Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

nebiju redzējis. Tādu audzelību varētu apskaust pat Amazones džungļi. Zinātnieki no PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas mums paskaidroja, ka meža anomālo augšanu nosaka Tunguskas sprādziena ietekme, bet sprādziens, protams, neesot noticis tāpēc, ka nokritis meteorīts, bet gan esot pieskaitāms pie neizskaidrojamām dabas parādībām, kas pielīdzināmas NLO tipa katastrofām vai pat saistits ar Šambalas tehnogēno ietekmi.

Pataustīju zālīti apļa vidū: Tibetas apstākļos tā tiešām bija anomālija.

- M… jā…, - noteicu pie sevis. - Bet neizprotamie apļi Anglijas kviešu laukos? Arī to parādīšanās nepakļaujas parastam zināt­niskam izskaidrojumam. Stāsta pat, ka naktīs lido NLO un ar kaut kādu nesaprotamu enerģētisku staru zīmē laukos apļus un citas figūras. Ir pat aprēķināts, ka apļi tiek izzīmēti 10-15 sekunžu laikā. Interesanti, vai tajos apļos vērojamas kviešu augšanas anomālijas? Droši vien, laukus aparot, šādu novērojumu ticamiba nonivelējas.

Tomēr man vajadzēja atzīt, ka ziņas par neparastajiem apļiem parādās galvenokārt no vietām, kuru tuvumā ir senatnes monu­menti. Anglijā, kā zināms, atrodas Stonhendža, bet te, Tibetā… - svētais Kailass.

«Ar kādu mērķi tiek veidoti šie apļi?» domāju, nepārtraukti uzdodams sev šo jautājumu un nevarēdams rast nekādu atbildi.

Braucot tālāk un arvien vairāk tuvojoties Kailasam, neparas­to apļu kļuva vairāk. To diametrs bija no 10 lidz 200 metriem. Bija arī gredzenveida apļi. Skaidrs, ka šos apļus varēja redzēt uz pretējās paugura nogāzes. (Jn cik tādu vēl ir apkārtnes neredza­majās vietās?!

Apjautājos par to Tatu.

- Tos taisa Šambala, - viņš pārliecināti atbildēja.

- Kāpēc?

- To tikai Šambala zina.

- Nevar taču visu uzvelt Šambalai, jācenšas ari pašiem iz­skaidrot, - Se|iverstovs noburkšķēja zem deguna.

Es vēl nezināju, ka pēc dažām stundām Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs izbrinā ieplestām acīm skatīsies uz mums un kliegs: «Kas tas bija? Kas? Vai jūs redzējāt? Stāvi! Paskatīsimies!»

Ko redz ēja sergejs anatoļjevičs seļiverstovs

- Bija tā, - stāstīja Sergejs Anatoļjevičs, - braucu un skatos laukā pa logu. Visapkārt Tibetas pakalni un vairāk nekā. (Jn pēkšņi virs tā pakalna, - Seļiverstovs parādīja ar roku, - debesis redzu milzīgas neparastas acis. Bija tāda sajūta, ka tās skatās tieši uz mani. Man likās, ka starp mani un acīm debesis radās kontakts. Neizprotamā veidā es sajutu, ka tās ir Tibetas Aiz­stāvja acis.

- Kā? Ko tu teici?

- Tibetas Aizstāvja acis. Es neko nevaru izskaidrot, bet šie vārdi sazin kāpēc skaidri ienāca manā apziņā.

- Dīvaini. Un cik ilga bija parādība? - es vaicāju.

- Ne vairāk kā vienu vai pusotru sekundi. Es pat nepaspēju pievērst jūsu uzmanību, - atbildēja Seļiverstovs.

Mēs sākām analizēt jautājumu, vai arī kāds cits varēja redzēt debesis neparastās acis. Noskaidrojās, ka es skatījos pa logu uz pretējo pusi, Ravils - uz priekšu, Rafaels Jusupovs gulēja, Lan- Viņ-E stūrēja mašīnu, bet Tatu aizsmēķēja cigareti. Tikai Seļi­verstovs skatījās uz to pusi.

Mēs palūdzām, lai Seļiverstovs uzzimē acis, kuras redzēja debesīs. Sergejs Anatoļjevičs neprata labi zīmēt un ilgi veidoja uz papīra acu attēlu, īpaši uzsverot augšējā plakstiņa viļņveidīgo izliekumu, un beidzot teica:

- Vispār es debesīs redzēju acis, kas attēlotas uz Nepālas stūpu sienām.

- Tiešām? - Es nolēmu precizēt.

- Tā, tā, - Seļiverstovs aizdomājās, - tiešām, es redzēju debesīs tādas pašas acis, kādas ir attēlotas uz Nepālas stūpu sienām. Bet tās bija milzīgas, aizņēma lielu daļu horizonta un bija, es teiktu, dzīvas. Varu droši pateikt - tās bija dzīvas acis. Tās skatījās uz mani, iekļūstot dvēselē. Tās bija dzīvas acis, tās bija pārdabiski spēcigas acis, tās bija labsirdīgas acis, tās bija acis, kas…

Varēja just, ka Sergejam Anatoļjevičam trūkst vārdu, lai varē­tu aprakstīt visu sajūtu un jūtu gammu, kas bija radusies, ierau­got debesis šīs noslēpumainās acis.

- Kas tas bija, nu kas tas bija? - viņš jūtu uzplūdā nevarēja rimties. - (Jn pats galvenais - sazin no kurienes es skaidri zinu, ka tās bija Tibetas Aizstāvja acis. Tās bija Tibetas Aizstāvja acis,

jā, Viņa acis! Tās skatijās uz mani, tās ieplūda manā dvēselē! Tās man kaut ko pavēstija, kaut ko ļoti svarīgu! Bet ko? Dvēselē kaut kas plīst, bet es neko konkrētu nevaru pateikt. Eh!

- Sergej Anatoļjevič, bet varbūt jums tikai likās? - Ravils sāka šaubīties.

- Man? Man likās? - Seļiverstovs uzsita sev ar dūri pa krūtīm. - Tad man taču nekad nekas neliekas! Mani uzskatīja par vis­reālistiskāko un saprātīgāko lidotāju visā pulkā! Es pat reālus sapņus redzu, bez jebkādām fantāzijām! (Jn te es varu teikt godī­gi - es redzēju Tibetas Aizstāvja dzīvās acis.

- Skaidrs! Tā ir kalnu slimība, ko izsauc skābekļa trūkums gaisā, un to bieži pavada fantastiska rakstura halucinācijas, - atskanēja Rafaela Jusupova skeptiskā balss.

- Tātad man rādās halucinācijas? - Seļiverstovs uzbudinājās vēl vairāk. - Es taču kā ekspedīcijas sagādnieks visvairāk domāju par putraimiem un konfektēm! Es esmu pragmatiķis, saprotiet, prag- matiķis! Halucinācijas un fantāzijas nav priekš manis! (Jn kalnu slimi- ba man ari daudzreiz ekspedīcijās ir bijusi, un ne reizi, nevienu reizi man nebija nekādu halucināciju! Vai skaidrs, Rafael Gajazovič? Es varu pateikt, ka reāli redzēju debesīs milzigas, neparastas, starojošas acis, kuras es, nezinu, kāpēc, nosaucu par Tibetas Aizstāvja acīm.

Klausoties šajā diskusijā, es sapratu, ka Seļiverstovs runā taisnibu. Man nebija ne mazāko šaubu par viņa realitātes izjūtu. (Jn arī fiziski šis cilvēks bija tik spēcīgs, ka halucināciju rādī­šanās kalnu slimibas ietekmē bija apšaubāma.

Mēs ar Seļiverstovu šajā sakarībā iztaujājām Tatu.

- Viņš redzēja Gudrības Acis. Dažreiz tās šeit parādās de­besīs. - Tatu paziņoja to kā banālu faktu.

- Un kas ir Gudrības Acis?

- Šambala ir Gudro Mājvieta, - izvairigi atbildēja Tatu.

Es labi sapratu, ka Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs varēja redzēt mirāžu. Bet mirāžu, kas izskatās kā neparastas acis, - tas nebija ticams! Ja no pieņēmumiem izslēdzam mirāžu, atlika ticēt

tikai mistiskajiem variantiem. (Jn cik daudz tāda mistiska un cil­vēka apziņai nesaprotama mums ir stāstījuši lamas! Gn vai mums nav tiesibu ticēt Jeļenai Blavatskai, Nikolajam un Jeļenai Rērihiem un citiem ezoteriskajiem zinātniekiem? Gn Tibetas tau­tas nostāstiem un leģendām!

Viss veidojās tā, ka mēs jau esam pārgājuši Šambalas robežu, un šeit, šajā teritorijā, kur zem zemes droši vien ir Labāko no Labākajiem daudzveidīgās sabiedrības brīnišķīgās pilsētas, varēja gaidīt neizskaidrojamas parādības, kas varēja rasties superaugsti attīstītas civilizācijas funkcionēšanas rezultātā, kurai ir cita domāšanas un enerģētiskā pieeja zemes dzīvei.

Varēja iedomāties, ka šis acis debesis ir hologramma, kas veidota ar mums nesaprotamu mērķi. Bet cik daudz enerģijas tam bija nepieciešams iztērēt! Kāds gan ir šīs enerģijas avots?

Interesanti bija tas, ka saskaņā ar Seļiverstova stāstījumu acis debesis līdzinājās tām, kas attēlotas uz Nepālas stūpām, kuras mēs pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā interpretējām kā lemūriešu acis. Bet lemūriešu rase taču bija pati attīstītākā uz Zemes! Kas zina, varbūt noslēpumainajā Šambalā, kur dzivo Labākie no Labākajiem no visām piecām cilvēku pamatrasēm, galvenā loma ir gigantiem - lemūriešiem, bet jēdzienam «Gud­rības Acis», kas Austrumos ir sastopams uz katra soļa, ir saistī­ba ar Šambalas lemūriešu acim, un cilvēki tās uztver kā patieso Gudribas simbolu, kas iegājis zemapziņā ne tikai evolucionāri, bet ari ģenētiski.