Jurijs Tomins - KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

1 Saja vietā autors pirmo reizi izmantojis savas tiesības uz izdomu: viņš licis Arsenija Petroviča lūpās vārdus, kurus teicis sens filozofs apmēram pirms 2400 gadiem.

Sajā vietā autors atkārtoti izmantojis savas tiesības un licis Borisa mammai no­runāt tekstu, kas pierakstīts apmēram pirms 4500 gadiem senajā pilsētā Babilonā.

— Sasodīts! Es taču ar viņu nevaru rādīties mūsu pirtī! Par mani līdz mūža beigām smiesies!

— Brauciet uz Veco Starpstaciju.

Tā šajā vakarā pa otram lāgam Vecās Starpstacijas pirtī ierādās zils puišelis.

— Šodien daudz zilo. — Dežurante pašūpoja galvu, vezdama tēvu un dēlu uz atsevišķu kabīni ar vannu. — Kaut nodegtu šī fabrika! Tu, pilsoni, to varēji tā neatstāt, uzraksti avīzē, kas zin, varbūt veco direktoru patriektu. Bet jaunais sāktu domāt . . .

Sajuzdams mugurā dēla urbjošo skatienu, Arsenijs Petrovičs iešā­vās vannas telpā. Viņš to izdarīja tik mudīgi, ka dežurante pat nepaguva piedāvāt «melnās» ziepes.

Borisu nācās mazgāt piecos ūdeņos . . .

Aleksejs Paličs noknosījās pa gultu cauru nakti, tā arī neko ne­izdomājis.

Viņš piecēlās ar smagu galvu un no brokastīm atteicās. Neviens viņam nejautāja — kāpēc. Pēdējās dienās viņam vispār maz tika jautāts. Mājinieki ievēroja, ka viņš novājējis, kļuvis nervozs. Tomēr lika viņu mierā un neizprašņāja, gluži kā baidoties izdzirdēt ko šaus­mīgu. Anna Maksimovna nerunāja par mājas lietām, Tatjana neko vairs neaizrādīja. Neviens vēl neko nezināja, taču gaisā jautās kādas nelaimes priekšnojauta. Bija tāda sajūta, ka mājās noslēpta bumba ar laikadegli — visi dzirdēja tikšķus un izlikās, ka nekas nebūtu noticis.

Šodien atkal eksāmeni.

Ne velti saka: rīts gudrāks par vakaru. Tiklīdz Aleksejs Paličs izgāja no mājas, viņam piepeši atausa gaisma. Visu laiku viņš bija centies tikt galā viens pats. Labi — ar Borisu. Boriss pat bija izdarī­jis vairāk nekā viņš. Taču tagad arī pats Boriss bija nonācis smagā situācijā. Jāsaudzē viņa patmīlība — nedrīkst viņu vest atpakaļ uz nometni kā varoni. Pietiek jau ar to, kas viņam tiks mājās.

Aleksejs Paličs nolēma, ka šodien pat aizies pie Kuļikoviem, parunāsies ar vecākiem, centīsies palīdzēt Borisam.

Tomēr šobrīd Aleksejam Paličam pašam bija nepieciešama palī­dzība. Turklāt steidzama. Nevar zināt, kur patlaban atrodas un kādās durvīs laužas frizieris. Veci cilvēki ceļas agri . . .

Un pēkšņi — ideja! Fēlikss jāaizved no Kuļeminskas! Jāaizved pie kāda no draugiem.

Draugu Aleksejam Paličam bija diezgan daudz. Tiesa gan, drau­dzība bija vienpusēja un «uz sezonu». Kopš tā laika, kad Aleksejs Paličs bija apmeties uz dzīvi Kuļeminskā, kad nomira Annas Mak- simovnas vecāki un Muhini tika pie personiskās mājas, institūta draugi arvien biežāk sāka atcerēties savu veco studiju biedru.

Draudzīgas attiecības uzliesmoja katru gadu ar jaunu sparu jūnija sākumā un ar tādu pašu sparu apdzisa augusta beigās. Draugi brauca gan pa vienam, gan ar ģimeni, nakšņoja mājā, cēla pagalmā teltis, gāja sēnēs un ogās, makšķerēja tālajos ezeros, saukāja Alekseju Paliču par «veco» un tincināja, kāpēc viņš neraksta disertāciju.

Augusta beigās draugi nozuda.

Protams, Aleksejs Paličs kopā ar sievu tika aicināts uz pilsētu, viņiem tika solītas biļetes uz teātriem un koncertiem, pat draudēts ar nezin kādām ceļazīmēm uz sanatoriju. Taču Aleksejs Paličs sest­dienās bija aizņemts skolā, un braukt uz vienu dienu nebija jēgas. Sanatorija viņam vispār bija abstrakts jēdziens — kas līdzīgs. An- tarktīdai vai jaunajai Āfrikas valstij Namībijai.

šobrīd vajadzība spieda skolotājam atcerēties draugus. Izbrīnī­jies, ka šī vienkāršā doma tikai tagad ienākusi prātā, viņš steidzās uz pastu.

Aleksejs Paličs samainīja piecpadsmit kapeikās rubli un metās uz­brukumā automātam.

Pulkstenis tuvojās astoņiem—visi draugi bija mājās.

Pirmais ļoti nopriecājās par Alekseja Paliča zvanu, taču, kad runa aizsākās par to, ka zēnam — ļoti paklausīgam zēnam — uz desmit dienām vajadzīga pajumte, sacīja, ka, par lielu nožēlošanu, tuvākajā laikā, burtiski, rīt, lido komandējumā.

Otrs draugs bija stāvā sajūsmā, taču tūliņ pat noskaidrojās, ka viņam dzīvoklī ir remonts. Un tas ir uz ilgu laiku — «Tu jau zini, kādi tie meistari!» — uz visu vasaru.

Trešais draugs — ir gan sakritība! — taisni šodien brauca prom at­vaļinājumā.

Pēc tam draugi sāka atkārtoties: atvaļinājums, remonts, komandē­jums, remonts, remonts, atvaļinājums . . .

Desmitais draugs nedaudz atšķīrās no pārējiem: pārvērstā balsī viņš paziņoja, šoziem esot nomiris.

Un tikai ar vienpadsmito zvanu, kad gandrīz jau bija iztērēts otrais rublis, Aleksejam Paličam paveicās: Fēliksu bija ar mieru pieņemt cilvēks, kas pie Alekseja Paliča nekad nebija braucis un nebija apsaukājis viņu par «veco». Viņi kādreiz bija kopā strādā­juši praksē, un Aleksejam Paličam netīšām bija saglabājies viņa tāl­ruņa numurs.

Kļuvis ievērojami līksmāks, skolotājs devās uz skolu. Viņš bija nolēmis aizvest Fēliksu tūliņ pēc eksāmena. Par to, kas notiks pēc desmit dienām, viņš galvu pagaidām nelauzīja. Gan redzēs, varbūt iz­grozīsimies . . .

Gar skolas viņu pusi jau klaiņoja Boriss.

— Vai viņš ir tur? — Boriss vaicāja, pamādams ar galvu uz pagraba durvju pusi.

— Saprotams, — Aleksejs Paličs atteica. — Kā tev pašam?

— Pagaidām nekā. Vakar es aizgāju gulēt, šodien viņi ir darbā. Vakarā būs izskaidrošanās. Skolotāj, es domāju, domāju . . . Bries­mīgi negribas atgriezties nometnē. Staigāsim tur kā tādi muļķīši . . .

— Nometnē atgriezties nevajadzēs. Es visu nokārtoju. Ejam pie Fēliksa.

Kad viņi iegāja, Fēlikss stāvēja laboratorijā pie galda. Viņš izska­tījās nomākts. Aleksejs Paličs iedomājās, ka Fēliksam arī negribas atgriezties nometnē, un steidzās viņam paziņot patīkamu jaunumu:

— Fēliks, uz nometni atpakaļ jums nebūs jābrauc.

— 2ēl gan, — Fēlikss nopūtās. — Man tur patika. Diemžēl tagad tas vairs nav svarīgi.

— šodien es tevi vedīšu uz pilsētu. Tur tu padzīvosi pie kāda cilvēka tikai desmit dieniņas. Tas ir labs cilvēks. Viņš aizvedīs tevi uz muzeju, uz kino, jūs aiziesiet uz bērnu parku, pavizināsieties karuselī.

— Un Borja?

— Borja pagaidām paliks šeit. Viņam, saproti, pašlaik ir nelielas grūtības . . . Taču esmu pārliecināts, ka jūs vēl satiksieties.

— Bet es esmu pārliecināts, ka ne, — Fēlikss sacīja. — Borja, vai es tev ļoti esmu apnicis?

— Vakar es uz tevi pamatīgi noskaitos, — Boriss atbildēja. — Šo­dien atkal pamodos — viss pārgājis. Ja tu nebūtu līdis upē, mēs būtu varējuši dzīvot mierīgi. •

— Vai tad nometnē tu dzīvoji mierīgi?

— Ne pārāk, — Boriss atzinās. — Ciest varēja.

— Un tu būtu vēl ar mieru ciest?

— Nu … ja vajadzīgs . . . vienu taču tevi nevar pamest.

— Vienu . . : — Fēlikss aizdomājies atkārtoja. — Jā, vienam droši vien grūti. Es noturējos ilgāk par visiem citiem. Laikam jau tāpēc, ka nebiju viens.