Jurijs Tomins - KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

— Es tevi nesaprotu, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Ko nozīmē «noturējos»?

— Mani sauc atpakaļ, Aleksej Palič.

— Ko nozīmē «sauc atpakaļ»? Fēliks, vai tu esi pieslēdzies?

— Nūja! — Fēlikss sacīja. — Es pieslēdzos, kad jūs aizgājāt. Es negribēju pieslēgties, taču no manis tas nav atkarīgs. Mani gribēja atsaukt uzreiz, es tik tikko izlūdzos, lai man atļauj no jums atvadīties.

— Tu nevarēji palūgt, lai tevi atstāj?

— Kāda tam nozīme? — Fēlikss bez jautrības iesmējās. — Lai jūs ar mani atkal mocītos? Jums jau no manis nav nekāda labuma.

— Tā nav tava darīšana, — Aleksejs Paličs teica. — Un ne viss mūsu dzīvē tiek mērīts ar Jabumu.

— To es zinu, — Fēlikss attrauca. — Pie mums zina visu, kas ar mani ir noticis, tikai viņi nesaprot, kāpēc jūs ar mani krāmējā­ties. Aleksej Palič un Borja, nedusmojieties uz mani, citādi es uzves­ties nespēju. Es biju tāds, kādu jūs mani redzējāt, neko es nedarīju tīšām. Ja esmu jums sagādājis nepatikšanas, tas nav ar nolūku darīts.

— Nu kaut uz desmit dienām tu vēl varēji palikt, — Aleksejs Pa­ličs ieminējās. — Es visu norunāju.

— Man nav tiesību. Viņi mani jau gaida. Viņiem šķiet, ka ir uzzi­nājuši kaut ko ļoti svarīgu, taču bez manis to nespēj izskaidrot.

— Fēliks, bet jūs . . . viņi . . . kādi viņi tur ir? — Boriss jautāja.

Fēlikss pasmaidīja.

— Mēs neesam ar septiņām kājām. Neesam ar izvalbītām acīm. Neesam čūskām līdzīgi. Neesam ar prātu apveltīti kukaiņi. Neesam domājoši augi. Mēs neesam tādi, kādus izgudro jūsu fantasti. Pēc iz­skata mēs esam ļoti līdzīgi jums. Taču viss pārējais mums ir ļoti atšķirīgs. Mēs esam tālu jums aizsteigušies priekšā zinātnē. Taču, aizgājuši uz priekšu, mēs šo to esam aizmirsuši. Mēs esam zaudējuši dažas būtiskas saprāta īpašības. Mēs pat esam aizmirsuši, kā tās agrāk saucās. Ja runājam jūsu valodā, mēs esam zaudējuši vienu otru cil­vēcisku kvalitāti. Tās mēs arī meklējam uz citām planētām. Mūsu teh­nika mums to atļauj. Vienīgais, ar ko mums vēl nav izdevies tikt galā, ir naba. Neizdodas, ka tevi piektā saule parautu!

Jau bez smaida Fēlikss sniedza roku Aleksejam Paličam.

— Aleksej Palič, es vēlreiz jums lūdzu piedošanu. Paldies . . . Palūdziet manā vārdā piedošanu frizierim. Man šķiet, ka jūs mums ļoti palīdzējāt. Diemžēl mēs nevaram jums atsūtīt dāvanu, kā tas uz Zemes ir pieņemts. Atsūtīt — tā nav problēma, bet jums nekas no mūsu mantām nederēs.

— Tagad gan tu runā muļķības, — skolotājs sacīja. — Man ir tāda sajūta, ka tu atkal esi atslēdzies.

— Es jau labprāt … — Fēlikss nopūtās. — Lai mani uz visiem laikiem atslēdz. Es paliktu. Taču es esmu darbā. Es neesmu sev saimnieks — tāpat kā, piemēram, jūsu kosmonauti. Ak pareizi, gandrīz vai piemirsu. Aleksej Palič, man lūdza jums pateikties par to, ka jūs mani nomazgājāt. Mums nav tādu līdzekļu, ar ko varētu dabūt nost šo krāsu.

— Nu re, — skolotājs jokodamies piezīmēja, — es jau teicu, ka jūs visu nemaz nezināt. Šo to var pamācīties arī no mums.

— Un vēl viens lūgums: vai drīkstu sev paturēt džinsu kostīmu?

— Saprotams, nelaidīsim jau tevi kailu tādā ceļā.

— Tas ir tikai mirklis, — Fēlikss sacīja. — Tomēr viņiem nezin kāpēc ievajadzējušies džinsi.

Fēlikss pasniedza roku Borisam.

— Vai tu nekad neatgriezīsies? — Boriss jautāja.

— Nē, divas reizes šurp nesūta: vajadzīga svaiga galva. Paliec sveiks, vecīt! Paldies tev par visu. Tu mani lieliski audzināji. Vēlu tev daudz bērnu, kad izaugsi liels. Tev viņi būs labi audzināti.

— Nu nē, bērnu man nebūs! Neviena paša! Pat ne pusītes! — Brīdi pieklusis, Boriss apņēmīgi teica: — Paliec, Fēliks! Atgriezīsimies no­metnē . . . Esmu ar mieru, lai mūs apsaukā par varoņiem. Mēs vēl varam pagūt uz brokastīm.

Fēlikss no jauna nopūtās.

— Es jau teicu: no manis vairs nekas nav atkarīgs. Atgriezies viens. Kad satiksi Tomu, svei …

Šajā mirklī telpā uzzibsnīja un atkal izdzisa zilais stars. Fēlikss bija nozudis.

— Tas arī viss, — Aleksejs Paličs sacīja. — Viņš jau ir mājās! Zini, Borja, man tagad šķiet, ka esmu ilgi, ilgi sapņojis. Es pat neatceros, ar ko viss sākās.

— Ar šo te, — Boriss paņēma rokās spoli. — Jums toreiz bija tais­nība — pārdedzis ārējais tinums.

— Kas no tā, ka ārējais? Kāds tam sakars ar tinumu? Un vispār. . . radioteleskopi . . . galaktikas . . . Kāda mums ar tevi gar to darīšana?

Skolotājs izņēma Borisam no rokām spoli, pagrozīja to un nolika uz galda. Viņi abi skatījās uz šo spoli, tad palūkojās viens uz otru — un abiem reizē iešāvās prātā viena un tā pati doma.

— Salodē, — Aleksejs Paličs palūdza.

— Nekas nebūs, — Boriss atteica.

— Tomēr salodē . . .

Boriss ieslēdza lodāmuru, pagaidīja, kamēr tas sakarst, nolocīja pārdegušo tinumu, savienoja galus un piegrūda tiem lodāmuru. Pēc tam lodējuma vietu aptina ar izolācijas lenti.

— Vai ieslēgt?

Aleksejs Paličs pamāja.

— Nekas nebūs, — atkārtoja Boriss un iesprauda spoles dak­šiņu kontaktligzdā.

Nekas nenotika.

— Slēdz laukā, — skolotājs sacīja.—Mēs ar tevi tik tiešām ne­esam vainīgi. Ejam. Man sākas eksāmens.

Boriss atvienoja spoli. Aleksejs Paličs piegāja pie sadales un pagrieza svirslēdzi.

— Es, Borja, pie jums šodien ieiešu. Ja tev nav iebildumu. Man gribētos aprunāties ar taviem vecā . . .

Tievs, zils stars uz mirkli iespīdēja laboratorijā. Uzliesmoja un nozuda.

Bet līdzās galdam tajā vietā, kur nesen bija stāvējis Fēlikss, uz­radās meitene pazīstamajā džinsu kostīmā.

— Labdien, Aleksej Palič! Labdien, Borja!—meitene jautri sacī­ja. — Sveiciens jums no Fēliksa!

Par godu Augustam Janovičam jāteic, ka viņš neaizgāja uz mili­ciju. Viņš sagaidīja, kamēr Aleksejs Paličs pats atnāk pie viņa uz frizētavu.

Aleksejs Paličs atvainojās un visu viņam izstāstīja: tagad viņam uz to bija tiesības.

Sākumā Augusts Janovičs klausījās un tikai māja ar galvu, pēc tam — sāka piebalsot un pēdīgi, pašās sarunas beigās, visam piekrita un mazpamazām atkāpās no skolotāja. Viņš zināja: ar trakajiem — tikai pa labam.

Augusts Janovičs nebija ļauns cilvēks. Viņš nolēma, ka cilvēks, kas nedaudz jucis, jāliek mierā.

Augusts Janovičs atgriezās pie savām frizūrām un grāmatām.

Boriss pagaidām palika mājās.

Alekseja Paliča paziņa loti izbrīnījās, kad viņam zēna vietā tika atvesta meitene.

Kas notika tālāk, autors, protams, zina, taču pastāstīs par to nākam­reiz.

Skaidrs ir viens — mūs jau sen vēro, tāpēc uzvedīsimies cilvēcīgi.

Var gadīties, ka šī meitene vēl tagad dzīvo lielā pilsētā, taču nav izslēgts, ka arī mazā. Var gadīties, ka viņa mācās sestajā klasē, taču pastāv iespēja, ka arī septītajā. Katrā gadījumā lasītājiem ne­vajadzētu aizmirst, ka ikvienam līdzās var atrasties viešņa no planētas, kuru pagaidām vēl nav atklājušas pašas mūsdienīgākās ierīces.