Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Pilnigi iespējams, ka sensenos laikos lamas redzēja šis acis debesis un šo redzējumu zīmējuma veidā pārnesa uz Nepālas un Tibetas stūpām, nosaucot tās par Gudribas acim un neapjaušot, ka šis acis pieder pašiem gudrākajiem cilvēkiem uz Zemes - lemūriešiem. Iespējams ari, ka kāds kādreiz ir bijis Somati alā

un redzējis tā cilvēka acis, kuru ipašie Cilvēki godbijigi sauc «Viņš» un kurš ir Mirušo Valstības vai Cilvēces Genofonda aiz­stāvis un atjauj vai neatļauj ieiet vienā no galvenajiem Šambalas mājokļiem. ,

Šo domu gaitā viena detaļa palika nesaprotama - jēdziens «Tibetas Aizstāvis», kas sazin no kurienes parādijās Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova galvā, ieraugot debesis šīs acis.

Stāvēju blakus mašīnai un domāju par to. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka jēdziens «Tibetas Aizstāvis» nākamajā dienā ne­gaidīti uzpeldēs sakarā ar pavisam citiem cilvēkiem un būs sais­tīts ar noslēpumaino gaismu debesis.

Līdz Kailasam bija palikuši kādi 80-90 kilometri. Tuvojās va­kars. Putekļu vētras brāzās viena aiz otras. Nakšņot palikām vietā, ko sauca par Parajangu, uzslējām teltis. Visu vakaru negājām laukā no teltīm. Kad jau sāka tumst, Seļiverstovs teica:

- Tāda sajūta, ka aiz telts pēkšņi ir kļuvis gaišāks.

- Tas tikai tā liekas. Pavirzies tālāk! - teica Rafaels Jusupovs, tidamies guļammaisā. - Izplēties pa visu telti!

Bet nākamajā rītā mēs panācām grupu vācu svētceļnieku. Viņi zālainā nogāzē vāca kopā teltis. Apstājāmies. Uzzinājuši, ka mēs esam krievu zinātnieki, nevis svētceļnieki, visi seši vācieši, pārtraukdami cits citu, sāka stāstit par parādību, ko redzējuši iepriekšējās dienas vakarā. Beidzot divas sievietes - frau Margita un frau Ērika, kas labi runāja angliski, - pārtrauca pusvācu- pusangļu vārdu plūdus un pastāstīja par noslēpumaino gaismu debesīs.

- E-eh! - viņas pārtraukdams, iesaucās Seļiverstovs. - Es taču teicu, ka aiz telts ir kļuvis gaišāks. Neizgājām taču laukā, vai ne! No aukstuma izbijāmies! Eh!

- M… jā…, - es žēli norūcu.

- Bija tā, - viena otru pārtraukdamas, stāstija frau Margita un frau Ērika. - Ap astoņiem vakarā mēs sākām sliet teltis. Saule jau bija aizgājusi aiz horizonta, kļuva tumšāks. Pēkšņi austrumos, saules rietam pretējā pusē, pie horizonta parādījās dažas gaišas joslas. Joslas bija oranžas, dzeltenas un pienaini baltas, un pie tumšā horizonta tās bija labi redzamas. Šīs gaismas joslas nāca it kā no vienas vietas, kas orientējoši varētu būt 50-80 kilometru attālumā no mums uz austrumiem. Pamazām joslas sāka celties arvien augstāk un augstāk, pēc pusstundas sasniedza zenītu un aizņēma visu austrumu horizonta pusi. Tajā pašā brīdī tādas pašas joslas, kas nāca no viena punkta, parādījās arī rietumos un sāka virzīties uz zenītu. Vēl pēc pusstundas tās savienojās ar joslām austrumu pusē, pie tam savienojās tikai pienaini baltās joslas, bet oranžās, dzeltenās un zilās it kā palika karājoties debesis, nesa­sniedzot viena otru. Tās bija redzamas vēl pusstundu, pēc tam tās pamazam apdzisa. Bet pats galvenais ir tas, ka mēs visi kā viens sajūtām, ka šo noslēpumaino gaismu ir izsaucis… m… mmm…

- Kas?

- Tibetas Aizstāvis.

- Ko? - Mēs ar Seļiverstovu saskatījāmies.

- Tibetas Aizstāvis! Paprasiet jebkuram no mūsu grupas, - visi teiks vienu un to pašu. Ši doma it kā ienāca mūsu galvās no ārienes, - atbildēja frau Margita.

- Jolki-palki! Te ari Tibetas Aizstāvis! - acis iepletis, Seļiverstovs tik vien spēja pateikt krieviski.

- Kas ir Tibetas Aizstāvis? - jautāju vācu svētceļniekiem.

- Ich wei6 nicht (es nezinu), - viens no viņiem atbildēja.

- Es ari nezinu, bet tas ir kaut kāds Saprāts, - atbildēja frau Ērika.

Pastāstīju vāciešiem, ka Seļiverstovs redzēja debesis nepa­rastas acis un arī pēkšņi sajuta, ka tās ir Tibetas Aizstāvja acis.

- O-o! - vācieši iesaucās un pat piegāja pie Seļiverstova, lai pieskartos viņam.

- Vai jūs nofotografējāt mīklaino gaismu debesīs? - es pajautāju.

- Tikai viņš nofotografēja, - frau Ērika parādīja uz vācieti vi­dējos gados, - un tikai vienu reizi. Mēs ceram, ka fotogrāfija būs izdevusies.

- Kāpēc tikai vienu reizi? - Nespēju slēpt vilšanos.

- Nu tā. Nu tā, - taisnojās vācietis, - es biju tā pārsteigts. (Jn vārdi «Tibetas Aizstāvis» kā ar āmuru sitās pa galvu.

Mēs norunājām, ka vācietis fotogrāfijas kopiju atsūtīs mums uz Krieviju. Viņš izpildīja savu solījumu.

Pēc tam es mēģināju noslēpumainās gaismas liecinieku vadi- bā kaut ko uzzīmēt ekspedīcijas dienasgrāmatā un salīdzināt iegūtās ziņas ar apkārtnes karti.

- Tātad gaisma sākās tur - rietumu pusē? - jautāju vācie­šiem, pacēlis acis no kartes un ar roku rādīdams uz rietumiem.

- Jā, jā, tur, - atbildēja vācieši.

- Vai zināt, kas tur atrodas?

- Kas?

- Tur, aptuveni 80 kilometrus no šejienes, atrodas svētais Kailass. Iznāk, ka atspiduma rietumu puse nāca no svētā kalna. Vai tas bija spilgtāks nekā austrumu pusē?

- Liekas, ka bija gan, - teica frau Ērika.

Tad es pastāstīju vācu svētceļniekiem par leģendāro Santa- mani (tibetiešu valodā Norbu-Rinpoče) akmeni, ko aprakstijis Nikolajs Rērihs. Dzīvojot Indijā, Rērihs tumšajās naktis vairāk­kārt redzējis uzplaiksnījumus un gaismas stabus pa visām debe­sim. Tā nevarēja būt ne ziemeļblāzma, ne elektriskie lādiņi. La­mas Rēriham paskaidrojuši, ka gaisma nāk no brīnumainā ak­mens Šantamani, kas atrodas Šambalas tornī. Kad šis akmens spid, no Šambalas torņa nāk mirdzoši stari.

Stāta, ka brinumaino Šantamani akmeni uz Zemi atnesis spār­notais zirgs Lun-ta. Šim akmenim piemit «iekšējais karstums», bet šī «radiācija» uz cilvēkiem iedarbojas labvēlīgi, virzot viņu domas uz augstākām lietām.

Bez galvenā akmens esot arī vairāki tā fragmenti, kas ne­redzamām saitēm saistīti ar galveno akmeni. Viens šāds frag­ments ir diezgan siki aprakstīts. Tas esot spidīgs un līdzigs ze­mesriekstam. Akmeni iegravēti četri hieroglifi, kurus nevienam nav izdevies atšifrēt. Leģenda vēsta, ka daudziem Āzijas un

Eiropas vadoņiem ir piederējis šis Šantamani akmens fragments un palīdzējis valdīt pār tautu. Stāsta pat, ka Rēriham esot bijis Šambalas valdnieku dots uzdevums šā akmens fragmentu no­gādāt no Eiropas uz Šambalu.

Stāsts uz vāciešiem atstāja lielu iespaidu, jo vairāk tādēļ, ka vāciski skanošais uzvārds «Rērihs» viņiem bija tuvs.

- Saistībā ar šo leģendu, - es piemetināju, - var atrast pie­tiekami daudz pamatojumu, lai pieņemtu, ka svētais Kailass ir tas «Šambalas tornis». Un, ja tā, tad Kailasa virsotnē vai ari tai blakus ir jābūt galvenajam Šantamani akmenim, no kura nāca noslēpumainā gaisma, kuru jūs redzējāt rietumu pusē. Gaisma

austrumu pusē, iespējams, nāca no Šantamani akmens frag­menta, kas, iespējams, atrodas kaut kur 80 kilometrus uz aus­trumiem no šejienes.

Vācieši piekrita šim pieņēmumam un sāka spriest, ka vēlas paši savām acim redzēt šo brīnumaino akmeni, sāka domāt, kā­das problēmas varētu rasties, ja mēģinātu uzkāpt svētajā Kailasā,

vai ka vismaz varētu meklēt akmens fragmentu uz austrumiem no šejienes. Bet driz vien bagātās zemes svētceļnieku vidū virsroku guva garigais un viņi viegli un ar cieņu piekrita, ka pat iespēja paskatīties uz svēto kalnu, kura virsotnē, iespējams, atro­das brīnumainais Šantamani akmens, jau pati par sevi ir liela laime, kura tiek piešķirta tikai izredzētajiem. Šiem vāciešiem ar vēja appūstajām sejām un deguniem bija pietiekami daudz god­prātības, lai atmestu eiropeisko patosu un no visas sirds pieņem­tu viņiem svešos Tibetas svētumus. No viņu acim bija redzams, ka viņi jau ir iemilējuši Tibetu.