Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

-Tie visi ir aicinājumi Šambalai, - viņš paskaidroja. - Tie ir vei­doti kā maģiskas formulas, kas nāk no Šambalas cilvēkiem un kuru loma Tibetā sensenos laikos bija ļoti liela; tad cilvēki varēja izmantot Kailasa grandiozos spēkus. Bet cilvēkiem atņēma spēju izmantot šis maģiskās formulas. Cilvēki sāka tās aizmirst. Tikai

lamas cenšas saglabāt atmiņas par dižajām maģiskajām for­mulām, iekaļot tās akmeņos un izvietojot šos akmeņus pakalnu virsotnēs, lai gan… viņi jau paši ari vairs nesaprot, ko nozimē šis maģiskās formulas. Vienkārši atmiņas, atmiņas par Diženumu… Bet cilvēki gaida, gaida, ka Šambala atkal dos viņiem spējas izmantot maģiskās formulas. Lūk, tā cilvēki aicina Šambalu, rādot, ka nav aizmirsuši kādreiz saņemtās maģiskās formulas.

- Vai nav bijuši tādi gadijumi, kad Šambala kādam deva spē­jas lasīt maģiskās formulas un ar tām valdīt pār Kailasa tantris- kajiem spēkiem?

- Jā, Šambala deva tādas spējas atsevišķiem cilvēkiem, bet

tas bija ļoti sen. Piemēram, jogam Milarepam bija tādas spējas: kad viņš noskaitija maģisko formulu, akmens kļuva viegls kā spalviņa. Bet mūsdienu cilvēkiem Šambala tādas spējas nedod.

- Cerēsim, ka iedos. - Manā balsi nebija pārliecības.

Braucām tālāk. Visi drūmi klusēja. Aiz automašīnas logiem

sāka gaudot vējš. Putekļu vētras brāzās viena pēc otras, apbēr­damas mūsu mašinas ar smiltim. Kad viena vētra beidzās tikpat negaidīti kā sākusies, mūsu priekšā kā rēgs iznira mazs, no rupjiem akmeņiem būvēts tibetiešu namiņš. Mēs apstājāmies un iegājām iekšā. Šis «ceļinieku» krodziņš lauka vidū netālu no ceļa bija tik nabadzīgs, ka bija pat neērti lūgt, lai iedod kaut ko ēdamu. Labsirdigais Seļiverstovs ierosināja ēst pašiem savus produktus, bet krodziņa saimniekam vienkārši samaksāt. Tā mēs ari izdarījām.

Pie krodziņa sienas es ievēroju divas dīvainas uz zida izšūtas gleznas, kurās bija attēloti skeleti.

- Dīvaina glezna. - Es parādīju ar pirkstu.

Tatu iztaujāja krodziņa saimnieku un acis nodūris, pamanot Lan-Viņ-E, nomurmināja:

- Šis cilvēks… tāpat kā daudzi citi tibetieši… m… m… viņi pielūdz Mirušo Valstibu. Tāpēc viņiem ļoti patik skeleti.

Ar ieganstu uzsmēķēt man izdevās izvest Tatu laukā un iztau­jāt sīkāk.

- Cik es zinu, Mirušo Valstiba ir Cilvēces Genofonds, kas sastāv no cilvēkiem, kas paši iekonservējušies Somati stāvokli. Vai jūs par to kaut ko zināt? - es vaicāju.

- Es kaut ko esmu dzirdējis par Somati, - Tatu seja kļuva

nopietna, - bet es par to zinu maz. Zinu tikai to, ka Mirušo Valstība atrodas zem svētā Kailasa, un to, ka Šambala to sargā. Katrs tibe­tietis sapņo nokļūt Mirušo Valstībā. Stāsta, ka, skaitot speciālas Mirušajiem veltitas lūgšanas, var nokļūt viņu Valstībā. Krodziņa saimnieks, protams, neko nezina par Somati, viņš vienkārši pie­lūdz skeletus, kā mācīts bērnībā.

Nodomāju, ka bērnībā saņemto vērtību spēks ir ļoti liels, - kā saka, ne ar cirvi neizcirst. Dīvaini ir tas, ka «no zināšanām tirās» bērna smadzenes ir spējīgas uz visu mūžu iegaumēt ne tikai

derigu, bet ari absolūti absurdu informāciju, piemēram, ka visu savu dzivi ir jāpielūdz skeleti. Tomēr, ja tā labi padomā, var saprast, ka ne jau viss bērnībā apgūtais paliek uz visu mūžu, vairākumā gadījumu tas, gadiem ejot, nonivelējas. Paliek tie norādijumi, kuri tikai izskatās absurdi. Kāds augstāks saprāta limenis, kas nav pakļauts banālajai domāšanai, bērnībā cieši jo cieši iekaļ smadzenēs to, kam ir dziļa un slēpta jēga, kuru izprast cilvēkam diemžēl nav lemts. Bet šis cilvēks kļūst par tāda bēr­nībā saņemta norādījuma vergu un visu savu mūžu, piemēram, pielūdz skeletus, kaut ari viņam nav ne mazākās nojēgas, ka šīs pielūgsmes slēptais spēks ir zemapziņā izdarītais Cilvēces Geno- fonda nozīmes vērtējums saistībā ar dzīvi uz Zemes. Tikai sazin no kurienes izpeldējusi vārdkopa «Mirušo Valstiba» satrauc viņa primitivo apziņu un muļķigā pielūgsmē uzzīmētu dejojošu skele­tu priekšā iegūst saturu. Nu, ko lai dara, ilgie primitivisma gadi, izdabājot zemām varas mīlestības un alkatības tieksmēm, ir no­vedušas apziņas limeni lidz tam, ka dižās zināšanas par Miruša­jiem, kas lidz pat mūsu dienām ir saglabājušās Tibetas rakstos un skaidri apraksta Somati fenomenu, kad dzivs cilvēks pats sevi iekonservē un šķiet miris, ir aizmirstas, un tās ir nomainījusi komēdijai līdzīga cilvēka kaulu pielūgsme. Zemapziņa - mūsu dzives galvenais vadītājs - it kā atriebjas par to, ka dižās zinā­šanas ir nejēdzigi zaudētas, un it kā ņirgājas par cilvēka apzinī­go dzīvi, virzot to pa smieklīgas pielūgsmes ceļu.

- Iesim, ir auksts, - atskanēja Tatu balss.

- Tūliņ, tūliņ. Es tikai gribu pajautāt - vai kāds ir bijis Mirušo Valstibā?

- Neesmu neko tādu dzirdējis. Sambalai ir jādod atļauja iet uz turieni.

No izlasītās literatūras es atcerējos, ka Nikolajs Rērihs savas Tibetas ekspedīcijas laikā uz ponija viens pats kaut kur devās un

bija prom vairākas dienas. Kad viņš atgriezās, aziāti krita viņa priekšā uz zemes un kliedza, ka viņš ir «Dievs», jo pārgājis pāri Šambalas robežai, un Šambalas robežu bez Dieva atļaujas nevar pāriet neviens cilvēks.

Ir tā patiesība vai nav - es nezinu. Neskatoties uz to milzigo cieņu, kādu es izjūtu pret Nikolaju Rērihu, man šķiet, ka tā ir patiesī­ba, - vienkārši Himalaju un Tibetas īpašo Cilvēku devize «To es neteikšu pat Dievam!» neļāva šim ļoti augstas garigās raudzes cil­vēkam stāstit par to, ko viņš bija redzējis. Laiks vēl nebija pienācis.

Kas zina, varbūt Rērihs redzēja Mirušo Valstibu un, acis iepletis, skatījās uz Somati stāvokli esošajiem vaska krāsas cil­vēkiem, kas sēdēja Būdas pozā, bet sazin no kurienes radusies doma konkrēti un skaidri klāstīja, ka šie cilvēki ir dzīvi un tikai atgādina mirušos, ka var pienākt laiks, kad pēc Dieva aicināju­ma šie cilvēki viens pēc otra ar grūtībām sāks vērt vaļā tūk-

stošiem gadu gaitā sastingušās acis, kustināt izkaltušos locekļus un, ar brīnišķīgo un daudzveidīgo Šambalas cilvēku palīdzību dzerot dzīvo ūdeni no īpašiem avotiem, pārvērtīsies par vese­liem un skaistiem vīriem ar sārtumu vaigos, bet viņu acis mir­dzēs cauri gadu tūkstošiem iznestais gudrības spēks.

No Nikolaja Rēriha gleznām plūst kaut kas klusējoši grandiozs, tur it kā ir ierakstīta slēpta doma par Radīšanas diženumu, ko šis cilvēks redzējis savām acīm. Un šo slēpto domu viņš pauž kalnu valodā.

- Pai, eņ, i, - aizmugurē atskanēja balss.

- Lan-Viņ-E saka, ka laiks braukt, -Tatu pārtulkoja.

Atkal gar mūsu mašinas logiem sāka slidēt Tibetas ainavas. Vienveidīgie pakalni sāka iedarboties nomācoši. Es ieraudzīju apli.

- Apstājies! - es krieviski nokomandēju un apmierināts pa­manīju, ka Lan-Viņ-E mani saprata.

Nosoļojuši kādus 200-300 metrus, mēs ar Ravilu piegājām pie apļa. Aplis praktiski bija precizs, tā diametrs bija aptuveni 10 metri un no pārējās ainavas atšķīrās ar to, ka tā iekšpusē auga nedabīgi bieza zāle. Zāle bija tik bieza, ka to pat salīdzināt nevarēja ar Tibetai raksturīgajiem retajiem stiebriņiem. Apsēdos apļa centrā, palūdzu Ravilu, lai mani nofotografē, un sāku domāt.

- Tā, tā, - muļķīgi atkārtoju pie sevis, cenšoties notvert do­mu. No atmiņas uzpeldēja kāda ļoti sen notikusi ekspedīcija uz vietu, kur nokritis Tunguskas meteorīts. Toreiz mēs, grupa jaunu mediķu, nogājām simtiem kilometru pa sprādziena epicentra rajonu, laužoties caur tādu meža biezokni, kādu savā dzīvē vēl