Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Un ja vēl piemetināsim, ka mēs ejam uz Nāves Ieleju un stāsimies Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa priekšā, - pavīpsnā­ja Ravils Mirhaidarovs.

- Jūs vēl esat aizmirsuši par noburto «izsalkušā velna vietu», kur realizējas visas cilvēku sliktās domas. - Seļiverstovs paska­tījās uz Rafaelu un Ravilu. - Beidziet uzskrūvēties! Es savā dzivē esmu redzējis oi, oi cik briesmu. Lūk, mēs ar šefu, kad bijām Himalajos, kādas tik briesmas tur nebija: bija gan lavīnas, gan sikhi, gan mirušais ūdens, gan psihoenerģētiskā barjera Somati alās. Un nekas - sveiki un veseli!

- Risks ir cēla lieta. Ikviens pētnieks, un pētnieks ceļotājs vēl vairāk, riskē ne tikai ar zinātnieka godu, bet dažreiz ari ar dzī­vību, - patētiski un pamācoši turpināja Rafaels Jusupovs. - Pret visu jāizturas ar prātu un atbildību.

- Interesanti, kā tur, Šambalas skāvienos, būs? - roman­tiskais Ravils pavaicāja it kā pats sev.

Ceļš, pa kuru braucām pēc Nepālas un Ķīnas Tibetas robežas šķērsošanas, patiesi bija drausmīgs. Tas vijās 300-400 metru virs bezdibeņa, bija šaurs, un tā segums bija lieli akmeņi, sajaukušies ar dubļiem. Reizēm parādījās kāda iebraukta sliede, un mašīna sāka buksēt dažus centimetrus no bezdibeņa. Reiz ceļā gadijās ūdenskri­tums, kas gāzās uz ceļa, un tajā vietā bija izveidojusies liela bedre. Mūsu džipa ritenis tajā sāka slidēt un apstājās tikai virs bezdibeņa.

- Va, va, va! - kliedza tibetiešu šoferis.

- Tā viņš saka «oi», - nokomentēja Rafaels Jusupovs.

No šofera žestiem mēs sapratām, ka visiem jāpavirzās uz pretējo pusi - prom no bezdibeņa, un mēs tā ari izdarījām. Trīs stabilie riteņi sāka ar grūtībām vilkt ceturto, kas karājās gaisā.

Driz vien ceturtais ritenis tika uz zemes, un mēs braucām tālāk.

- Uh, - atskanēja Seļiverstova nopūta.

Tikai pašā vakarā mēs tikām lidz mazai ķiniešu pilsētiņai Dzang-nu, vēlreiz izgājām muitas pārbaudi un jau nakti tāpat virs bezdibeņa braucām tālāk, lai tiktu lidz Nialamas ciematam, kur bija paredzēts pārnakšņot.

- Nakti braukt ir labāk, nevar redzēt bezdibeni, - piezimēja Rafaels Jusupovs.

Tibetie ši

Nialamas ciemats bija izvietojies kādā aizā 3750 metru aug­stumā un, kā mums teica, esot tipisks tibetiešu ciemats. Mēs iekārtojāmies tibetiešu viesnīciņā ar gultām, kuras klāja oriģināli no jaku vilnas austi paklājiņi. Vakariņās ēdām jaku gaļu un dzērām tēju ar šī dzīvnieka taukiem. Tas bija ļoti nepierasti.

No rita izdevās atlicināt pusstundu laika pastaigai pa ciemu un pavērot tibetiešu dzivi. Pirmais, kam pievērsu uzmanību, bija sarkanās lentes ar bārkstim, kas bija iepītas gan vīriešu, gan sieviešu bizēs un par kuru lomu utu iznīdēšanā, tās laiku pa laikam mazgājot, man stāstīja anglis Tims. (Jz mājiņas sliekšņa ieraudzīju divas sie­vietes. Viena aizrautīgi ķemmēja otrai matus, reizēm sulīgi ieklieg­damās, ar diviem pirkstiem kaut ko nospiežot. Nebija grūti uzminēt, ka viņa teica kaut ko tamlīdzīgu: «Ak tu, maita (uts), iekriti gan!»

Bērni, protams, arī neizcēlās ar tīrām sejām un rokām. Man likās, ka tibetiešu bērniem piemit gandrīz vai iedzimts instinkts ubagot. Tiklīdz es paskatījos uz kādu no to cilvēku atvasēm, no kuriem kaut kad bija dzimusi visa cilvēce, tā tūliņ pastiepa roku un stieptā balsī teica:

- Ser, giv (ser, dod).

Iebāzu roku kabatā, izņēmu ķiniešu juaņu un pastiepu tibetiešu zēnam. Tā vietā, lai pateiktu «paldies», viņš cieši ieķērās man piedurknē un, kāju pie zemes sizdams, sāka prasī­gi klaigāt:

- Giv, giv, giv.

Kā uz burvju mājienu parādijās vēl vairāki puikas un meite­nes, sāka grūst nost konkurentu, kas bija ieķēries man pie­durknē, un arī sāka kliegt šo rejošo vārdu «giv». Sadabūju vēl dažus juaņus un pastiepu viņiem. Bērni metās pie tiem un vienu juaņu pat pārplēsa uz pusēm. Aizgriezos un, sašutuma pilnu kliedzienu pavadits, gāju uz mašīnu. Man nopakaļ lidoja akmens.

Godigi sakot, ciemā bija ari bērni ar skūtām galvām, kuri neubagoja. Acīmredzot viņi piederēja pie turigākiem slāņiem, kuriem nebija vienalga - rāpo utis pa galvu vai ne. Bet pieau­gušiem vīriešiem noteikti bija bizes un sarkanā lente. Mums

paskaidroja, ka bize ar sarkano lenti tiek uzskatīta par vīrieša cieņas pazimi, bet jautājumu par utim atstāja bez atbildes.

Šajā ciemā mēs ari vairākas reizes redzējām, kā tibetieši nes nodirātus kautķermeņus. Visbiežāk tie bija auni, kuru gaļa klāta ar plānu, caurspīdīgu garoziņu. Ziņkārīgais Rafaels Jusupovs sāka izprašņāt tibetieti un noskaidroja, ka Tibetā gaļa zem kla-

Tibetiešu frizūra

jas debess nebojājas, bet vienkārši mazliet apžūst, pārklājas ar garoziņu un var glabāties ilgu laiku. Tas esot tādēļ, ka tik augstu kalnos neesot kukaiņu.

- Paskat tikai, - Seļiverstovs brinijās, - cik nozimigi ir tas, ka mušas apkakā gaļu. Vai tad tiešām viņu mēsli ir tik kodigi, ka var saēst gaļu un radit tādu smaku?

- Nevajag domāt, - Rafaels Jusupovs nopietni paskatijās uz Seļiverstovu, - ka mušas lien uz gaļas tikai tādēļ, lai tiktu uz tu­aleti. Mušas gaļā dēj oliņas, kuras tur vairojas un dod jaunu mu­šu paaudzi. Zināms, ka uz zaļo gaļas mušu kāpuriem labi ķeras zivis. Ķinā šie kāpuri ari cilvēkiem skaitās delikatese, protams, cepti.

- Es nu gan tos kāpurus neēstu nekādā veidā.

- Velti gan, - daudznozimigi noteica Rafaels Jusupovs.

Nedaudz vēlāk mēs daudzreiz redzējām, kā tibetieši ēd jēlu

gaļu, pat neuzkaisot sāli. Viņu sejas staroja svētlaimē. Es sa­pratu, ka iekurt uguni un uzvārit gaļu 4000-5000 metru aug­stumā būtu grūts uzdevums.

Sakrāvuši visu savu iedzivi kravas mašīnā, mēs devāmies tālāk. Aiz Nailamas ciema aiza kļuva platāka, ceļš labāks. Mēs devāmies arvien augstāk un augstāk, lai tiktu pāri Himalaju korei.

Ceļā sāka parādīties ar zāli apkrauti jaki. Sienu, ko šeit nepļauj ar izkaptim, bet gan ar sirpjiem, tibetieši pagalmos sakrauj kau­dzēs, lai ziemā, kad var izveidoties cieta sērsna, dzīvnieki neaizietu bojā, nevarēdami izkasīt no sniega sasalušo zāli.

Lidz 4000 metru augstumam vēl vietumis varēja redzēt nelielus miežu sējumus un kartupeļu stādījumus. Šeit augušie kartupeļi reti kad ir lielāki par aprikozēm.

Jakiem, kas uz savas muguras nes sienu, tibetieši uz purna

uzmauc pītu grozu. Pretējā gadijumā jaki neies uz priekšu, bet grozīsies uz vietas un ēdīs sienu, kamēr viss būs apēsts. Jaks, kā tibetieši saka, ir gudrs dzivnieks, bet ne jau tik gudrs, lai saprastu, ka siens ir jāgatavo ziemai.

Ar grūtībām virzīdamies augšup, mēs beidzot tikām pašā aug­stākajā Himalaju kores pārejas punktā, metru augstumā. Izkāpām no mašinas.

- Paskat tikai, es taču elpoju šitādā augstumā, - teica Seļi­verstovs.

Mūsu priekšā pletās Himalaju kores grēda. Bija grūti noticēt, ka tur katra virsotne sasniedz 7000-8000 metru augstumu. Nostā­jušies lepnā pozā, visi nofotografējāmies uz kores fona. Bet otrā pusē korei uz ziemeļiem sākās Tibeta - mīklaina un barga.

No pārejas mēs nobraucām lejup aptuveni kilometru un brau­cām pa gludu plato uz ziemeļrietumiem. Augstums - aptuveni 4500 metri. Tibetas plato klāja reta, sika zālīte, pār kuru rūcot virzījās mūsu mašīnas. Mēs braucām, braucām un pēkšņi tuk-

Vientulīgi ejošā tibetiešu sieviete

snešainā lidzenuma vidū ieraudzījām vientulīgi ejošu sievieti. Galvā viņai bija papaha, ap kaklu - krelles.

- Interesanti, uz kurieni viņa iet šā tuksnešainā līdzenuma vidū? - pajautāja Seļiverstovs.