Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Reiz es pakalnā 6000 metru augstumā ievēroju divus tibe- tiešus, kas nekustigi stāvēja un raudzijās uz ziemeļrietumiem.

- Kur viņi skatās? - jautāju pavadonim.

- Viņi skatās uz svēto Kailasu, - viņš atbildēja.

- Bet no šejienes taču Kailasu nevar redzēt?!

- Viņi priecājas par stariem, kas nāk no Kailasa.

- Par kādiem stariem?

- Jūs nevarēsiet ieraudzit šos starus, bet ir daži tibetieši, kas tos redz. Stāsta, ka šie stari esot ļoti skaisti.

- Ļoti interesanti…

No tikšanās ar tibetiešiem veidojās divains priekšstats. No vienas puses, bija vērojams augsts šo cilvēku garīgums, kas spēja lepni panest neērtibas, lai dvēseliski saskartos ar Tibetas galveno svētumu - Kailasu, no otras - šausmiga nekulturalitāte un mežonīgums.

«Kā divas šādas ipašības var apvienoties vienā tautā?» kratī­damies mašīnā, atkal un atkal uzdevu sev šo jautājumu, neraz- dams atbildi.

Bija pilnīgi skaidrs, ka spēcīgā reliģiozitāte tibetiešu dvēselēs bija radusies ne tikai no mīklainās valstības teosofiskā rakstura, bet ari zemapziņā sajūtot savas pagātnes varenību, jo tieši šeit, uz «Mūžīgā Kontinenta», pēc Pasaules Plūdiem no jauna tika ra­dīts pirmais zemes cilvēks - tibetietis. Lielie Cilvēki, kas klonēja tibetiešus, loloja tos kā savus bērnus un daudzu tūkstošu gadu garumā virzīja uz pareizā ceļa, neļaujot tiem kļūt par mežoņiem un pašiznicināties. Lielie Cilvēki aizveda tibetiešus līdz tādai garīgās un fiziskās pilnības stadijai, ka tibetieši sāka pamest «Mūžigo Kontinentu» un apgūt jaunas zemes, kas bija pacēlušās virs ūdens. Daudzu tūkstošu gadu garumā notika jauno konti­nentu apgūšana. Dažādos kontinentos mainījās tibetiešu izskats, bet viņi turpināja dzīvot. Dažas grupas kļuva pavisam mežonī­gas un aizgāja nebūtībā, bet citas iedzīvojās jaunajās vietās un izveidoja jaunas civilizācijas.

Pēc kāda laika tibetieši, izplatījušies pa visu zemi un aizmir­suši, ka viņu senā dzimtene ir Tibeta, sāka satikt nesaprotamus un augstprātīgus cilvēkus. Tie turējās atsevišķi. Bijušie tibetieši, ieskatoties šo cilvēku acīs, juta, ka tie nav viņu brāļi, ka tie ir pavisam citi cilvēki. Pazišanās pavadīja kari. Drīz vien tibetieši saprata, ka šo augstprātīgo cilvēku sievietes var dzemdēt viņu, tibetiešu, bērnus. Tomēr viņi centās nesajaukties ar augstprātī­gajiem cilvēkiem, un arī augstprātīgie cilvēki tāpat nevēlējās sajaukties ar tibetiešiem. Bet sajaukšanās notika, notika un noti­ka. tiz zemes jau kūsāja vētraina dzive. Cln šīs dzīves pamatā bija Tibetas klons - Šambalas veidojums.

Mašīnu stipri sakratīja. No zemapziņas izpeldējusi doma par to, ka uz Zemes bez Tibetas klona eksistēja kaut kādi augstprā­tīgi cilvēki, pārtrūka. Šoferis, kā man par spīti, ieslēdza ķīniešu mūziku, kas mani padarīja nervozu. Tajā brīdī es nezināju, ka pēc dažiem gadiem mēs dosimies jaunās ekspedīcijās, kuru gaitā noskaidrosies, ka «pēcplūdu jaunais zemes cilvēks» tika klonēts vairākās zemeslodes vietās un ka šis klonēšanas vietas atrodas uz vienas līnijas ar svēto Kailasu. Bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim citās grāmatās, kuras es gatavojos uzrakstīt.

Palūdzu, lai izslēdz mūziku. Domas atkal sāka pulcēties, un tās atkal aiznesa uz Tibetu, pa kuras teritoriju mēs braucām. Es skaidri sapratu, ka Lielie Cilvēki, kas šeit dzīvoja jogu karalistē un «izloloja» tibetiešu klonu, pēc tibetiešu izplatīšanās pa zemes­lodi uzskatīja, ka viņu misija ir izpildīta, un sāka aiziet Sambalas brīnišķīgajā zemzemes pasaulē.

CJn kas notika ar tibetiešiem, kas palika dzīvot «Mūžīgajā Kontinentā» un dzīvo te vēl šobrīd? Prātodams par šo jautājumu, es sapratu, ka īstie tibetieši arī jau savu ir padarījuši, dodot jaunu cilvēces asnu uz Zemes. Bet viņus brīnišķīgā Šambala nepieņē­ma, un viņi palika dzīvot šajā bargajā zemē, kura reiz bija cil­vēces citadele.

Ceļā satikām vientuļi ejošu tibetiešu zēnu. leskatijos viņa sejā un ieraudziju tur dziļas skumjas par savu bijušo varenibu.

- Tibetiešu misija ir izpildita, - es pusbalsi noteicu.

- Ko? - atsaucās Seļiverstovs.

- Jā gan.

No šīs domas man kļuva skumji, ļoti skumji. Pats nesapraz­dams, kāpēc, apstādināju mašīnu, izkāpu laukā un, pasaucis kādu no puišiem, nofotografējos uz Tibetas ainavas fona.

«Mēs arī reiz bijām tibetieši,» es nodomāju.

Kad sēdāmies mašīnā, tur jau atkal spēlēja ķīniešu mūzika.

Musu pavado ņi

Mūsu galveno pavadoni, kas pavisam sakarīgi runāja anglis­ki, sauca Tatu. Viņš bija tibetietis. Mēs uzreiz sajūtām, ka viņš ir labs cilvēks. Tikai acis, kurās bija saskatāmas dziļas skumjas,

dažreiz neslēptā sašutumā skatījās sāņus. Pētiju viņu, cenšoties saprast viņa iekšējā sašutuma iemeslu, un nekā nevarēju sa­prast. Tatu raksturojumam labi piederējās tatāru vārds «juaš», kas nozimē labsirdīgs, godīgs un neaizsargāts vienlaikus. Tatu bija gudrs. Pret Krieviju viņš izturējās ar neslēptām simpātijām

un uzskatīja mūsu valsti par pašu labāko pasaulē, lai gan pirms mums nebija redzējis nevienu krievu.

Kravas mašīnu ar visu ekspedicijas aprīkojumu un degvielu, kas pavadīja mūsu džipu, stūrēja Ganu - arī tibetietis. Šis puisis angliski zināja tikai vārdu «jes», bet vārdu «nou» nezināja. Viņš, kā mēdz teikt, zvaigznes no debesim nerāva, bet stūri grozija meistarīgi.

Mūsu džipu «Landcruiser Toyota» vadīja kāds Lan-Viņ-E. Tas angliski nezināja pat vārdu «jes» un sazin kāpēc slikti saprata arī žestus, ar kuru palīdzību mēs centāmies ar viņu izskaidroties. Ar viņu mēs kontaktējāmies tikai ar Tatu starpniecību.

Drīz vien noskaidrojās, ka Lan-Viņ-E ir ķīnietis un Tatu ar viņu runā ķīniski. Lan-Viņ-E seja neizteica neko, un pat tajos brīžos, kad džips salūza un vajadzētu atcerēties «ka tavu māti», saglabāja maskai līdzīgu neizdibināmu izteiksmi.

Pat nesarunājuši, mēs sapratām, ka Lan-Viņ-E ir tas «sakaru virsnieks», par kuru mums teica Ķīnas vēstniecībā. Reiz es caur Tatu pajautāju:

-Mister Lan-Viņ-E, vai drīkst jūs saukt vienkārši par Lan?

- Nedrīkst, - viņš atbildēja.

- Bet Viņ?

- Arī nedrīkst.

-Un E?

- Arī nedrīkst.

- Tikai Lan-Vin-E?

-Jā.

Šajā sakarībā Seļiverstovs pajokoja:

- Bet mani vari saukt kaut vai par Sergeju, kaut vai par Anatoļjeviču, kaut vai par Seļiverstovu, var teikt arī visu reizē. Man vienalga.

Mums līdzi bija vairākas kastes ar dzeramā ūdens pudelēm.

Tur bija ari pa iesaiņojumam no kokakolas, spraita un merindas. Tīrs ūdens dzērās labi, bet kokakola, spraits un merinda ekstre­mālajos augstkalnu apstākļos negaršoja un atgādināja indīgu ķīmisku šķidrumu.

Tibetas auni

Vienā pieturas vietā Lan-Viņ-E, ieraudzījis kokakolas pudeli, paņēma to un, nemaz nekautrēdamies, ar skaistu spērienu aiz­meta projām.

- Nemīl viņš kokakolu, - Tatu paskaidroja.

- Amerikāņus viņš nemīl, - man ausī iečukstēja Seļiverstovs. Smaids Lan-Viņ-E sejā parādījās tikai tad, kad ceļā sastapām

aunu baru. Šie dzīvnieki, kas, manuprāt, visā pasaulē tiek uz­skatīti par stulbuma etalonu, izsauca viņa smieklus, kad biju iemācijis viņu aunus baidit.

Atceros, kā manā bērnībā mēs ciemā turējām aitas. Vērodams šos dzīvniekus, es pamanīju, ka viņi izdod tikai divas skaņas: «b-ē-ē-ē» - saucošo skaņu un «b-ā-ā-ā» - trauksmes skaņu. Iemācījos atdarināt šis skaņas un guvu pār auniem varu. Vajadzēja tikai atdarināt trauksmes skaņu «b-ā-ā-ā», un auni