Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Laiva ir gatava. Laiks vilkt gumijas cimdus, lai nepieskartos šim… brrr… ūdenim, un doties ezerā, - atskanēja Seļiverstova balss.

Paskatījos uz laiviņu, kas pēc mūsu pasūtījuma bija taisīta tehnisko gumijas izstrādājumu rūpnīcā, akciju sabiedrībā «GZEMIK», kurto stipras vētras apstākļiem konstruēja inženieris ar ebreju vārdu Emīls un tatāru uzvārdu Fathutdinovs, un nopūtos:

- Nu, laiviņ, turies! Stāsta, ka ezers rij ne tikai cilvēkus, bet arī laivas.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs ķērās pie airiem. Ar grūtībām sāku stumt laivu un, skriedams pa sēkli, iegrūdu to pusmetru augstā vilnī, pats aizelsies no skābekļa nepietiekamības. Nākamais lielais vilnis aplēja mūs no galvas līdz kājām, aizbāz­dams manu no skābekļa trūkuma atvērto muti.

- Airē, Serjoga! - kliedzu, spļaudams ūdeni no mutes un atceroties tā dēmoniskās ipašibas.

- (Jh, kā airēju! Ka tikai nepatrāpitos sāniski vilnim, tad gan apgāzisimies.

- Mums jātiek kādus 150 metrus no krasta un tad jānoturas uz vietas, kamēr es paņemšu 20 pudeles ūdens paraugu. Turies, Serjoga!

Peldējām arvien tālāk un tālāk no krasta. Milzigie, aukstie viļņi drausmigi šūpoja laivu, ik pa bridim pārveļoties tai pāri. Ar apgriez­tu plastmasas pudeli nepārtraukti smēlu ūdeni laukā no laivas.

- Šef, bet man tas, kas zem jostasvietas, jau ir samircis un peld dēmoniskajā ūdeni, bet es taču neesmu precējies.

- Man ari tur viss ir slapjš, un es jau arī negribētu… Idioti tādi, gumijas cimdus uzvilkām, bet paši jau slapji no galvas lidz kājām. Nekas, Serjoga! Galvenais uzturēt stipru garu!

- No krasta skatoties, viļņi likās diezgan mazi, bet te jau brūk virsū kaut kādi vaļi. Šūpo metra augstumā uz augšu un uz leju. Šef, vai tev jūras slimība nemetas?

-Nē.

- Man ari ne.

Kad bijām tikuši kādus 150-200 metrus no krasta, nometu traucējošās gumijas cimdu atliekas un sāku ņemt ūdens paraugus.

- Šef, vāc to ūdeni ātrāk. Man liekas, ka vējš kļūst stiprāks. Es tikko varu noturēties uz vietas, bet laiva tā vien griežas sāniski.

- Es jau cenšos, Serjoga! Jau divpadsmit pudeles paņēmu. Jāsmeļ jau ari ūdens laukā no laivas, žēl, ka trešās rokas nav.

Vējš uz mirkli pieklusa, un šajā pēkšņajā klusumā skaidri at­skanēja Seļiverstova balss:

- Dzirdi, kaut kas sāk svilpt. Vai tik laiva nav pārdurta?

Pataustīju laivas sānus.

- Nē, viss normāli.

Bet svilpieni, kaut kādi baigi svilpieni kļuva arvien stiprāki un pārtapa mežonīgos kaucienos. Pārtraucu ņemt ūdens paraugus un pagriezos atpakaļ: milzīgs vilnis trakā ātrumā nesās uz mūsu pusi.

- Serjoga! Turi laivas priekšgalu.

- Vējš no visām pusēm, mūs gāž apkārt. Turi vienu airi!

Strauji apgriezos uz otru pusi un satvēru airi. Abi no visa

spēka centāmies noturēt laivu ar priekšgalu pret vilni. Vilnis mūs aprija.

- Ne jau velti saka, ka ezers rij laivas, - atskanēja Seļiver- stova balss.

Laiva iznira no viļņa un bija līdz malām pilna ar ūdeni. Maiss ar ūdens paraugiem peldēja man aiz muguras. Seļiverstovs sēdēja laivas dibenā līdz jostasvietai ūdenī. Es tupēju uz ceļiem, arī ūdenī.

- Ūdeni no laivas nevajag smelt laukā! Tā ir stabilāk, un borti laivai ir stipri! Malacis Emīls, labi uzkonstruējis! - es kliedzu.

- Šef, nāk vēl viens tāds pats vilnis! Dzirdi, kā svilpj? - par atbildi kliedza Seļiverstovs, kura dzirde uztvēra augstos skaņu toņus. - Lidz krastam aizairēties nepaspēsim.

Pacēlu galvu un ieraudzīju nākamo milzu vilni. Vilnis kļuva arvien lielāks un lielāks, un pēkšņi es pamanīju, ka… ezera līme­nis ir pacēlies augstāk par mums.

- Ko tas nozīmē? - es iekliedzos.

- Ezers… mūs rij, - aizsmakušā balsi izdabūja Seļiverstovs. -Šef, kad vilnis būs klāt, mūs pacels vertikāli un apgāzis. Mums jāiedur laiva vilnī.

Tikko spēdams saturēt vienā rokā airi, es metos uz Seļiverstova pusi un, uzgāzies viņam virsū, izbāzu galvu laivas priekšgalā. Seļiverstovs izlocijās un ari izbāza galvu. Milzigs vilnis atsitās pret mūsu galvām, gandriz vai salauzdams kakla skriemeļus, un rūk­dams aiznesās garām, atstādams mūsu bungādiņās traku troksni. Kad caur aizvērtajiem plakstiņiem pamanijām gaismu un atvērām acis, Seļiverstovs trakā priekā iekliedzās:

- Mēs pārdūrām vilni! Vilnis mūs izspļāva augšā! Ezers nevarēja mūs aprit! Bet gribēja taču, maitas gabals.

- Serjoga, laižamies uz krastu! - sēcu, gulēdams viņam gan­driz virsū. - Trešo vilni mēs neizturēsim. Velns ar tiem astoņiem ūdens paraugiem, pietiks mums ar divpadsmit.

- Šef, virzies atpakaļ, laiva ir gandriz vai stāvus. (Jn mūsu galvas plunčājas pa ūdeni kā… Ūdens tomēr ir dēmonisks.

Ātri norāpos no Seļiverstova, un laiva izlīdzinājās.

- Kad mēs te raustāmies, no laivas list laukā ūdens, - pieme­tināja Seļiverstovs.

- Serjoga! Ķeries pie abiem airiem un no visa spēka airē uz krastu! Pamēģināšu atlikušajās pudelēs paņemt paraugus no ūdens virsmas. Nav laika ņemties ar dziļūdens paraugu ņem­šanas ierīci. Velns ar visu, derēs arī ezera virsmas ūdens, būs ar ko salīdzināt. Citādi tiešām mūs panāks trešais vilnis.

Ūdens pilnajā laivā sāku taustities pēc maisa ar ūdens parau­gu pudelēm, saprotot, ka vilnis to varēja ari aizskalot. Atradu to aizķērušos pie manas kreisās kājas.

- Urā! - pats pie sevis noteicu.

Maiss ar pilnajām pudelēm gulēja laivas dibenā.

Nosalušiem pirkstiem sāku vērt vaļā korķus un smelt pudelēs ūdeni. Biju jau piesmēlis sešas, kad Seļiverstovs iekliedzās:

- Atkal svilpj, bet līdz krastam vēl 50 metri!

Aizmetu pustukšo pudeli, apgriezos, ar abām rokām satvēru vienu airi, un mēs kopā visiem spēkiem sākām airēt uz krastu.

Trešais vilnis mūs panāca gandrīz pie krasta, izšķīda uz sēkļa, pacēla laivu gaisā un izmeta krastā.

Pieskrēja Ravils un Rafaels. Rokās viņiem bija sausas drēbes.

- Veči! Mēs nepārģērbsimies! Laižam no laivas laukā gaisu, metam mašinā, paņemam pudeles ar ūdeni un ātri braucam uz Manasarovara ezeru! - es skaļi teicu, lai gan viļņu rēkoņa jau bija aiz muguras.

- Kāpēc? Pārģērbieties! Auksts taču!

- Nē, jolki-palki! - aukstumā zobus klabinādams, es iebildu. - Mums ar Serjogu vajag, vajag…

- Ko vajag?

- Mums vajag ar Manasarovara svēto ūdeni neitralizēt dēmo­nisko ūdeni drēbēs un ķermenī. Braucam ātrāk!

Lan-Viņ-E, redzot mūsu satrauktās sejas, tā piedeva gāzi, ka dažu minūšu laikā šķērsoja piecus kilometrus lielo līdzeno ze­mes šaurumu starp ezeriem.

- Mēs ar to maitas ūdeni samērcējām pakaļējo sēdekli, - no­sēcās Seļiverstovs, verot vaļā mašīnas durvis.

Pie sv ētā manasarovara

- Tā nekas, ne mazākās vēja pūsmiņas! - teica Ravils, pir­mais izkāpjot no mašinas. - Kāds bezvējš! Paskatieties - ezers ir gluds kā spogulis!

- Serjoga! Ejam peldēties! Ar visām drēbēm…, - teicu stingrā tonī.

Slapji lidz pēdējai vīlītei iebridām Manasarovarā.

- Šef, te līdz dziļumam jāiet puskilometrs.

- Liekamies guļus un plunčājamies tepat.

Nometāmies guļus un sākām valstīties, saceļot augšā dūņas.

- Seju neaizmirsti nomazgāt, Serjoga, un muti izskalot. Ari acis jāizmazgā: iebāz galvu ūdenī, atver acis un pamirkšķini.

- Labi.

Vēl bridi pagulējuši ledainajā ūdenī un sasaluši ragā, iznācām krastā, lai pārģērbtos.

- Ģērbies, Serjoga! Ko tu stāvi?

- Pagaidi, man jānotek.

Pēc pārģērbšanās mēs ar Seļiverstovu iedzērām mazliet spir­ta, lai sasildītos.