Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Mēs apstājāmies un palūdzām, lai pavadonis to pajautā. Vērojām, kā pieklājīgi ģērbtā un ar cieņu runājošā sieviete kaut ko atbildēja mūsu pavadonim, papildinādama vārdus ar gra­cioziem žestiem.

Kad saruna bija beigusies un sieviete aizgāja tālāk, jautājām pavadonim:

- Nu, ko viņa teica?

- Viņa teica, ka iet uz svēto Kailasu. Iet… kājām, - atbildēja pavadonis.

- Paklau, aizvedisim viņu! - Seļiverstovs ierosināja.

- Nē, nē, nevajag, - pavadonis gandrīz iekliedzās, - viņu ne­vajag vest.

- Kāpēc?

- Tā vajag.

- Paskaidrojiet, lūdzu, - es uzstājigi iejaucos.

- Nu…, - pavadonis pakasija aiz auss, - jums, eiropiešiem, to grūti saprast. Jūs smiesieties, tāpēc ka…

-Kas?

- Tas nav racionāli, bet pēc tibetiešu paražām ļoti lepni un cienīgi.

- Kas?

- Ikvienam tibetietim ir jāaiziet, tieši jāaiziet no savas mājas lidz Tibetas galvenajam svētumam - Kailasam un jāpaklanās tam. Tas ir tibetieša dzives galvenais uzdevums. Tibetā ir liela, ļoti liela, un mājas ir tālu, ļoti tālu. Pat gada laikā cilvēki nevar aiziet lidz svētajam Kailasam un atgriezties atpakaļ. Bieži vien viņi ceļā iet bojā. Kad cilvēks jūt, ka nevar aiziet lidz svētajam kalnam, viņš griežas atpakaļ, lai nākamajā gadā mēģinātu atkal. Tibetietis cenšas pie svētā kalna pieiet ar pašām svinīgākajām un greznākajām drēbēm mugurā.

- Tas ir tibetiešu svētceļojuma variants? - Rafaels Jusupovs pavaicāja.

- Nu, kā to lai saka, - pavadonis samulsa, - tā ir mūsu pa­raža, tas ir mūsu mērķis… dzīves mērķis.

- Kāpēc?

- Nezinu, - pavadonis atbildēja un nodūra acis.

Vēlāk mēs daudzreiz redzējām vientuļus ceļa gājējus un arī grupas, kas svētku tērpos devās Kailasa virzienā. Skatoties uz šiem cilvēkiem, neradās pat vismazākās šaubas, ka šajos cil­vēkos valda cieņa un dievbijīgs cildenums. Kontrasts ar utaino ciemu bija milzigs.

- Bet kāpēc iet galvenokārt sievietes? - Seļiverstovs jautāja pavadonim.

- Sievietes glabā Tibetas lepnumu, - viņš atbildēja.

- Kā to saprast?

- M… m…, - tik vien varēja sadzirdēt.

Ceļā dažreiz braucām garām izpostītiem tibetiešu ciemiem, bet dažreiz šie ciematiņi nebija izpostīti, un varēja just, ka tajos

kūsā dzive. Bet tādu ciematiņu Tibetā bija maz, ļoti maz. Vienā tādā ciematiņā mēs ieraudzījām skaistu tibetiešu sievieti.

- O! - teica Rafaels Jusupovs, kas nebija precējies.

Izrādijās, ka šai sievietei pieder neliela Tibetas naktsmītne

ceļotājiem, un mēs iegājām paēst.

- Cik viņa ir jauka! - Rafaels Jusupovs teica, pētidams sie­vieti un viņas rotas. - Es, goda vārds, viņu apprecētu. Šī sie­viete atšķirībā no krievietēm ir pieticīga un spējīga novērtēt ci­vilizācijas labumus.

Mēs, protams, metāmies dot Rafaelam padomus, tēlodami visfantastiskākos Tibetas sievietes savaldzināšanas paņēmienus un liekot saprast, ka mājās, Clfā, viņš kļūs par pārliecinātu tibetiešu virtuves fanu.

- Sāksi ēst jēlu gaļu, - viens no mums teica.

Godigi sakot, tibetiešu ēdieni mums nenāca par labu. Mums nebija nekādas apetites, un visiem piemetās pamatīga caureja.

- Mūsu krievu gremošanas traktu fermentācijas sistēma nav piemērota to smago taukskābju pārstrādāšanai, kuru tik daudz ir jaku taukos, - paskaidroja Rafaels Jusupovs.

Ļoti dīvainas izrādijās Tibetas tualetes. Tās bija paceltas virs zemes un atgādināja pieminekļu postamentus. Strikts vīriešu un sieviešu puses nodalījums atspoguļojās pat pakāpienos, kas principiāli bija būvēti atsevišķi. Tualetei bija divas durvis - vīriešu un sieviešu. Bet iekšā starpsiena bija uzcelta tikai lidz jostas­vietai, un ieskatīties sieviešu pusē nesagādāja nekādas pūles.

Ravils Mirhaidarovs ar šausmām acīs pastāstīja, ka, ieejot tualetes vīriešu pusē, ieraudzījis sieviešu pusē sēdošu tibetiešu sievieti. Ravils nebija izdomājis neko gudrāku kā ari piesēst un paslēpties aiz zemās starpsienas, lai gan vīrieša mazo vajadzību kārtošanai šāda poza ir pilnīgi nedabīga. Pēc tam viņš, palik­dams šajā pozā, sācis gaidīt, ka sieviete piecelsies pirmā,

uzvilks apģērba apakšdaļu un aizies. Bet sieviete acīmredzot kautrējās un gaidija, ka virietis, tas ir, Ravils, izdaris to pirmais. Šī gaidišana neērtajā pozā un ne pašā patīkamākajā vietā vilkās diezgan ilgi. Tad Ravils iemanījies aiztaisit jostu pustupus un izskrējis no tualetes, tā parādīdams, ka ir džentlmenis.

Es jau minēju, ka mazie tibetiešu ciematiņi šeit bija retums. Kā noskaidrojās, lielākā daļa tibetiešu dzivo nokvēpušās melnās teltīs, periodiski pārejot uz citu vietu un lidzi dzenot aitu un jaku

ganāmpulkus. Mūs ieraudzījuši, gani pameta savus ganāmpul­kus, nāca klāt un, ja mēs palikām uz nakšņošanu, stundām ilgi stāvēja un notālēm mūs vēroja. Viņiem bija interesanti.

Mēs slējām teltis, izkrāvām visu savu iedzivi un darijām daudz ko citu, bet tibetieši stāvēja un mūs vēroja. Dažreiz mēs piegā­jām pie viņiem un iedevām ko ēdamu, piemēram, cepumu pa­ciņu. Viņi to paņēma un turpināja stāvēt.

- Kaut ko darit zem šiem skatieniem ir tas pats, kas nodar­boties ar seksu uz skatuves, - situāciju nokomentēja Seļiverstovs.

Prasījām padomu pavadonim, sakot, ka tāda situācija ir kutelīga.

- Bet viņi ir izsalkuši un ļoti nabadzigi, - pavadonis atbildēja.

- Dīvaini, ka viņi tūliņ neēd to, ko mēs dodam, - šaubijās Rafaels Jusupovs. - (Jn arī aitu ganāmpulki…

- Viņi vēlas vārītu, garšīgu ēdienu, nevis jēlu… Viņi grib, lai viņiem būtu labas teltis, gāze, maize, gaisma…Ņemiet vērā, ka viņi var nozagt visu, pat tukšu burku.

Tajā dienā mēs nakšņojām Poike-tso ezera krastā. Kad, tibe- tiešiem vērojot, naktsmītne bija sakārtota, pavadonis mums ieteica likties gulēt, ievilkt visas lietas teltīs un turēt tās rokās visu nakti.

- Pretējā gadijumā visu nozags, no rokām izraus, - viņš pār­liecināti sacija. - Bet cilvēku kopā ar visu telti nezags, nebaidie­ties. Ja naktī vajadzēs iet laukā, nekur tālu no telts neejiet. Ir acis nepamirkšķināsiet, kad… nozags telti ar visu, kas tajā iekšā.

- Bet ar cilvēku kopā telti naktī nenozags? - nedaudz baiļo­damies, pajautāja Rafaels Jusupovs.

- Noteikti nenozags. Zog tikai bez cilvēka, - atbildēja pava­donis.

Pamodušies mantas apķēruši, mēs atkal ieraudzījām tibetie- šus, kas stāvēja un mūs vēroja. No rīta, dabiski, mums gribējās aiziet uz tualeti. Bet zem tibetiešu skatieniem to bija grūti izdarīt. Kāds paslēpās aiz telts, kāds vienkārši aizgriezās, bet Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs vienmērīgā solī aizgāja aiz paugura. Pēc laiciņa viņš bija atpakaļ.

- Labu tualetes papīru esam nopirkuši, glaudīt glauda pa­kaļu, - viņš dalījās iespaidos.

Es sapratu, ka Tibetas augstkalnu apstākļos mums katru dienu un katru minūti būs jāprot izdzīvot. Bet tas ir grūti, ļoti grūti ir izdzīvot, nevis dzīvot. Atcerējos Brazīliju un nēģerus, kas gulēja zem palmām un gaidīja, kad nokritīs kokosrieksts, lai varētu padzerties un paēst. Bet te, Tibetā, varēja rēķināties tikai ar nelielu jēlas gaļas devu.

Pats galvenais, kā nebija Tibetā, - uguns. Mēs, civilizētie cil­vēki, vedām līdzi gāzes balonu. Retinātajā gaisā gāze dega slik­ti, bet tomēr dega. Bet tibetiešu gani, kuriem gāzes nav un nekad nav bijis, kurināja zāli un jaku mēslus. Mēs visu laiku redzējām, kā tibetieši staigāja un vāca jaku mēslus.

Reiz es paņēmu dažus izkaltušus gabalus jaku mēslu un nolē­mu uzkurt uguni 5000 metru augstumā. Pūtu, pūtu, mēsli gruz­dēja un gruzdēja, bet nekādi negribēja aizdegties. Man nācās sa­mierināties un atteikties no savas sporta meistara lepnibas tūris­mā. Tibetieši šajā augstumā prata iekurt uguni.