Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

«Tibetas klons» bija stiprāks. Šambala uzvarēja globālajā eksperimentā

- Nu, vai jūs ticat, ka cilvēce nāk no Tibetas? - Bonpo lama noprasija tieši un skaidri.

- Es ticu, ka mūsdienu cilvēks tika klonēts Tibetā, un ne tikai klonēts, bet ari izaudzināts Tibetas Babilonā leģendārās Šam­balas atlantu aizbildniecībā, kas ilga tūkstošiem gadu, - atbildēju, labsirdīgi paskatīdamies uz Bonpo lamu.

Bonpo lama nodūra acis, padomāja kādu brīdi un jautāja:

- Bet Kailasa komplekss netika radits mūsdienu cilvēka klonēšanai.

- Bet kam tad?

Bonpo lama uz manu jautājumu neatbildēja un turpināja klusēt.

Kailasa komplekss tika rad īts ar piecu elementu spēku

- Kas radija Kailasu? - uzdevu kārtējo jautājumu.

- Elementi, - pārliecināti atbildēja Bonpo lama.

- Kādi elementi?

- Jūs droši vien esat dzirdējis par pieciem elementiem: uguni, ūdeni, vēju, zemi un cilvēku. Esat dzirdējis?

- Jā, protams.

- Tad, lūk, - Bonpo lama turpināja, - ar šo piecu elementu spēku tika radits ne tikai pats Kailass, bet arī viss Kailasa kom­plekss.

- Tas ir - tika radita Dievu Pilsēta, - noteicu krieviski pats pie sevis.

- Ko? - Bonpo lama nesaprata.

- Nekas, nekas. Lūdzu, turpiniet, dārgais lama.

- Jūs droši vien zināt, ka katrs no elementiem ir jūtas, tas ir

- esamības garīga sastāvdaļa. Mēs, mūsdienu cilvēki, slikti saprotam, ka mūsu jūtām ir milzīgs spēks. Saskaņā ar Bonpo reliģiju uguns, ūdens, vējš (gaiss), zeme, tāpat kā cilvēks, tiek uzskatīti par dzivām būtnēm. Mūsu jūtas ir ļoti daudzveidīgas, tās vienmēr ir mūsos un nepārtraukti ieiet uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka enerģiju laukā, tā veidojot vienotu piecu ele­mentu enerģiju. Tā ir pati spēcīgākā enerģija pasaulē. Tieši ar šis enerģijas palidzibu tika radīts Kailasa komplekss.

- Interesanti, ļoti interesanti, - teicu angliski, - jūtas ir spēks, bet uguns, ūdens, vējš un zeme - dzīvas būtnes…

- Mūsu reliģija saka, ka pasaulē viss ir dzivs. - Bonpo lama daudznozīmīgi pacēla pirkstu. - Kosmoss arī ir dzivs.

Nodūru acis un domās iztēlojos, kā man izdevās izgudrot jau­nas operācijas un jaunus alloplantus. Atcerējos, kā zinātniskās loģikas diedziņš tinās un beidzot noveda pie kaut kāda lēmuma. Bet šis lēmums momentā apauga ar jūtām, kas sāka pārņemt visu manu būtni, izsaucot jūtu jucekli. Šis juceklis atgādināja, kā man

likās, sievietes svārstišanos pirms izlemšanas - piekrist virieša vēlmēm vai noraidit tās. Es, protams, sapratu, ka sievietes daudz vairāk nekā mēs, vīrieši, dzīvo ar jūtām, un jūtu čuksti viņām ir daudz svarīgāki nekā mums. Man, kā vīriešu kārtas pārstāvim, šāds jūtu juceklis dvēselē bija neraksturīgs un svešs, bet pirms lēmuma pieņemšanas - realizēt savas domas ķirurģiski vai ne - šim jūtu juceklim, kas brīžiem pārgāja satraukumā, bija ne tikai kaut kā pavisam dabiska pazīmes, bet tas bija arī kaut kas ļoti

tuvs, jo visa mana zinātnieka un pētnieka dzīve nepārtraukti bija jūtu svārstību pilna. Realizēt savu domu dzivē, izdarot griezumu cilvēka acī, bija ļoti atbildīga lieta.

Dvēseles dziļumos es apjautu, ka tikai faktu loģiska salīdzi­nāšana vien nevarēs novest pie pilnīgi pareiza lēmuma. Pasaule ir pārāk sarežģīta, un cilvēku zināšanas, lai kā tās ari tiktu ana­lizētas, neietver visu nepieciešamo, lai ietu uz operāciju zāli un droši izdaritu aci griezumu, cenšoties izdarīt jaunu, pārsteidzošu operāciju. Loģiskie prāta slēdzieni ir jāinspicē. Man šķiet, ka loģiskos prāta slēdzienus inspicē jūtas, iesākumā juceklīgi klau­vējot kaut kur sirds rajonā, bet pēc tam skaidri iezimējas kā viena no divām dziļām sajūtām - smags, velkošs sašutums, kas liecina, ka loģiskais lēmums nav pareizs, vai viegla, rozīga dvē­seles lidojuma sajūta, kas dod mājienu, ka lēmums ir pareizs. Savas ķirurģiskās un zinātniskās darbibas ilgajā laikā esmu pieradis uzticēties jūtām, pieradis apjaust jūtu inspicējošo lomu. Nekad neesmu gājis uz operāciju zāli taisit jaunu operāciju, ja dvēselē bija kaut neliela daļiņa sašutuma. Jūtas deva man padomu kā dzivas būtnes.

Vienmēr esmu apbrīnojis sievietes, kurām Dievs ir dāvājis augstāku jūtu potenciālu, un saprotu, ka sievietes zinātnieces izdarītie secinājumi tiktu lielākā mērā pakļauti jūtu inspekcijai un tātad būtu ari pareizāki, lai gan praksē virietis izgudrotājs vienmēr stāv augstāk par tāda paša līmeņa sievieti (lai ari cik apvainojoši tas neskanētu). Viriešu tieksme uz loģisko do­māšanu acimredzot nepārtraukti liek stiprā dzimuma pārstāv­jiem akumulēt un salīdzināt faktus un izdarit zinātniskus secinā­jumus, kuri… kā pēc burvju nūjiņas mājiena tūliņ tiek pakļauti jūtu inspekcijai. Virietis izgudrotājs, protams, ir spitigāks un daudz stingrāk stāv savas loģikas pozīcijās, cenšoties nepievērst uzmanību sašutumam dvēselē, un diemžēl biežāk nekā sieviete izgudrotāja praksē sper nepareizus soļus. Eh, būtu gan labi, ja zinātnes vīriem būtu augstāks jūtu potenciāls! Bet sieviešu zemākais potenciāls loģikā (ne jau velti saka, ka sieviešu rīcība loģikai nepakļaujas!), iespējams, ir izskaidrojams ar virtuves vai gridu mazgāšanas ietekmi, bet diezin vai, - droši vien Dievs ir izlēmis, ka tā tam jābūt.Varbūt zilajiem ir tas loģikas un jūtu līdzsvars, kas tik nepieciešams zinātniekam? Apšaubāmi, jo seksuālo minoritāšu pārstāvju jūtas, manuprāt, nav virzitas uz zinātnisko pētijumu pusi, bet gan riņķo ap savu miesaskārību.

Tātad - kas ir «ideāls izgudrotājs?» Domāju, ka tas ir iemī­lējies vīrietis. Iemīlējies aspirants vai «milā iekritis» sirms profe­sors zinātniskajiem pētījumiem pieiet ar uzbudinājumu, tos apstaro kāda ipaša gaisma, viņiem nav apvainojoši atzīt savas idejas kļūdainumu un gribas, ļoti gribas radit jaunu, ārkārtīgi ģeniālu un ārkārtīgi monumentālu ideju, lai mīļotā, maigi no­glāstot paretos matus, teiktu - «Kāds tu man esi ģeniāls!». Vis­labāk jau būtu iemācities cilvēkus milēt vienmēr, vienkārši tāpat vien - milēt… kā to licis Dievs.

Pēc tam mana domu gaita sāka pārslēgties uz Bonpo lamas nosaukto «piecu elementu spēka» analīzi, to varēja saprast kā uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka apvienoto spēku. Šo fan­tastisko slēdzienu varētu…

- Vai jums ar mani nav interesanti? Toreiz, 1996. gadā, jūs runājāt bez apstājas. Bet tagad klusējat. - Bonpo lamas balss pārtrauca manas pārdomas.

- Piedodiet, dārgais lama, - es samulsu. - Es aizdomājos par jūsu vārdiem, par piecu elementu vienoto enerģiju, un par to, ka tā ir pati spēcigākā enerģija pasaulē. Cenšoties to saprast, es tikko domāju par to, ka es pats, izstrādājot jaunas acu un plas­tiskās operācijas, ari pirmām kārtām uzticos jūtām, kas it kā inspicē manas idejas. Šo inspicējošo jūtu spēks izšķir visu. Es­mu iemācījies ticēt savām jūtām un nenožēloju to. Nereti gadās, ka slimnieks jau ir narkozē, bet es, jau ķirurga cimdiem rokās, stāvu un ieklausos savās jūtās, it kā pārbaudot, vai operācijas plāns ir pareizs, un gadās ari tā, ka novelku cimdus un izeju no operāciju zāles, - jūtas saka, ka tā būs labāk. Vajadzīga jauna ideja! Vajadzīgs jauns operācijas plāns, kuru atkal inspicēs jūtu spēks! Jūtas mani kā ķirurgu visu laiku moka, bet… tā laikam vajag.

- Jūs darāt pareizi, ka uzticaties jūtām, - teica Bonpo lama, klausīdamies spīdošām acim. - Man ir patīkami dzirdēt, ka ari Eiropā cilvēki ir sākuši uzticēties jūtām, nevis tikai taisīt eksperi­mentus, pārbaudot savu ideju pareizibu. Vai tad cilvēks var no­vērtēt savas idejas pareizibu vai nepareizibu? Viņš to var izdarit tikai ļoti rupji, ļoti nosaciti. Tikai Dievs var novērtēt ideju. (Jn viņš to dara ar jūtu starpniecību.