Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Eh! - dziļdomīgi noteicu pats par sevi un sāku prātot, ka mana fiziskā domāšana visu laiku nekā nevar nonākt līdzsvarā ar tiem skaļajiem zemapziņas čukstiem, kas periodiski satrauc manu apziņu un ved mani kaut kur tur, kur es pat neesmu domājis iet.

- Šie čuksti kā smags akmens uzgūlās dvēselei un no dienas dienā nervozi kā dzenis kala manu apziņu, virzidami un virzīda­mi mani pie tā, par ko es pat iedomāties nevarēju. Mans apjukums brižiem pārauga nervozitātē, kas kļuva arvien stiprā­ka un stiprāka, lidz… beidzot, pilnīgi negaidīti, vis­nepiemērotākajā bridi, kaut kur lidmašinā vai mašīnā, atraisījās un piespieda uz pirmā papira gabaliņa, kas gadijās pa rokai, drudžaini pierakstīt sazin no kurienes radušās domas, kurām nebija nekādu reālu pierādījumu. Pēc tam kļuva viegli jo viegli, radās vēlme kā zosij lieligi staigāt apkārt un stāstīt par to visiem,

visiem, bet… atskanēja jauni zemapziņas čuksti, nolieca lepni pacelto galvu un sāka ilgi, apnicigi kalt un kalt, gatavojot jaunai domai un pārbaudot mani ar visaptveroša stulbuma sajūtu.

- Ak, cik laimigi droši vien ir stulbie cilvēki! - es dažreiz iesaucos, šaustīdams sevi par stulbumu un nespēju «piedzem­dēt», - stulbie cilvēki ir laimigi tādēļ, ka viņiem ir tā laime nejust šo pazemojošo stulbuma sajūtu.

Laiku pa laikam es, noguris no ši smagā sloga, sajutu vēlmi kaut uz bridi ļauties dīkdienībai, pārskaitīt čaukstošās rubļu vai dolāru banknotes un laimigi klausities sev adresētajās saldajās runās. Taču pietika, lielākais, ar pusstundu, kaklā sakāpa kaut kāds pretīgums, un es visu naudu izdaliju, nešķirodams, kam, brīžiem sastrādājot lielas muļķības un pēc tam sarkstot draugu priekšā. Bet stulbums, visaptverošais stulbums atkal aizžņaudza kaklu un pierasti sāka kalties pa apziņu.

Dažreiz, vēloties paslēpties no šis sava stulbuma sajūtas, centos dziļāk ieskatīties pudelē, sarunās ar draugiem tēlojot gudrinieku un stāstot par savas dzīves spilgtajiem brižiem, bet jau pirmās reibuma pazīmes radīja manī iekšēju protestu, kas lika atbīdīt glāzīti tālāk. Bet jau tik pierastā stulbuma sajūta atkal tuvojās, ielida iekšā un pārvērtās par daļu no manis.

«Nē, par alkoholiķi es nekad nekļūšu,» apjēdzot šo faktu, es domāju, lai gan sapratu, ka tāda tipa cilvēki kā es bieži nodze­ras. «Dievs ar viņu, labāk smēķēšu, citādi driz vien kļūšu ari par veģetārieti! Es taču neesmu svētceļnieks, lai visu sevi veltitu skaistajai un sevi apliecinošajai Diženā un Svētā pielūgšanai! Es taču esmu zinātnieks, kura liktenis ir balansēt starp pozitivo un negativo, starp patiesību un meliem, starp balto un melno, mek­lējot patiesību, kura… eh, nav sasniedzama. Bet kādam jau tas ir jādara, kādam ir ne tikai jāpielūdz, bet arī jāstrīdas, jāpierāda, jāapgalvo, jākļūdās, jādabū pierē puni un… pats galvenais, mū­žīgi jāmokās ar sava paša stulbuma sajūtu.»

Pie durvim pieklauvēja. Ienāca jaunais lama un aicināja dzert tēju. Atteicos un atkal iedziļinājos Govindas grāmatā, mērķtiecī­gi pievērsdams uzmanibu svētceļnieku psiholoģijai. Svētceļnieku ceļojumu uz Dievu Valstibu Angarika Govinda apraksta šādi:

«Skats uz Dievu Valstību paveras no Gurla pārejas. Līdzās

šai pārejai mirdz Gurla-Mandata kalna sniegotās virsotnes, bet, ja skatītos no augšas, kalns izskatītos kā milzīga suasti- ka. No pārejas redzams Kailasa mirdzošais kupols. Tas izskatās fantastisks, kā ne no šīs pasaules. Ieraugot Kailasu, svētceļnieks aizmirst visas savas bailes un bēdas, viņu pārņem tikai viena vēlēšanās - pārliecināties, ka šī brīnišķīgā parādība ir reāla. Viņš vairs nejūt nogurumu, viņa sirdī skan lūgšanas un mantras, jo viņam paveras lielā Darsana svētās parādības pirmā atblāzma. Ceļā uz Kailasu svētceļnieks sastopas ar diviem ezeriem: Rakšasu (šausmīgo tumsas dievību ezeru), kas izskatās kā pusmēness, un Manasarovaru (miera un gaismas dievību ezeru), kas ir apaļš kā saule.

…svētceļnieku nepārvarami pievelk noslēpumainais Kailass. Svētceļnieks godbijīgi paklanās kalnam, atkārtojot savas mantras un apelējot pie visiem gaismas spēkiem, kas mīt šajā kosmiskajā Mandalā.

…neriskējot ar dzīvību, nevar pietuvoties Dievu tronim, ieiet Mandalā, augstākās realitātes mistērijā. Tam, kurš uzdrošinās veikt Parikarmu - rituālo gājienu ap svēto kalnu, ir jābūt ar skaidru un sakoncentrētu prātu. Tas ir tik­pat svarīgi kā spēcīgs ķermenis, jo svētceļniekam būs jāiziet pilns dzīves un nāves cikls. Viņš nokāpj Amitabhi upes iele­jā uz rietumiem no Kailasa, iziet caur diviem nāves vārtiem starp Kailasa tumšo ziemeļu pusi un daudzkrāsaino austru­mu pusi, kur paceļas draudīgais Dolma-la - Taras-glābējas pāreja. Pēc tam, piedzimis no jauna, svētceļnieks nokāpj Aštobhi ielejā uz austrumiem no Kailasa, kur dzejnieks - svētais Milarepa - sacerēja savas himnas. No turienes svētceļnieks atkal ieiet dienvidu ielejās, kuras ir zelta krāsā.»

Svētceļnieks, veikdams Parikarmu - rituālo gā­jienu ap svēto kalnu -, iziet pilnu dzīves un nā­ves ciklu

«Cik daudz milestibas, iedvesmas un romantisma ir šajos vār­dos! Kādas cildenas jūtas, izrādās, pārņem svētceļnieku, kas iegājis Dievu Valstībā un redz svēto Kailasu!» domāju, lasidams šis rindas Govindas grāmatā.

Bet no kurienes svētceļniekam rodas pārliecība, ka viņš patiešām redz galveno Pasaules Brīnumu? Vai svētceļnieks domā, kāds ir šā Pasaules Brīnuma uzdevums, vai ari viņš tikai

iegremdējas savās jūtās, kas rodas, skatoties uz Brinumu? Kāds avots ir zināšanām par svēto kalnu? Kādas mantras svētceļnie­ki zina un atkārto, skatoties uz Brinumu?

Vēl es zināju, ka daži svētceļnieki veic Parikarmu, ejot pa svēto taku ap Kailasu līšus, rokās velkot zābakus, noguļoties zemē ar izstieptām rokām, noņemot zābakus un paklanoties tos atkal uzvelkot kājās. Cik pūļu tur jāpieliek! Kādai dziļai cieņai ir jābūt dvēselē!

Izgāju no savas istabas un atvainojies gāju pie lamas Ketsuna Zangpo, kas dzēra tēju. Ari man ielēja tēju.

- Vai drikst vēl uzdot jautājumus? - es pajautāju.

- Jā, protams, - lama atbildēja.

Izteicu visu jautājumu sēriju par svētceļniekiem un sāku gaidit atbildi. Lama klusēja. Pēc tam viņš pašūpoja galvu un klusā balsi teica:

- Es nezinu.

- Ko jūs nezināt?

- Es nevarēšu atbildēt uz jūsu jautājumiem, jo es nezinu, kāds ir svētā kalna uzdevums, un nezinu, no kāda avota nāk zināša­nas par Pasaules Brinumu. Zinu tikai, ka šīs zināšanas nāk no sirmas senatnes.

- Paldies, - es muļķigi pateicu un iedomājos, ka svētceļnieki acīmredzot patiešām neanalizē to, ko redz svētā Kailasa apkārt­nē, un patiešām atrodas tikai jūtu varā.

- Tēju vēl dzersiet?

- Nē, - es atbildēju. - Sakiet, lama, - vai zinātnieki ir bijuši pie Kailasa?

- Cik man zināms, nav bijuši. Šajā svētajā vietā ir tikai svēt­ceļnieki. Nu, bet, ja zinātnieki ies uz turieni, visticamāk, ka viņi aizies bojā.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka viņi nevarēs pieiet pie kalna ar tiru dvēseli.

- M… jā…, - es nopūtos un atcerējos videooperatoru Kvit- kovski, kuru jau biju izslēdzis no ekspedicijas sastāva tikai tādēļ, ka, manuprāt, jaunais Maskavas racionālists nevarētu pieiet pie svētā kalna ar tiru dvēseli.

Kalns mums nepiedotu, ja mēs viņu ņemtu līdzi.

- Bet Nikolajs Rērihs? Viņš taču centās sasniegt svēto Kailasu! (Jn viņš bija zinātnieks…

- Rērihs bija zinātnieks ar svētceļnieka dvēseli, - lama mani pārtrauca.