galvu,» viņš ļoti pašapzinīgi atbildēja. «Nositu divas mušas ar vienu cirtienu, un nositu veselu baru. Hm! Dzirdēju par to Laundalā un varu jums tikai teikt, ka Hezela un Hetija bija nodzītas gandrīz tuvu pie beigām, kad noliku tās Kalistagā kādā stallī un ar pasta ratiem braucu tālāk uz Sv. Helēnu. Ierados vēl īstajā

laikā un notvēru gan tos — astoņi spēcīgi dzīvnieki — tie piederēja kādam sta|]a turētājam kalnos. Tie bija jauni, tik veselīgi un svaigi, kādus vien var vēlēties, un vieglā­kais no tiem svēra pāri par tūkstoš piecsimt mārciņām. Vakar vakarā Kalistogā tos uzliku uz tvaikoņa. Labi, bet tas vēl nav viss.

Pirms tam Laundalā runāju ar vīru, kas strādā akmeņ­lauztuvēm. Zirgus pārdot! Viņš grib tos pirkt. Viņš taisni kā traks vēlas tos pirkt. Viņš būtu ar mieru tos pat īrēt, viņš saka.»

«Un tu viņam aizsūtīji tos astoņus, ko nopirki!» Saksona viņam iekrita valodā.

«Nekā nebija. Tos astoņus es nopirku par Oklendas naudu, un tie jau bija nosūtīti uz Oklendu. Es runāju ar Laundalas važoni, un viņš bija ar mieru īrēt no manis katru dienu sešus zirgus par piecdesmit centiem gabalā. Tad es telegrafēju bosam, lai izsūta man sešus zirgus, tos ar slimajām kājām, un naudu lai atskaita no manas komi­sijas naudas. Kādus sūtīt, to lai izvēlas Buds Stroderss, viņš zina, ko es gribu. Tiklīdz pie pienāks, tūlīt tiem no­ņems pakavus, divas nedēļas tie atpūtīsies ganībās. Pēc tam tos aizsūtīs tieši uz Laundalu. Ar darbu tie tiks viegli galā. Ce]š uz staciju iet no kalna lejup un ir mīksts smil­tājs. Piecdesmit centu par katru — tas ir trīs dolāri dienā, ko es nopelnīšu par viņiem katru darba dienu. Man nav jārūpējas ne par viņu barošanu, ne apkalumu, ne arī ko citu. Un esmu pārliecināts, ka ar tiem apiesies labi. Trīs dolāri dienā — nu jā. Ar to varēs maksāt Saksonas al­gotņiem, ja vien viņa neliek tiem strādāt arī svētdienās. U! Mēness ieleja! Nepaies ilgs laiks, un mēs varēsim val­kāt dārgakmeņus. O! Es varētu nodzīvot pilsētā tūkstoš gadu, un arī tad nerastos šāda izdevība. Tas ir labāk nekā ķīniešu loterija.»