Džeks Londons: MĒNESS ieleja

«Bet zirgi taču pieder tev,» viņa protestēja.

«Un bez tam es nevaru savā uzņēmumā turēt ķēves. Es ļoti labi zinu, ka Hezela un Hetija drīz vien vairs nevarēs vilkt sakņu vezumus — viņas katrā ziņā ir par labu šādam darbam. Un tad tev būs jālūko cits pāris, kas stātos viņu vietā.»

«Par to pāri es tev došu čeku, bet komisijas naudu tu nedabūsi.»

«Labi,» Bilijs teica. «Hezelu un Hetiju es ņemšu atpa­kaļ, bet tev jāmaksā par to laiku, ko tās pie tevis strā­dāja.»

«Ja tu mani piespiedīsi to darīt, es tev likšu maksāt par uzturu,» Saksona draudēja.

«Ja tu man liksi maksāt par uzturu, es iekasēšu no tevis procentus par to naudu, ko esmu še ieguldījis.»

«To tu nevari,» Saksona smējās. «Tas ir kopīgs īpa­šums.»

Bilijs tikai spēja aizsmacis rūkt, it kā viņas pēdējie vārdi tam būtu atņēmuši elpu.

«Taisni pa pieri,» viņš teica, «un es esmu beigts. Bet vai zini, tas ir jauks vārds, vai ne? Kopīgs īpašumsl» Viņš to atkal un atkal lēni atkārtoja, izbaudīja kā gard­ēdis šo vārdu burvību. «Un, kad mēs precējāmies, mūsu godkāres kalngali bija noteikta vieta un peļņa, dažas skrandas un nedaudzās mēbeles, kas būtu nolietotas, pirms mēs tās nomaksātu. Bez tevis nebūtu nekā tāda, ko mēs varētu apzīmēt ar vārdu kopīgs īpašums.»

«Kas par niekiem! Ko es viena pati varēju darīt? Tu ļoti labi zini, ka pats esi nopelnījis visu šo naudu, kas mums palīdzēja izkļūt no grūtībām. Tu algo Gan Jumu, Čan Ci, Ugiju un misis Paulu — skaidrs, ka tu esi tas, kas to panāca.»

Viņa abām rokām noglāstīja Bilija plecus un lika tām slīdēt pāri viņa roku muskuļiem.

«Tie bija tie, kas visu izšķīra, vai ne tā, Bilij?»

«Va velns! Tā bija tava galva, kas visu veica. Ko būtu līdzējuši mani muskuļi, ja nebūtu tavas galvas, kas lika tiem darīt pareizo darbu? Piekaut streiklaužus, to tie prata, izsviest istabas īrniekus un atbalstīt rokas uz kro­gus galda. Vienīgais prātīgais, ko mana galva izdarījusi, bija tas, ka atradu tevi. Dieva vārds, Sakson, tā esi tu, kas iztaisīji no manis to, ka es esmu.»

«Va velns!» viņa to atdarināja, un tas Biliju ārkārtīgi sajūsmināja. «Kur es .šodien būtu, Bilij, ja tu man nebūtu palīdzējis izkļūt no gludinātavas? Es nevarēju sevi no turienes izpestīt. Biju tikai bezspēcīga meitene. Vēl šo­dien es tur strādātu, ja tu nebūtu ieradies. Misis Mortime- rai bija pieci tūkstoši dolāru, bet man biji tu.»

«Protams, sievietei nav tik viegli tikt uz priekšu kā vī­rietim,» Bilijs prātoja. «Bet tagad es tev ko teikšu. Dar­bam nepieciešami divi. Mēs esam kā divi vienos ratos iejūgti zirgi. Ja būtu skrējuši katrs ar saviem, tu varbūt vēl šodien stāvētu gludinātavā, un, ja man drusku laimē­tos, es arī vēl šodien būtu važonis un vakarā pēc beigta dienas darba meklētu izpriecu lētajos deju lokālos.»

Saksona stavēja zem koka un noskatījās, kā pa vārtiem izbrauc Hezela un Hetija ar smagu sakņu vezumu, kad ieraudzīja pagalmā iejājam Biliju. Pie pavadas tam bija bēra ķēve, kuras zīda spalva laistījās saulē.

«Četrus gadus veca, ugunīga un mežonīga, bet bez jau­niem trikiem,» Bilijs gavilēja, piejājis pie Saksonas. «Ada kā zīdpapīrs, mute kā zīds, bet uzveiks ikvienu ķēvi, kas kādreiz atnesusi kumejus — skaties, kādas nāsis. Viņu sauc par Ramonu, tas ir spāņu vārds. Tai ir lielisks cilts­koks, Morelitas un Morgana krustojums.»

«Un viņi to grib pārdot?» Saksona jautāja un, nespējot izrunāt ne vārda, apbrīnā sasita plaukstas.

«Tas jau arī ir iemesls, kādēj es to atvedu līdzi, gribēju, lai tu viņu redzi.»

«Bet cik tad viņi prasa?» bija Saksonas nākošais jau­tājums, jo viņai šķita pilnīgi neticams, ka tai varētu pie­derēt tik brīnišķīgs zirgs.

«Gar to tev nav dajas,» Bilijs īsi atrūca. «To samaksās ķieģeļnīca, nevis sakņu plantācija. Ja vien liekas laba, tā pieder tev. Kā tu domā?»

«To es tev pateikšu vienā minūtē.»

Saksona gribēja iemesties seglos, bet zirgs bija nemie­rīgs un palēca sāņus.

«Pagaidi, līdz es.piesiešu,» Bilijs teica. «Viņa nav pie­radusi pie svārkiem — tur visa tā nelaime.»

Saksona satvēra iemauktus un krēpes, uzlika savu piesī tērpto kāju uz Bilija plaukstas un viegli ielēca seglos.

«Viņa pieradusi pie piešiem,» Bilijs tai nokliedza pakaļ. «Bet iejāta pēc spāņu paražas. Pārāk strauji viņu neap­turi. Esi gluži mierīga un parunā drusku ar viņu. Tas ir aristokrātisks dzīvnieks, zini.»

Saksona pamāja, izjoņoja pa vārtiem un pa ceļu pro­jām, pavicināja ar roku Klārai Hastingsai, jājot garām Trillium paspārnei, un aulekšoja tālāk pa Kalnavota kan­jonu.

Kad viņa atgriežas, Ramona bija gluži slapja no ātrā jājiena, un Saksona lēni jāja ap māju, garām vistu kūtīm un ziedošajam augļu dārzam pie Bilija, kas ar savu zirgu stāvēja ēnā uz nogāzes augšējās malas un smēķēja ciga­reti. Viņi abi raudzījās lejup uz pļavu, kas nebija vairs pļava. Ar matemātisku precizitāti tā bija sadalīta kvadrā­tos, četrstūros un šaurās garās strēmelēs, kas skaidri at­šķīrās ar savu dažādo, sakņu dārziem tik īpatnējo zaļumu gammu. Gan Jums un Can Ci ar milzīgām ķīniešu salmu cepurēm galvā stādīja zaļos sīpolus. Vecais Ugijs ar kapli rokā tipināja gar apūdeņošanas sistēmas galveno dzīslu,

atverot dažus sānu kanālus, citus atkal noslēdzot. Šķūņa otrā pusē rīku nojumē skanēja vesera klaudzieni, kas Sak­sonai vēstīja, ka Karlsens ar stiepli aizsien sakņu kastes. Misis Paulas jautrais soprāns skanēja, dziedot kādu ga­rīga satura dziesmu, un to pavadīja ritmisks troksnis, kas ceļas, putojot olbaltumu. Niknas, histēriskas rejas norā­dīja, kur atrodas Posums, kas vēl arvien bez cerības cīnī­jās ar vāverītēm. Bilijs dziļi ievilka dūmus un, tos izpū- tis, turpināja raudzīties lejup. Kaut kas viņa kustībās pauda neapmierinātību, un Saksonas brīvā roka maigi sa­tvēra viņa labo, kas gulēja uz zirga sviedrainās ādas. Bi­lijs pacēla acis un, neļaujot skatienam kavēties pie zirga, raudzījās Saksonai taisni acīs.

«0!» viņš izvairīgi, it kā tikai tagad atmodies, norūca. «Sanleandras portugāļi drīz vien vairs nevarēs mums daudz nekā mācīt par intensīvo lauksaimniecību. Skaties uz ūdeni, kas plūst tur lejā. Vai zini — dažreiz tas man šķiet tik brīnišķīgs, ka būtu gatavs nomesties uz rokām un ceļiem un to uzsūkt sevī.»

«O, šādā klimatā tik daudz laba ūdens, cik vien var vēlēties!» Saksona iesaucās.

«Un nav jābaidās, ka tas varētu izsīkt. Ja lietus mūs piemuļķos, mums paliek Sonomas avots. Mums nekas cits nav jādara, tikai jāierīko sūknis.»

«Bet to mums nevajadzēs darīt, Bilij. Es runāju ar Red- vudas Tompsonu. Viņš dzīvo šai ielejā kopš 53. gada, un saka, ka sausuma dēļ še neesot bijusi vēl neviena vāja raža. Mums vienmēr būs lietus diezgan.»

«Nāc, izjāsim drusku,» viņš pēkšņi teica. «Vai tev ir laiks?»

«Labi, bet pastāsti, kas tevi nomāc.»

Viņš pameta uz viņu ātru, steidzīgu skatienu.

«Nekas,» viņš ņurdēja. «Tomēr, ir gan kaut kas. Kāda tur starpība? Tu tik un tā agrāk vai vēlāk dabūsi to zi­nāt. Tev vajadzētu redzēt veco Šavonu. Viņa seja izstiepu­sies tik gara, ka viņš nemaz nevar paiet, lai neatdurtos ar cejiem pret zodu. Viņa zelta dzīsla sāk izsīkt.»

«Zelta dzīsla!»

«Jā, mālu bedre. Bet tas ir viens un tas pats. Viņš saņem no ķieģeļnīcas divdesmit centu par jardu.»

«Un tas nozīmē, ka tavs kontrakts līdz ar to izbeidzas,» Saksona teica un tūlīt saprata visu nelaimi tās milzu apmēros. «Ko saka ķieģeļnīcas ļaudis?»