Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Brīnumi notiek…

- Mūsu pasaulē ir pārāk maz brinumu, - es pārtraucu Bonpo lamu, - tāpēc ka slikti darbojas trisdimensiju piektais elements.

Bet šie brinumi ir! un tie… notiek uz paralēlo pasauļu spēka rēķi­na. Filipiniešu hileri izmanto paralēlo pasauļu spēku.

- Hileri?

- Domāju, ka jā.

- Bet pats galvenais brinums pasaulē, - Bonpo lama piemie­dza acis, - ir svētais Kailass. Tā rakstīts mūsu reliģijā.

- Man šķiet, man šķiet…, - pēdējiem spēkiem centos sasprin­dzināt savas smadzenes, - man šķiet, ka Kailasa komplekss tika uzcelts vienlaikus vairākās paralēlajās pasaulēs un tika celts ar vairāku paralēlo pasauļu kopīgiem spēkiem. Paralēlās pasaules saskaņoti izmantoja piecu elementu enerģiju, kas tās apvieno. Mēs, trīsdimensiju cilvēki, spējam ieraudzīt tikai trīsdimensiju Kai­lasu, bet ir ari četrdimensiju, piecdimensiju, sešdimensiju Kailass…

Rajona sh ēma

- Kailasa neredzamās daļas ir pašas galvenās, - Bonpo lama piezimēja.

- (Jn visas tās tika raditas ar piecu elementu dievišķā spēka palidzibu, - es piemetināju.

Mēs abi jutām, ka esam noguruši. (Jz atvadām apskāvušies ar Bonpo lamu, mēs ar Ravilu izgājām tempļa pagalmiņā. Pa­manīju, kā pa trīsdimensiju zāli aizlec trīsdimensiju varde.

Ar to gan stāsts par paralēlajām pasaulēm nav galā. Vēl būs divas šī jautājuma izpētei veltītas ekspedīcijas. Bet par to jūs varēsiet lasīt nākamajās grāmatās.

Visu nākamo dienu es noņēmos ar Kailasa apkārtnes shēmas sastādīšanu. Veikalā pirktās kartes nebija precizas, un arī upju, kalnu, ieleju un klosteru nosaukumi visās nebija vienādi, tie pat­vaļīgi tika rakstīti gan tibetiešu, gan indiešu, gan ķiniešu valodā

un angļu transkripcijā. Par ģeogrāfisko virsotņu atrašanās vietas un augstuma precizitāti vispār nebija ne runas. Es, protams, nevarēju pilnigi precizi atzimēt kartē mani interesējošo «izsal­kušā velna vietu», «Nāves Valdnieka Jamas Spoguli» un tam- lidzigas vietas. Tomēr es centos to izdarīt, lai gan rezultāts droši vien ir visai aptuvens. Tur uz vietas būs labāk redzams.

Man izdevās sastādit divas Kailasa apkārtnes shēmas. Pirmā shēma attēlo «Dievu Pilsētu» Kailasa apkārtnē, otrā ir «Svētās Parikarmas» shēma, tas ir - to vietu shēma, pa kurām svētceļ­nieki pa svēto taku iet apkārt Kailasam.

Abas šis shēmas, kas nepretendē uz precizitāti, ir šādas (sk. 314., 315. lpp.).

«Svētās Parikarmas» shēma

Gulēdams Katmandu viesnīcas «Piramīda» neērtajā gultā, es ilgi pētīju šīs shēmas. Pirmajā bridi viss likās pavisam parasts - tādas pašas upes, tādi paši kalni kā visur citur… Bet dvēsele smeldza, gaidot mīklaino tikšanos. Es vēl nezināju, kādi piedzīvojumi mūs gaida. Clz Tibetu mēs devāmies nākamajā dienā.

Iztēlojos, kādas dvēseles trisas pārņem svētceļnieku, kas gatavojas veikt Parikarmu apkārt svētajam kalnam. Svētceļ­niekam droši vien prātā ir tikai viens Dievs, kura radīto varenību viņš varēs redzēt savām acīm, tiekoties ar svēto kalnu. Un, pro­tams, svētceļniekam galvā pat nevar ienākt doma, ka daudzu rietumu (un ari austrumu) cilvēku dvēselē ir cits - «saldāks un tuvāks Dievs» dolārs (rublis, rūpija utml.), kura varā tie atrodas.

arī ieejot baznīcā vai mošejā vai ari sakot augsta stila vārdus, slavinot īsto Dievu. Šis «papīra Dievs» ir stiprs, ļoti stiprs, un tā spēks ir vara, ko viņš dāvā cilvēkiem materiālajā pasaulē. «Papira Dieva» kārīgajam spēkam, kas darbojas tikai rupjo materiālo jēdzienu pasaulē, reāla vara ir tādēļ, ka ši vara ir tuva, saprotama un čaukst rokās, piepilda kabatu un maku. Kur nu

tur domāt par isto Dievu! Lai kontaktētos ar Viņu - neredzamo -, jāiet uz kaut kādām reliģiskām iestādēm, jāklausās sprediķi un visiem spēkiem jācenšas iztēloties Raditāja diženumu. Radītāja, kura nodoms tik un tā paliek nesaprotams! Bet dolāru paciņa ir tuva un smaga, no tās dveš reāls spēks: gribēšu - nopirkšu

mersedesu, gribēšu - šiki uzdzivošu restorānā, gribēšu - no­pirkšu prostitūtu…

Bet agrāk vai vēlāk rodas vēlēšanās «nopirkt» milestibu. Ši muļķigā vēlme kļūst arvien spēcigāka un beidzot sāk grandiozi un sāpīgi uzbriest dvēselē. Dolāru paciņa sāk likties garlaicīga un nieciga, sāk krist uz nerviem sievietes, kuras nekā nevar pa īstam no sirds iemilēties «naudas maisā» un pat …m… m… m… sauc tevi - «papira Dieva vietnieku Zemes virsū» - pretīgā vārdā - par «āzi»… un agrāk vai vēlāk kaklu aizžņaudz garlaicība, džinkstoša, sērīga garlaicība, kad pieradums pie «papīra varas» kļūst līdzigs kaut kam apnicigi smirdīgam, un nekur nav kur paglābties.

Bagāts cilvēks, kas «vaiga sviedros» ir nopelnījis «papīra varu», protams, visiem spēkiem cenšas noslēpt pats no sevis šīs biznesu graujošās domas, bet tās nāk un nāk, un nemīlošu sieviešu acis skatās, skatās, skatās. Īstais Dievs, tas pats Dieviņš, kuru no sirds mīl svētceļnieki un citi gaišie cilvēki, dara savu darbu un cīnās ar mākslīgo «papira dievu».

Jau divpadsmitais

Tajā bridi, kad es gulēju Katmandu viesnicas «Piramida» neēr­tajā gultā, es nezināju, ka gandrīz pēc diviem gadiem Ņujorkā sabruks divi Pasaules tirdzniecības centra torņi, ka daudzas avīzes rakstīs par Nostradama pareģojumu šajā sakarā, ka daudzi cilvēki uzskatis šo katastrofu nevis par terora aktu, jet gan par Dieva sodu galvenajam «papīra dieva» mājoklim uz Zemes. un vēl pēc neilga laika Nadežda Maslova no Jekaterinburgas - apbrīnojams cilvēks, kas redz smalko pasauli, - atsūtis man fotogrāfiju ar rēgainu «ugunīgu zobenu» virs Ņujor­kas, kuru ar ciparu kameru uzņēmusi no Pasaules tirdzniecības centra skatu laukuma.

ŠĀDS AUTORA NAIDS PRET ASV ROBEŽOJAS AR MUĻĶĪBU UN MUSULMANISKI-RELIĢISKU FANĀTISMU. VAI ARĪ TĀ IR KOMUNISTISKĀS AUDZINĀŠANAS PALIEKA. GOD MULDAŠEVS VARBŪT IR LABS OFTALMOLOGS UN ACU DAKTERIS BET TE NU VIŅŠ IEBRAUCA GALĪGĀ GRĀVĪ- KĀ VAR ATTAISNOT ĻAUNUMU MĒĢINOT PIERĀDĪT KA VAINĪGI IR ĻAUNUMA UPURI?

UN KUR IR TO SEŠMETRĪGO CILVĒKU SKELETI? DINOZAURU SKELETU IR CIK UZIET BET TIK LIELA AUGUMA CILVĒKU SKELETI NAV ATRASTI- TĀDU VIENKĀRŠI NEVAR BŪT AIZ TĀ VIENKĀRŠA IEMESLA KA ŠĀDA ORGANISMA ENERĢĒTISKAIS UN FIZISKAIS SASTĀVS PRASĪS MILZĪGUS DAUDZUMUS BARĪBAS VIELU- CITIEM VĀRDIEM SAKOT ŠIE CILVĒKI NEKO CITU NESPĒS DARĪT KĀ TIKAI ĒST.

Piecēlos no gultas un iegāju otrā istabā, kur pilnā sparā noti­ka gatavošanās rītdienas braucienam uz Tibetu. Mucās jau bija salikti produkti, mugursomas kārtibā.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs bija nopircis veselu kasti ar mandarīniem un visiem ieteica tos ēst, jo mandarīni ļoti palidzot adaptēties augstkalnu apstākļos. Kad, paņēmis savu mugurso­mu, devos prom, pie durvim dzirdēju mandarīnus ēdošā Seļiverstova sulīgo balsi: - Jau divpadsmitais.

- Nu gan krata, bez iekšām var palikt! - Seļiverstovs novai­dējās, palēkdamies uz džipa aizmugurējā sēdekļa.

- Tev jau vēl ir, kam kratities. Atpakaļ braucot būs vieni kauli un āda, protams, ja paliksi dzīvs, - pravieša tonī indīgi teica Ra­faels Jusupovs.

- Beidz, piesauksi nelaimi, - dusmīgi atbildēja Sergejs Ana- toļjevičs Seļiverstovs.

- Pats saproti, - Rafaels Jusupovs turpināja drūmā toni, - pavisam nesen no Tibetas neatgriezās divi amerikāņi un divi vācieši. Kur viņi palika? Aizgāja bojā, vai arī… kā saka, taigas likums. Un ja vēl atceramies tos četrus alpīnistus, kuri uzrāpās kādā virsotnē pie Kailasa un gada laikā pārvērtās par nevarī­giem večiem un nomira…