Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

— Mēs sūtījām zēnus pēc zemenēm, un viņi apmaldījās.

— Tas ir viss?

— Viss, — sacīja meitenes.

— Labi, meitenes, ejiet.

— Vai jūs viņiem piedosiet? — Toma vaicāja.

— Ejiet.

Meitenes aizgāja. Tagad viņas jutās vēl vairāk vainīgas, tagad viņām kļuva skaidrs, ka nevajadzējis celt brēku.

— Tik tālu nu mēs būtu, — nometnes priekšnieks nopūtās. — Sa­kiet man — kāds velns jūs turp dzina? — viņš jautāja zēniem. — Kāds prieks peldēties tādā grāvī? Bez tam — iet mežā arī nav atļauts.

— Mēs nepeldējāmies, — Boriss atteica. — Viss sanāca netīšām.

— Ko nozīmē netīšām?

— Viņš netīšām iekrita ūdenī, bet es . . . — Boriss gribēja teikt «izglābu», taču nodomāja, ka šajā vārdā ir pārāk daudz varonības. — Es viņam palīdzēju izlīst laukā.

— Tātad tu viņu izglābi?

Boriss klusēja.

— Vispār tā varēja būt, — Aleksejs Paličs bikli ņēmās viņu aizstā­vēt. — Kuļikovs ir diezgan enerģisks zēns.

— Pieņemsim. Lai tad Kuļikovs man tikpat enerģiski paskaidro, kāpēc viņam drēbes nokrāsojušās, bet viņa draugam nav.

— Tāpēc, ka viņš ievēlās ūdenī bez drēbēm.

— Netīšām iekrita bez drēbēm? Sākumā noģērbās un pēc tam iekrita . . . Kāpēc viņš noģērbās? Vai zināja, ka iekritīs?

Boriss klusēja. Fēlikss redzēja, ka Borisam grūti atbildēt. Viņš atcerējās, ka nedrīkst runāt, un tomēr metās draugu glābt:

— Es noģērbos, lai pārietu otrā krastā.

— Kāpēc?

— Pēc zemenēm.

— Skaidrs. Tālāk!

— Borja saka taisnību. Es pakritu, bet viņš ielēca pakaļ un palī­dzēja man izrāpties.

— Vai tad zemenes otrā krastā saldākas, ko?

— Tur nebija zemeņu. Tur aug kumelītes,—Fēlikss patiesīgi sacīja.

— Tavs draugs ir godīgāks, Kuļikov, — nometnes priekšnieks teica. — Nudien likteņa ironija: tēvs laiž upē krāsu, bet dēlu par to iztrenc no nometnes.

Priekšnieks piegāja pie loga un paskatījās lejā.

— Vesels pūlis sanācis, — viņš sacīja. — Gaida, kā tas beigsies. Un visi zina, ar ko tam jābeidzas. Simtiem reižu ir teikts: ielīdīsi upē — žēlastības nebūs. Visā nometnes vēsturē esam padzinuši vien­padsmit bērnu. Ja šiem tiks piedots, ko mēs teiksim nākamajiem? Jūs pats, Aleksej Palič, esat pedagogs, jums mani jāsaprot.

— Es jūs saprotu, — skolotājs padevīgi teica. — Tikai man galīgi nav kur likt zēnu. Zēns ir no tālienes . . .

— Starp citu, — nometnes priekšnieks aizrādīja, — daudzi nezin kāpēc interesējas par viņu. Treneris vaicāja, no kurienes viņš atbraiu i\.

Kancelejā nekādu dokumentu neesot — to es arī pats zinu. Tā ir mūsu abu noruna. Bet, kāpēc par viņu tik ļoti interesējas frizieris, tas man nav īsti skaidrs.

— Frizieris? — Aleksejs Paličs izbrīnījās.

— Jā. Jūs viņu droši vien pazīstat: liekas, Augusts Janovičs.

— Kādas muļķības? Kāpēc Augustam Janovičam par viņu būtu jā­interesējas?

— Es arī netieku gudrs. Turklāt vēl gvelza, ka jūs ar puišeli esot nācis pie manis. Man radās iespaids, ka viņš pūlas ko izdibināt, tikai tā arī nesapratu, ko īsti.

— Augusts Janovičs ir ārkārtīgi ziņkārīgs cilvēks,—skolotājs delikāti aizrādīja. — Acīmredzot tā viņam ir profesijas īpatnība . . .

— Labi, liksim frizieri mierā. Jūs, Aleksej Palič, esat vecāks un pieredzējušāks par mani. Varbūt jūs pateiktu, kā man tagad rīkoties? Kuļikovu ģimenē to kaut kā pārdzīvos. Tur pat ir savs humors. Man būtu ārkārtīgi žēl, ja Kuļikovs vecākais nedabūtu redzēt savu zilo dēlu. Bet jūs, re, sakāt, ka nav kur likt Saulaino . . .

— Pagaidām, — Aleksejs Paličs piezīmēja. — Uz laiku. Kamēr beidzas eksāmeni. Kaut gan es jūs labi saprotu.

— Ir kāda izeja, — nometnes priekšnieks teica. — Es to vēl ne­esmu izmantojis — nav bijusi vajadzība. Taču šī izeja pastāv. Uzbru­kums — labākā aizsardzība. Ko par jums zina meitenes? Kur viņas bija, kad jūs peldējāties? — viņš pavaicāja Borisam.

— Viņas mežā negāja.

— Tātad viņas zina tikai to, ka jūs devāties pēc zemenēm?

— Pēc zemenēm gāju es viens,—Fēlikss paskaidroja,—bet Borja gāja meklēt mani.

— Labi, Saulainais, par tavu godīgumu esmu jau pārliecinājies. Tūlīt tu pārliecināsies par manu negodīgumu. Tikai, ja jūs domājat, ka es to daru jūsu dēļ, tad maldāties. Vai meitenes redzēja, ka jūs plun­čājaties pa ūdeni?

— Neredzēja.

— Lieliski. Paņēmiens gluži vienkāršs, — nometnes priekšnieks uzrunāja Alekseju Paliču, — noziedznieki tiek pasludināti par varo­ņiem. Viņi bija spiesti mesties ūdenī, lai glābtu cilvēku. Kāds šajā upē slīka, pieņemsim, tūrists. Un tā — vaina pārvēršas cēlsirdīgā rī­cībā, un jautājums par sodu pats no sevis atkrīt. Taču ne pilnībā. Par skriešanu uz mežu mēs ar pirmo reizi neizslēdzam. Par to tiek izteikts stingrais brīdinājums. Par tūrista glābšanu tiek izteikta pa­teicība. Tas viss, lai izvairītos no baumām, tiek paziņots pa trans­lāciju. Mums ir pretīga sajūta, nelabums spiežas kaklā, taču citas izejas es neredzu.

Aleksejam Paličam bija kauns. Viņš saprata, ka tas tiek darīts viņa dēļ. Viss iznāca pārlieku negodīgi. It īpaši neērti bija pret zē­niem. Un vēl nav zināms, vai viņi paši būs ar mieru?

Nometnes priekšnieks, gluži kā uzminējis skolotāja domas, jautāja Borisam:

— Nu, kā tev patīk mana ideja?

Boriss klusēja. Ideja viņam nepatika. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka viņš zināja to, ko nezināja nometnes priekšnieks. Bez tam viņam nebija grūti iztēloties, kas nāks pār skolotāja galvu.

— Saprotu. Un tev? — nometnes priekšnieks prasīja Fēliksam.

— Tā nav taisnība, — Fēlikss sacīja.

— Nūja. Es, liekas, to neslēpju.

— Bet vai kaut kā savādāk nav iespējams? — Aleksejs Paličs jautāja. — Bez cēlsirdības . . .

— Nekā nesanāk. Varonība — vienīgais attaisnojums zilajiem, zaļajiem un sarkanajiem. Ja viņi būtu kādi ārzemnieki un nesaprastu krievu valodu . . . Vēl labāk, ja viņi būtu no citas planētas. Bet tā jau ir fantastika. Drīz vakariņas. Jāizlemj, Aleksej Palič. Es sa­protu, ka arī jums nav viegli izšķirties. Izvēlieties no diviem ļaunu­miem mazāko!

— Vai nevarētu mazliet padomāt? — Aleksejs Paličs lūdza. — Mums ar zēniem jāapspriežas . . . Man negribētos izlemt vienam pašam.

Nometnes priekšnieks acīm redzami nopriecājās, ka ir iemesls nedaudz pavilkt garumā.

— Tūliņ būs vakariņas,—viņš sacīja. — Ēdnīcā viņi tādā izskatā tik un tā nevar rādīties. Pēc tam nakts . . . Zināt ko, Aleksej Palič, ņemiet viņus līdz rīt rītam. Ja zēni ieradīsies uz brokastīm, uzskatī­sim, ka jūs esat piekritis varonības variantam. Ja neieradīsies — tātad parastais variants. Pēc mantām varat nākt jebkurā laikā.

— Man negribētos ar viņiem rādīties Kuļeminskā tādā izskatā.

— Tas jau ir vienkāršāk, — nometnes priekšnieks teica. — Mūsu dušā viņus nomazgāt nav iespējams — zinu pēc pieredzes. Es jums dodu mašīnu — un vediet viņus uz pirti. Tikai es ieteiktti — nebrauciet uz Kuļeminsku, brauciet uz Veco Starpstaciju. Kuļikovs gan laikam vairāk gribētu, lai viņu mazgā viņa tēvs?