Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Rafaels Jusupovs lielāko laiku šajā smilšu rajonā pavadīja ar speciālu marles masku, ar savu izskatu biedēdams ne tikai tibetiešus, bet ari mūs. Viņš tā bija pieradis pie maskas, ka pat smēķēja, to nenoņēmis. Tiesa gan, akmentiņus no deguna viņš urķēja ne retāk kā mēs.

Tibetas barhani

Rafaels Jusupovs glābjas no putek|u vētras

Rafaels Jusupovs visu laiku mācīja mūs, kā jāelpo augstkalnu apstākļos. Kad likāmies gulēt, mums bija bail noslāpt, un mēs visu nakti ar grūtībām apzināti elpojām, baidīdamies aizmigt.

- Asinīs ir jāuzkrājas pietiekami daudz ogļskābei, lai tā kai­rinātu elpošanas centru un ievirzītu elpošanu reflektoriski neap­zinātās sliedēs. Bet jūs, muļķi, ar savu piepūlēto apzināto elpošanu izsitat no līdzsvara elpošanas centra reflektorisko funkciju. Jācieš tik ilgi, kamēr liekas, ka slāpsti nost, - viņš lasīja mums notācijas.

- Kamēr liekas, ka slāpsti nost? - pārjautāja Seļiverstovs, kam ši metode nepatika.

- Gandrīz, - atbildēja Rafaels Jusupovs.

Kādu dienu es izkāpu no mašinas, atgāju kādus divsimt met­rus nostāk, apsēdos uz Tibetas zemes un aizdomājos. Man priek­šā pletās Tibeta ar milzīgiem sāļiem ezeriem, barhaniem, retu zālīti un augstiem pakalniem.

«Kādreiz šeit dzivoja pēdējie atlanti,» es nodomāju. «Kur viņi ir tagad?»

No zemapziņas izlida vārds «Šambala» un sāka kalt smadzenēs.

Iekāpu atpakaļ mašinā. Atkal sākām braukt. Es gaidīju Šam­balas priekšvēstnešus.

Mūsu ekspedīcija arvien vairāk tuvojās svētajam Kailasam. Mēs visi gaidījām tikšanos ar noslēpumaino Šambalu, pareizāk sakot, sapņojām par to, lai gan ļoti labi sapratām, ka Šambala ir no mums dziļi paslēpta un nav pieejama mūsu saprātam.

Mēs skatījāmies uz visām pusēm, cenšoties ieraudzīt kādas mums nezināmas superaugstas dzīvības formas pazīmes, bet tādu nebija, visapkārt tikai bezgalīgās Tibetas vienmuļā ainava, kas nomāca iztēli.

- Puiši, man sazin kāpēc ir skumji, - pats sev par pārsteigu­mu pateicu.

- Man ari nav diez ko jautri, - atsaucās Seļiverstovs. - Ne­skumsti, šef, viss būs kārtībā.

- Es neskumstu, man vienkārši ir skumji. Skumjas ir labas jūtas, tās nav ļaunas. Tās ir nodomu un vēlmju nedalāmibas jūtas, dziļas vientulības jūtas un dziļa sapratne, ka tavi centieni izzināt patiesību nav īstenojami, - es teicu, it kā pats sevi analizēdams.

Ceļā mums patrāpījās trīs nelielas stūpas, pie kurām ganījās aunu bars. Palūdzu, lai apstādina mašīnu un pajautā ganam, ko šīs stūpas nozīmē. Pēc iztaujāšanas pavadonis Tatu teica:

- Lamas esot ganam teikuši, ka šis stūpas uzceltas, lai izrādī­tu cieņu Šambalai. Gans uzskata, ka lidzās šai stūpai cilvēks var izmantot Kailasa tantrisko spēku.

Izkāpu no mašinas, piegāju pie stūpām un ar kompasu notei­cu orientāciju: tieši tāpat, kā tas bija ar Nepālas stūpām, to ori­entācija par 60° novirzijās no ziemeļu-dienvidu linijas, tas ir - ari šis stūpas bija orientētas pēc senā magnētiskā tikla, kad Ziemeļ­pols bija Kailass.

Es sapratu, ka tibetiešu gans, protams, nevarēja izmantot Kailasa tantrisko spēku, bet dziļi zemapziņā iesēdusies atmiņa par Lielajiem Cilvēkiem, kuri šo vareno spēku izmantoja, acim- redzot lika šiem nabadzigajiem cilvēkiem celt stūpas, lai vismaz šķistu, ka ari viņi to var.

«Interesanti, ka šis stūpas lidzinās pakāpjveida piramidai,» es nodomāju. «Vai patiesi noslēpumainās Šambalas dzive kaut kādā veidā būtu saistita ar piramidām?»

Tālāk mēs braucām garām daudzām tādām stūpām, un visas tās bija orientētas pēc Kailasa senā magnētiskā tikla. Taču viena stūpa bija ipaša. Tatu pats apstādināja mašinu un pievērsa tai mūsu uzmanību. Šī stūpa atgādināja vārtus. Pareizāk sakot, stūpa bija uzstādīta uz konstrukcijas, kas atgādināja vārtus.

- Šo stūpu uzskata par vārtiem uz Šambalu, - viņš teica.

- Kāpēc? - es jautāju.

- Nu…, - Tatu sāka domāt, - šī stūpa līdzinās svētajam kal­nam, kura pakājē ir vārti uz Šambalu.

- Dzelzs vārti ar atslēgu, vai? - atskanēja Rafaela Jusupova indīgā balss.

- Nē, nē, - Tatu samulsa, tādu vārtu tur nav. Vārti uz Šambalu ir no akmens un ļoti lieli. Atveras tikai tiem, kas zina maģiskos vār­dus un kurus pie vārtiem pielaidis un nenonāvēs «laimes akmens».

- Vai mēs varēsim ieraudzit vārtus uz Šambalu? - Es nopiet­ni paskatījos uz Tatu.

- Vārtus uz Šambalu ieraudzīs tikai tas cilvēks, kuram Dievs to būs atļāvis, - Tatu izvairigi atbildēja.

Man atausa atmiņā, ka ari Nepālas lamas kaut ko teica par «laimes akmeni», kur atrodas vārti uz zemzemes pasauli. Es jutu, ka Tatu var mums parādit šo vietu, bet nesāku neko prasīt, lai neaizskartu ko tādu, kas šim cilvēkam ir pārāk svēts.

- Vai jūs, tibetieši, baidāties no Šambalas? - pajautāju Tatu.

- Nē, mēs nebaidāmies, nebaidāmies, nepavisam nebaidā­mies, - Tatu sāka bērt vārdus kā pupas, - mēs vienkārši to cienām, mēs Šambalai izrādām savu cieņu. Šambala taču vien­mēr ir bijusi mūsu, tibetiešu, aizbildne. Mēs gaidām un saucam…

Vecā, rūtainā vējjakā tērptā Tatu acis parādijās skumju atblāz­ma. Bija redzams, ka šis gudrais cilvēks zemapziņā ļoti vēlas, lai leģendārā Šambala brīnumainā veidā parādītos un atgrieztu tibetiešu bijušo diženumu, to tibetiešu, kas kādreiz lika atdzimt cil­vēcei uz Zemes. Šis cilvēks, protams, sapņoja, lai tibetieši, tieši tibetieši atkal iemācītos izmantot pasakainos Kailasa tantriskos spēkus, lai kļūtu visvareni un mācitu cilvēkus visā pasaulē dzīvot citādi, dzivot pēc Mīlestības un Labā principiem, kas bija apbrīno­jamo Šambalas tehnoloģiju pamatā. Bet Šambala kā nenāca, tā nenāca. (Jn tibetieši turpināja celt stūpas, turpināja savās lūgšanās

saukt Šambalu… šis cilvēks negribēja ticēt, ka tibetiešu misija ir beigusies.

- Necentieties nokļūt zemzemes pasaulē. Ar vēlēšanos vien ir par maz. Jūs nezināt mantras, - Tatu pārtrauca klusumu.

- Es to saprotu. Vai uz Šambalu ved tikai viena ieeja, vai ari to svētā Kailasa apkārtnē ir vairākas?

- Es zinu, ka ir vēl viena, - leģenda vēsta, ka to izveidojis lielais jogs Milarepa. Tur vārti ir veidoti no milzigām granita plāksnēm, kuras Milarepa pārvietoja, izmantojot Kailasa tan- triskos spēkus.

- Es gribēju pajautāt…

- Nevajag tagad runāt, - Tatu mani pārtrauca un ar skatienu norādija uz «šoferi» Lan-Viņ-E, kurš tuvojās mums.

Tobrīd es nezināju, ka drīz vien stāvēšu pie īstajiem vārtiem, kas ved uz Šambalu, un izjutišu savu «trīsdimensiju niecību». Ši «trīsdimensiju niecība» man neliksies pazemojoša, tā būs vienkārša un silta, bet kādas domas uzplaiksnījumi par to, ka Šambalā var ieiet tikai caur paralēlajām pasaulēm, sāks satraukt manu iztēli un aizvedis jaunās un atkal jaunās ekspedicijās.

Braucām tālāk. Mūsu mašinas pārvarēja pakalnu aiz pakalna, barhanu aiz barhana. Pēkšņi vienā pakalnā es ieraudzīju no akme­ņiem veidotu uzrakstu.

- Kas tas ir? - es vaicāju, rādidams ar roku uzraksta virzienā.

- Nekas ipašs, vienkārši akmeņi, - Tatu noburkšķēja zem de­guna.

- Tas taču ir uzraksts! - satraucās Seļiverstovs.

Tatu klusēja.

Beidzot mums pielēca, ka Tatu negrib runāt Lan-Viņ-E klāt­būtnē. Pēc kāda laiciņa Tatu apstādināja mašīnu un parādīja mums akmeņus, kuros bija iegravētas nesaprotamas zīmes. Izmantodams brīdi, kad Lan-Viņ-E sāka rakņāties motorā, es pasaucu Tatu sāņus un iztaujāju par tiem uzrakstiem.