Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Šo domu satraukts, palūdzu lamam Ketsunam Zangpo atļauju iziet uz ielas un uzsmēķēt. Piesēdis uz kāpnitēm, atcerējos vārdus Agarika Govindas grāmatā, ka Kailasu vainago neredzams trans-

cendentālo spēku templis, un skaidri sapratu, ka runa ir par Kailasa fantomu. Pasmējos, atcerēdamies Jurija Ivanoviča Vasiļjeva un Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova komisko dialogu, vētraini apspriežot jautājumu par kaut kāda Vitjkas kājas fantomu.

- Eh, žēl, ka man nav smalki enerģētiskās redzes, ar kuras palīdzību varētu ieraudzit Kailasa fantomu! Tas droši vien ir lielisks! (Jn cik droši vien laimīgi ir jogi, kurus izvēlas tā saucamie pārcilvēki un dāvā šādu redzi! Bet pārcilvēki mani nav izvēlējušies! (Jn… es jau ari esmu tāds negatīvs - smēķēju, iedzeru, ēdu gaļu…, - klusi pie sevis vaimanāju.

Paņēmu otru cigareti, lai sapīpētos ilgākam laikam. Pūzdams dūmu gredzenus, sāku prātot par paralēlajām pasaulēm, kuras, pēc Angarika Govindas vārdiem, saista caur svēto Kailasu ejoša ass. Uzplaiksnīja doma, ka, pilnīgi iespējams, Kailass ir vieta, kur var pāriet brīnumainajās, no mūsu pasaules tik atšķirīgajās para­lēlajās pasaulēs, un tur droši vien kūsā paralēlā dzīve, staigā pa­ralēlās sievietes… Es vēl nezināju, ka pēc kāda laika Dievs sa­sprindzinās manu prātu un piespiedis analizēt paralēlās pasaules, pateiks priekšā šis analizēs atslēgu, un es noorganizēšu vēl divas ekspedīcijas, veltitas mēģinājumam saprast paralēlās pasaules. Par to jūs varēsiet izlasit nākamajās grāmatās.

Kad atgriezos mājā, lama, redzēdams manu interesi par Angarika Govindas grāmatu, piedāvāja iet uz otru istabu un lasit, cik ilgi patik.

Iedziļinājies lasišanā, es it kā iejutos askētisko un virišķigo svētceļnieku lomā, kuriem tik siltus vārdus veltījis Angariks Govinda.

«…šie vīrišķīgie svētceļnieki pelna milzīgu apbrīnu. Daudzi no viņiem neatgriežas, bet tie, kuriem izdodas atgriezties, ir augstākās ticības un izturības paraugs. Viņi atnāk atpakaļ uz savu zemi, bagātinājušies ar pieredzi, kas visu atlikušo mužu būs viņiem spēka un iedvesmas avots, jo viņi ir stājušies Mūžības priekšā, redzējuši Dievu Pilsētu.»

«Interesanti! Interesanti ir tas, ka Govinda svētā Kailasa apkārtni sauc par Dievu Valstibu,» es iedomājos. «Bet mēs…, mēs ceram tur atrast Dievu Pilsētu…» Tālāk bija rakstīts, lūk, kas:

«…svētceļnieks no kalnu pārejas iet uz Dievu Valstību it kā

Svētceļnieks Dievu Valstībā

neredzamu ceļabiedru - sanu garīgo brāļu pavadībā, kas arī dodas pielūgt kalnu. Svētceļnieks šeit jūt īpaši smalku atmosfēru, kuru reliģiskajā tradīcijā sauc par dievišķu un kuru var izskaidrot ar Dievu, Budu un Bodisatvu klātbūtni.»

Es sapratu, ka svētceļnieki droši vien Dievu Valstībā nevar saskatīt «neredzamos garīgos brāļus», bet viņu jūtas, bez šaubām, ir ļoti saasinātas. Viņi nepārtraukti atrodas neparastu saviļņojošu jūtu varā, kas, iespējams, dažreiz pārvēršas konkrētās prāta sajū­tās, kur pilnīgi aptverami parādās paralēlo pasauļu cilvēku vai

citas bezmiesiskas dzivibas formas tēli. Uzskatīdami to par dievišķu atklāsmi, svētceļnieki stipri uzbudinās un, uzturēdamies Dievu Valstibā uzbudinātā stāvoklī, patiešām pietiekami reāli jūt «garīgo brāļu» klātbūtni. Kas to var noliegt? Tikai tumsonigie akadēmiķi no Krievijas Zinātņu akadēmijas viltus zinātnes komitejas, viņi gan var savā uzpūtībā pacelt roku pret šo tīro un labsirdīgo cilvēku svētajām jūtām, kuru tūkstoši iet pa Tibetas augstkalnu takām, lai redzētu un, pats galvenais, izjustu Dievu Valstibu. Neviens normāls cilvēks nevar aizvainot vai izsmiet šo cilvēku tirās jūtas.

Šajā bridi es atcerējos jau sen galvā radušos domu, ka piramidas, un tikai piramidas, vienlaikus atrodas gan mūsu, gan paralēlajā pasaulē. Šis no zemapziņas uzpeldējušais postulāts bija stingri iesēdies prātā un laiku pa laikam mani satrauca. Interesanti bija tas, ka saskaņā ar Govindu «garīgie brāļi» arī iet pielūgt kalnu.

«Vai patiesi Kailasa piramīda tika uzcelta vairākās paralēlās pasaulēs vienlaicīgi? Vai paralēlo pāsauļu cilvēki patiešām pielūdz «paralēlo Kailasu», mums spokainu un neredzamu? Vai patiešām Kailasa ass savieno dažādas paralēlās pasaules?» Uzdevu sev jautājumu pēc jautājuma, nevarēdams rast atbildi.

Tikai vēlāk, Ēģiptes ekspedīcijas laikā, es ar kaut kādu smagu dvēseles pretestību sākšu aptvert paralēlo pasauļu vienotibu un, lai ari tikai hipotētiski, tomēr sapratīšu, ka kolosālo monumentu celtniecibu un citas radošas darbibas uz Zemes var veikt ar para­lēlo pasauļu spēkiem, nevis ar tās pasaules spēkiem, kurā dzīvo­jam. Domāju, ka arī Filipinu hileri dara tieši tā…

Interesanti man likās ari Govindas turpmākie vārdi par Kailasu:

«Tas, kas ir pieejams miesiskajam skatam, acīm ir tikai sub- struktūra, kaut kā daudz diženāka un nepieejamāka emanācija.»

Ko autors ar to ir domājis? Iespējams, viņš ir devis mājienu, ka zem Kailasa atrodas milziga zemzemes pilsēta, varbūt pat valsts. Bet varbūt viņš ar to domājis mūsu trisdimensiju skatiena nespēju redzēt paralēlo četrdimensiju Kailasu, paralēlo piecdi- mensiju Kailasu un… tā tālāk. Kas zina, varbūt Kailasa unikalitāte, par kuru tik daudz runā Austrumos, ir tā, ka šis kalns (vai piramīda!) tika celts…, tā sakot, «daudzpasauļu veidā»?! Ne

jau velti Kailasu sauc par asi, kas savieno dažādas pasaules.

Aprakstot to, ko redz svētceļnieki, Govinda pilnigi konkrēti norāda, ka Kailasa apkārtnē ir piramidas un monumentāli vei­dojumi, un tas mani vēl vairāk pietuvināja domai, ka tur ir apbrīnojamā un noslēpumainā Dievu Pilsēta:

«…svētceļnieks nonāk klinšainā kanjonā, kura sienas atgādina arhitektūras veidojumus. Viņu it kā ieskauj gigan­tiski templi, rotāti augstām kolonnām, karnīzēm un terasēm, bet augšā pāri visam mirdz Kailasa kupols. Kailasa forma ir nevainojama un pareiza, it kā šis kupols būtu tēsts no milzī­ga akmens bluķa… Šie piramīdām līdzīgie kalni kā sargi stāv Kailasa abās pusēs…»

-M… jā… Vai patiešām Kailasa apkārtnē ir kalni, kas līdzinās arhitektūras veidojumiem un piramīdām? Tad taču tā, iespē­jams, ir Dievu Pilsēta! - gandrīz pilnā balsi iesaucos lamas Ketsuna Zangpo mājas istabā. - Droši vien svētceļnieki, savu gaišo jūtu pārņemti, to nevar aptvert! Droši vien svētceļnieki redz Dievu Pilsētu, bet nesaprot, ko viņi redz! Viņi vienkārši pielūdz, svēti pielūdz.

Man šausmīgi sagribējās uzsmēķēt. Izkāros pa logu tik tālu, ka gandrīz izkritu laukā, un aizsmēķēju, cenzdamies dūmus aizpūst pēc iespējas tālāk uz ielas.

- Dievu Pilsēta! Dievu Pilsēta, kas sastāv no piramīdām un monumentiem! Mēs to redzēsim! Redzēsim!

Tajā brīdi manu prātu pārņēma doma par Dievu Pilsētas uzdevumu. Ši doma, kas līdzinājās skaļiem čukstiem, kā viesulis sagriezās galvā, traucās kaut kur augšup, cenšoties atrast atbil­di, bet pēc mirkļa bezpalīdzīgi nokrita zemē, un man sāka sāpēt galva. Cigarete jau bija izdegusi, bet es turpināju karāties logā.

Ar troksni ievilcies atpakaļ istabā, es skaudri sajutu savu niecibu Diženā un Mūžigā priekšā, bet pēc tam visiem spēkiem centos notvert kaut vai zemapziņas dziļu signālu atbalsis, kurām jau biju pieradis ticēt. Taču neko konkrētu es neuztvēru, tikai nesaprotamais vārds «matrica» turpināja mocit manu prātu.

Apsēdos krēslā un sajutu, ka smaržoju nevis pēc aromātiskas cigaretes, bet apkārt ir tā specifiskā pretīgā smaka, kas parasti pavada smēķētājus ar sadzeltējušiem zobiem, kuri dod priekšroku cigaretēm bez filtra un smēķē «Prīmu» vai «Astru». Es pat centos atgaiņāties no šīs smakas, muļķīgi vēcinādams rokas un skaišoties, jo es taču smēķēju ļoti labas cigaretes «Kent Superlight» ar pikanti baltu filtru. Bet šeit, svētajā templi, pat brīnišķīgas cigaretes, kas saldina cilvēka negatīvo īpašību (smēķēšanu), nelidz, un no eleganta cilvēka ar cigareti mutē pārvērš tevi par narkomānu, kas, pa logu izkāries, izdabā savai iegribai.