Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Kamēr mūsu puiši ar vāciešiem apsprieda detaļas, laiku pa laikam angļu runā iesprauzdami vācu vārdus «ausgezeichnet» vai «danke», es atgāju malā, lai padomātu. Nebija nekāda iemesla neticēt vācu svētceļniekiem, bet pieņēmums par leģendārā Šan­tamani akmens starojumu, kuru es izvirzīju, likās pārāk mistisks.

«Vai tikai tā noslēpumainā gaisma nebija savdabīga varavīk­sne?» es domāju.

Bet pret šo variantu runāja tas, ka droši vien vēl neviens nav redzējis varavīksni, kas stiepjas no horizonta lidz horizontam, jo varavīksne parasti ir lokāla parādība. Bez tam nekad nav tā, ka viena varavīksne nāktu no vienas vietas un pēc tam izplūstu pa debesīm. Un varavīksnē arī nekad nav baltās krāsas, varavīksnē parasti krāsas seko šādā secībā: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila un violeta.

Ari par neparastu saulrietu diezin vai var būt runa, gaisma taču nāca no austrumiem, kur saule lec.

Viss liecināja par to, ka šeit, Tibetā, svētā Kailasa rajonā, no­tiek neparastas parādības, kuras nu nekādi nevar interpretēt citādi kā mistiskas. Vārds «mistika» nozimē noslēpumu. Bet no­slēpums irtas, ko mēs nezinām un kas nekādi neiekļaujas mūsu apziņā. Bet Šambala šeit neredzami bija klāt un rādīja mums, ka šajā pasaulē mēs vēl zinām ļoti maz, ka mūsu priekšā ir milzum daudz noslēpumu, kurus mums nāksies vēsturiski izpētit, lai sekotu Dieva noteiktajam progresa ceļam. Mēs, mūsdienu zināt­nieki, sazin kāpēc cenšamies dot visiem saprotamus izskaidro­jumus nesaprotamām parādibām, lai ari šie izskaidrojumi izskatās muļķigi un naivi, un sazin kāpēc baidāmies izteikt vārdu «noslēpums» vai «mīkla», iztēlojamies, ka esam zinoši, lai gan saprotam, ka zinātnieka uzdevums ir tieši pētit noslēpumus un ka pasaulē ir noslēpumi, kuri tiks atklāti ne jau rit, bet gan tikai tālā nākotnē.

Stāvēju, galvu nodūris, netālu no mašīnas un arvien labāk un labāk sapratu, ka man kā zinātniekam blakus vārdam «Šambala» ir jāliek vārds «noslēpums» un ka ši leģendārā un neredzamā Dieva veidojuma atminējums vēl ilgi būs minējumu un hipotēžu limeni, lidz pati Šambala neuzsāks kontaktēties ar cilvēci, kura beidzot būs izpratusi, ko nozimē Labais un Ļaunais, būs izpratusi šos vārdus, kuros slēpjas kolosāli liela garigā un fiziskā enerģija.

Es stāvēju, un man gribējās ticēt, ka drīz mēs paši savām acīm redzēsim Šambalas priekšvēstnesi - Dievu Pilsētu un ka, to skatot, mums radīsies iespaids, ka mēs, tieši mēs, esam atraduši leģendāro Šambalu.

Bet… es nevarēju iedomāties, ka driz vien mēs sapratīsim, ka Dievu Pilsēta jau ir savu misiju izpildījusi, radot jaunu Zemes cil­vēku, ka ši pilsēta tagad ir kā mirusi, bet galvenā Šambalas dzive notiek zem tās - tur, kur dzīvo dauzveidigie cilvēki, kur spīd silta zemzemes saule. Daudz, daudz reižu šī doma atgriezīsies pie manis, kad ekspedīcija būs beigusies, arvien stiprāk un stiprāk nostiprināsies atziņa, ka zemzemes civilizācija patiesi eksistē, ka principiālās lietās tā mūs vada un ka tieši šī civilizā­cija ir radījusi Dievu Pilsētu kā matricu, lai iedarbinātu jaunu ar mums konkurējošu dzives liniju.

Tobrid es vēl nezināju, ka tad, kad visi ekspedīcijas materiāli par Dievu Pilsētu būs apstrādāti, es pats sev par pārsteigumu konstatēšu, ka svētā Kailasa virsotnē ir kvadrātveida laukums, līdzīgs tam, kāds atrodas Heopsa piramīdas virsotnē, ka šo laukumu var interpretēt kā nosēšanās laukumu seno civilizāciju gaisa kuģim, kas varēja (atcerie­ties spārnoto zirgu Lung-ta!) aiznest uz turieni brīnumaino Šantamani akmeni, kas dažreiz sāk izstarot ļoti spēcigu gaismu.

Bet toreiz, kad es stāvēju netālu no mašinas un domāju, smalks skumju pavediens arvien vairāk un vairāk ievijās manā dvēselē, it kā no iekšpuses rādīdams manu prāta nespēku, bet grandiozais vārds «noslēpums» kā āmurs sitās pa smadzenēm. Pagriezos un piegāju pie mašīnas. Ieraudzīju Sejiverstovu stāvam kopā ar Rafa­elu Jusupovu, piegāju klāt un vērsos pie Seļiverstova:

- Tu, Sergej Anatoļjevič, esi laimīgs cilvēks, - tu redzēji tās

būtnes acis, kas šeit, Tibetā, klonēja, izloloja, aizstāvēja un turpina aizstāvēt pēcplūdu cilvēku, no kura ir radusies visa cilvēce.

Rafaels Jusupovs pasmaidīja.

Šīs dienas beigās mēs iebraucām Kailasa rajonā, bet svēto kalnu aizklāja mākoņi. Lai velti netērētu laiku, vispirms no­lēmām izpētīt noslēpumaino Dēmonu ezeru. Tik daudz ko bijām dzirdējuši - mistiskas čūskas, ūdens, no kura mirst, un tā tālāk! Es vēl nezināju, ka Dēmonu ezers mūs rit gandrīz nogalēs.

- Dēmonu ezeru - Rakšasu no šejienes nevar redzēt, - uz manu jautājumu atbildēja parasts mazā Ču-Gombas klostera mūks, ar kuru man pusstundu atļāva parunāties «šoferis» Lan- Viņ-E. - Jums jābrauc tur - aiz tā uzkalna, tad jūs redzēsiet lielu ezeru, uz kura vienmēr ir vētra. Pie Dēmonu ezera krasta gan tuvu nebrauciet, - var iebrukt smiltis un aprit mašīnu.

- Labi.

- Ja no Dēmonu ezera, kur vienmēr ir vētra, jūs brauksiet uz austrumiem, - mūks turpināja, - jūs šķērsosiet aptuveni piecus kilometrus platu līdzenu zemes šaurumu un nokļūsiet pie svētā Manasarovara ezera, kur vienmēr ir pilnīgs bezvējš.

- Tātad uz Rakšasa ezera vienmēr ir vētra, bet uz Manasaro­vara vienmēr bezvējš? - es ieinteresējos. - Kāpēc tā, abus ezerus taču vienu no otra neatdala kalnu grēda?

- Tāpēc, ka uz Rakšasa dēmons nepārtraukti trenkā gaisu, bet uz Manasarovara labie dievi vienmēr apstādina vēju. - Mūka balsī nebija ne mazākās šaubu ēnas.

- Kaut kādas muļķības, - Rafaels Jusupovs pačukstēja man pie auss.

- Pagaidi, Rafaeli Sakiet, - es vērsos pie mūka, - bet kāpēc dēmons virs Rakšasa dzenā gaisu?

- Tāpēc, ka dēmons dusmojas par to, ka blakus ir parādījies svētais Manasarovars.

- Vai tad agrāk tas tur nebija?

- Saskaņā ar leģendu, kas aprakstīta Tibetas tekstos, - mūks nodrebinājās aukstajā vējā, - Manasarovars parādijās pirms 2300 gadiem, bet Rakšass bija jau kopš senseniem laikiem.

- Kā tā?

- Paskaidrošu. - Mūks pagrieza aukstajam vējam muguru. - Vēl pirms 2300 gadiem pār Tibetu valdīja Dēmonu Dievs. Viņš sēdē­ja Kailasā, bet viņa sieva netālu no šejienes, lūk, tur. - Mūks ar roku parādīja uz ziemeļrietumiem.

- Dēmona sieva sēdēja tajā vietā, kuru tagad sauc par «izsal­kušā velna vietu»? - es pārtraucu.

- Cilvēki dažreiz tā sauc šo vietu. Tad, lūk, - mūks turpināja, - reiz Dēmonu Dievs, sēdēdams uz Kailasa, izstiepa kāju un nolika to uz zemes; tajā vietā izveidojās Rakšass, kuram viņš no­deva savu dēmonisko spēku. Rakšass ir Dēmonu Dieva kājas nospiedums.

- Bet kāpēc tur vienmēr ir vētra?

- Visi Dievi valda pār piecu elementu spēku. Kad Dēmonu Dievs bija uzvarēts, tad pats Galvenais Dievs, kuram pakļaujas visi, Dēmonu Dievam no šiem pieciem elementiem (uguns, ūdens, zeme, vējš un cilvēks) atstāja tikai ūdeni un vēju, bet dēmonisks spēks vējam un ūdenim var būt tikai Rakšasa robežās un nekur citur.

- Bet vai nevar būt tā, ka cilvēki paņems no Rakšasa ūdeni un kaut kur tālu savā valstī indēs ar to cilvēkus? - uzdevu pro­vokatīvu jautājumu.

- Es taču teicu, - mūks nesaprašanā sarauca uzacis, - ka ūdenim un vējam dēmonisks spēks piemīt tikai ezera robežās. Citās vietās Labie Dievi neitralizē to ūdeni un to vēju. Ne jau tāpat vien uz Manasarovara vienmēr ir bezvējš, - Labie Dievi nelaiž tur dēmonisko vēju.