Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

pacēla galvas, bet, skaņai atkārtojoties, pa galvu pa kaklu metās visnepiemērotākajā virzienā, visbiežāk - šķērsām pāri ceļam.

Tibetiešu auni ne ar ko neatšķīrās no krievu auniem, un «b-ā- ā-ā» iedarbojās uz viņiem tikpat maģiskā veidā. Ieraugot ganām­pulku, es vai Lan-Viņ-E, kas bija labi apguvis šo skaņu, tā sakot, blējām, un aunu barā izcēlās panika, kas parasti beidzās ar to, ka šie dzīvnieki noteikti skrēja pāri ceļam, kaut gan loģiskāk būtu vienkārši paskriet tālāk prom. Reiz, kad ganāmpulks trakā ātrumā jau bija pārskrējis pāri ceļam, palika četri auni, kas, nezinādami, ko darīt, mīņājās uz vietas. Lan-Viņ-E izliecās pa logu un atkal ieblējās. Tad pats lielākais auns, protams, metās pāri ceļam, gan- driz pakļūstot zem riteņiem, un pārējie trīs viņam sekoja.

Man atmiņā iespiedās pēdējā auna šausmām pielijušās acis un pēdējais drausmu blējiens, jo šis auns, tāpat kā viss pārējais blējošais bars milzīgajos Tibetas plašumos, izvēlējās vienīgo ceļu - dažus centimetrus no riteņiem.

Auni kaut kā satuvināja mani ar Lan-Viņ-E. Es sapratu, ka viņa uzdevums ir mūs uzmanīt, un personīgi par to nenosodīju. Es pats biju komunistiskas zemes produkts un uztvēru šo situ­āciju pēc principa «mēs to jau esam mācījušies».

Nereti Lan-Viņ-E stāvēja man aiz muguras un skatījās, kā es rakstu ceļojuma piezīmes. Man bija tāda sajūta, ka viņš prot lasīt krieviski. Atceros, bija tāds brīdis, kad es no somas izvilku jaunu burtnīcu. Šo burtnīcu man uzdāvināja japāņu valodas tulkotāja, Piejūras novada modele Jeļena Jožica. Burtnīcas vāks bija kā nosēts ar japāņu hieroglifiem.

Lan-Viņ-E neizturēja, izvilka burtnīcu man no rokām un sāka pētīt hieroglifus.

- Tas ir ja-pā-nis-ki, nevis ķī-nis-ki, - es krieviski pateicu, skaidri nodalīdams zilbes.

Driz vien mēs sapratām, ka Lan-Viņ-E visvairāk kaitina mūsu kontaktēšanās ar tibetiešu mūkiem. Šo mūku te jau tāpat bija ļoti maz, bet katru reizi Lan-Viņ-E izdomāja kaut ko, lai mūsu kontaktēšanās nenotiktu. Pie kāda veca klostera mēs pēkšņi ie- raudzijām Ravilu, kas fotografējās kopā ar mūku.

- La-la, - Lan-Viņ-E iekliedzās, rādidams, ka to darit nedrikst.

Tatu paskaidroja, ka tas priekš mums ir bistami.

Reiz Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pasauca mani sāņus un teica, ka, pēc viņa novērojumiem, Lan-Viņ-E zina krievu valodu.

- Reiz mašinā es kaut kā krieviski pateicu «aizver logu», un viņš aizvēra. Pēc tam asi teicu «atver logu», un viņš atvēra. Jūtu, šef, ka viņš saprot krieviski.

- M… jā…, - tik vien varēju pateikt.

Paies diezgan ilgs laiks, kā sapni aizlidos noslēpumainajā Dievu Pilsētā pavaditās dienas, un beidzot tūkstošiem kilometru garie Tibetas maršruti aizvedis mūs atpakaļ uz pierobežas ciematu Nialamu, kur Seļiverstovs kopā ar Lan-Viņ-E izdzers pudeli briesmīga ķīniešu šņabja un atnāks pie manis, teikdams:

- Zini, šef, izrādās, ka Lan-Viņ-E ir beidzis MV(J. Krieviski runā labāk par mani. Pat dziesmu - «Katjušu» - uzdziedāja.

- Bet toreiz, kad mūsu mašīnas, saspringti rūkdamas, rāpās pāri Tibetas pakalniem, vedot mūs arvien tuvāk ilgotajam mēr­ķim - svētajam Kailasam, mēs to nezinājām. Mums tikai bija tāda nojauta.

Tatu pastāstija, ka Tibetā dzīvo 8 rriiljoni cilvēku - 5 miljoni tibetiešu un aptuveni 3 miljoni ķīniešu. Es gan par to stipri šaubījos, jo te tikpat kā nevarēja sastapt cilvēkus. Bet tur, kur cilvēki ir, visus vadošos amatus ieņem ķinieši.

Pēc tam Tatu izslēdza ķiniešu mūziku un palūdza, lai mēs uzliekam krievu dziesmas. Seļiverstovs pasniedza Borisa Moise- jeva kaseti. Pa plašajiem Tibetas līdzenumiem sāka plūst brīniš­ķīga mūzika zilos toņos. Skaidrs, ka mūsu saruna novirzījās uz zilo pusi. Nopietnais Rafaels Jusupovs pat izvirzīja hipotēzi par šādu cilvēku parādīšanās iemesliem, kuras būtība bija šāda: ja zēns piedzimst ar dibenu pa priekšu, viņš kļūst par zilo, jo grūt­niecības laikā dzimumaktu ar sievieti-māti pavada grūdieni uz bērna iegurni, un šis reflekss nostiprinās jau mātes klēpi un vēlāk izpaužas kā ačgārna miesas kārība.

Kad Borisa Moisejeva kasete beidzās, Lan-Viņ-E atkal ieslēdza ķiniešu mūziku. Tatu paskatījās uz viņu. Šajā skatienā es ierau­dzīju sašutumu.

Bet visapkārt pletās Tibeta, kurai, šķiet, nebija robežu. Šis paugurainais plato 4500-5000 metru augstumā bija lielāks par visu Rietumeiropu, to ietvēra visaugstākie kalni pasaulē, kas šķiet it kā speciāli raditi kā «Mūžigais Kontinents» Pasaules Plūdu gadījumam. Te varēja paglābties no viļņa, kas aizmēž visu savā ceļā, bet izdzīvot gan te bija problemātiski.

Zemi klāja reta zālīte, bet 5000 metru augstumā gandriz nebija vairs ari tās. Zāles stiebriņi auga 20-40 cm attālumā viens no otra, un bija pārsteidzoši, ka tāds liels dzivnieks kā jaks varē­ja šeit atrast pietiekami daudz barības. Bet Lielais Raditājs bija paredzējis arī šādu iespēju.

Tajās vietās, kas pacēlās augstāk par 5000 metriem, bija re­dzama tikai rūsas krāsas sūna un akmeņi.

Visur slējās skaistas kalnu virsotnes. Tās šķita pavisam nelielas, bet mēs zinājām, ka to augstums ir 6000-7000 metru virs jūras limeņa. Gribot negribot es ieskatijos katras šis virsotnes detaļās, cenšoties ieraudzīt tur cilvēkus, - man nedeva mieru

Nikolaja Rēriha vārdi, ka dažreiz nepieejamās Tibetas kalnu vir­sotnēs var redzēt divainus cilvēkus, kas sazin kādā veidā ir tur nokļuvuši. Atcerējos Himalaju jogu stāstus par Šambalas pārcil­vēkiem un zināju, ka viņi mīt tieši šeit - Tibetā. Bet divainos cil­vēkus ieraudzīt man neizdevās, tikai dažas reizes man tā likās.

Paugurainas vietas mijās ar absolūti lidzeniem gabaliem. Ma­na sakaitētā apziņa momentā zīmēja tur lidostu, kurā varētu pie­zemēties lidmašīnas un atvest cilvēkus, lai viņi varētu paklanīties

cilvēces citadelei - Kailasam. Mūsu galvenā zemes Dzimtene - «Mūžigais Kontinents» - to bija pelnijusi. Bet es zināju, ka tādā augstumā lidmašīnas nevar ne nosēsties, ne pacelties gaisā, - gaiss ir pārāk retināts.

Tādās līdzenās vietās mums patika apstāties, lai paēstu. No šīs zemes plūda kaut kāds maigums, un mēs, apsēdušies zemē, maigi glāstījām to, - zemapziņā ieliktais vārds «citadele» arī cauri gadu tūkstošiem mūs ietekmēja. Mūsu sagādnieks Sergejs Ana- toļjevičs Seļiverstovs izvilka no pārtikas maisa šokolādi, riek­stus, rozines, cepumus un ūdeni, bet ēst negribējās. Ūdeni gan dzērām, bet ēdienu dabūjām mutē ar grūtībām. Sapratām, ka mums šeit negribas normāli dzīvot, mums gribējās… izdzīvot, kā to darīja mūsu senie senči.

Jo tālāk mēs virzījāmies uz ziemeļrietumiem, jo smilšaināks kļuva. Driz vien parādījās skaisti barhani. Mēs izkāpām no mašīnas un kā bērni metām viens otram virsū smiltis. Taču pēc tam smiltis sāka rādit savus «jaukumus». Pirmām kārtām tās bija smilšu vētras,

kurām sekoja pērkons bez lietus. Tādas vētras ne tikai piespieda cil­vēku pie zemes un ieputināja smiltis, bet apstādināja ari mašinas.

«Droši vien tādi smilšu kalni aizputināja Tibetas Babilonu,» es nodomāju.

Bet vētras sekoja viena pēc otras.

Pats nepatīkamākais bija tas, ka degunā parādījās tādi kā akmentiņi. Lieta tā, ka augstkalnu ietekmē no deguna gļotādas izdalījās šķidrums, kas pārklājās ar sīksīkajiem putekļiem, bet tie it kā pārakmeņojās. izvilkt šos akmentiņus laukā no deguna bija īstas mocības. Kad tas bija izdarīts, deguns sāka asiņot, bet uz asinīm atkal klājās putekļi un sāka pārakmeņoties.