Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- M… jā…, - es apmierināti noteicu.

Pieklusu un sāku domāt par to, ka, pilnigi iespējams, ari mēs drizumā veiksim Parikarmu - rituālo gājienu apkārt svētajam kalnam - un uzzināsim to, ko svētceļnieki apzīmē ar vārdiem «noiet pilnu dzīves un nāves ciklu», un … iziesim caur Nāves Vārtiem.

Palūdzu lamam atļauju vēl pastrādāt ar Govindas grāmatu, aizgāju uz savu istabu un sāku meklēt informāciju par Nāves Vārtiem.

N āves valdnieka jamas spogulis

Šķiru lappusi pēc lappuses, ātri pārskatot teikumus, un pēkšņi ieraudziju vārdu «mirror» - spogulis. Šis vārds nezin kāpēc pie­saistīja manu uzmanību, es sāku uzmanīgi iedziļināties tekstā un pēc dažām minūtēm pacēlu galvu un satraukti iesaucos:

- Paskat tik! Spogulis, akmens spogulis ir tas, kas nonāvē cil­vēkus! Saspiestais laiks novērtē cilvēku un izlemj - nogalināt

viņu vai dot iespēju turpināt dzīvot pēc principa, kuru svētceļnie­ki apzimē ar vārdiem «piedzimt no jauna»!

Es, dārgo lasitāj, paskaidrošu savu izsaucienu, taču vispirms, lūdzu, izlasiet, ko uzrakstījis Govinda:

«…svētceļniekam vēl ir jāiziet caur nāves vārtiem, tur viņš piedzims no jauna. Uzkāpjot Dolmas pārejā, kas atdala Kailasa ziemeļu un austrumu ieleju, svētceļnieks nonāk vietā, no kurienes redzams Nāves Valdnieka (Jamas) Spogulis, kurā atspoguļojas visi šā cilvēka dzīves notikumi. Viņš noguļas starp diviem akmeņiem, kas līdzinās četr- acainiem raibi rudiem suņiem, aizver acis un nonāk Jamas - savas sirdsapziņas tiesas priekšā. Viņš atceras savus darbus, cilvēkus, kas viņam bijuši dārgi, kas miruši pirms viņa, visus, uz kuru mīlestību viņš nevarēja vai nepaspēja atbildēt, un lūdzas par viņu laimi, lai kādā veidā arī viņiem nāktos atdzimt.

Pēc tādas samierināšanās ar pagātni un izejot caur nāves vārtiem, svētceļnieks sniegotajā žēlsirdīgās mātes Dolmas pārejā pārkāpj jaunas dzīves slieksni. Un, lūk, pie viņa kājām plešas ezers ar smaragdzaļu ūdeni. To sauc par Žēlsirdības ezeru, hinduistu nosaukums - Gaurikunds. Tajā svētceļnieks saņem savas pirmās kristības kā no jauna dzimusi būtne.

Austrumu ielejā svētceļnieks redz cirvim līdzīgu klinti. Tā ir Nāves Valdnieka emblēma, bet klints saucas - «Karmas Cirvis».

Gn tagad, dārgo lasitāj, atļaujiet paskaidrot mana izsauciena jēgu. Zinātnē ir pazīstami tā saucamie «laika spoguļi», kurus izstrādāja ģeniālais krievu zinātnieks Nikolajs Aleksandrovičs Kozirevs. Saskaņā ar N. A. Kozireva teoriju laiks ir enerģija,

informācijas (domājoša!) enerģija, kas var koncentrēties (laika saspiešana) un sadalīties (laika pagarināšana). Zinātnieks radī­ja ipašas ieliektas konstrukcijas, kas var saspiest laiku. Šis kon­strukcijas viņš nosauca par «laika spoguļiem».

Nākamajās grāmatās es pie šīs tēmas pakavēšos sīkāk un pastāstīšu par zinātnisko pētījumu rezultātiem. Tagad atļaujiet izteikt patiesu pārsteigumu, ka tas (acīmredzot konstrukcija), kam ir saistība ar Nāves Valdnieku Jamu, ari saucas spogulis. Aprakstot iespēju ar spoguļu palidzību saspiest laiku, Nikolajs Kozirevs neiz­slēdza varbūtibu, ka, stipri saspiežot laiku, cilvēka dzive var paiet dažās dienās, stundās, minūtēs, sekundēs vai vienā mirklī un pēc tam iestājas fiziskā nāve. Laiks nogalina cilvēku.

Kāpēc N. A. Kozirevs savas konstrukcijas nosauca par spogu­ļiem? Vai patiesi Nāves Valdnieka Jamas Spogulis līdzinās Kozireva laika spoguļiem? Vai patiešām laiks ir domājoša substance, spējīga

izvērtēt cilvēka domas, dvēseli un karmu? Vai patiešām saspiestais laiks izvelk no cilvēka pašu galveno - Sirdsapziņu - un novērtē to, izlemjot - nogalināt cilvēku vai dot tam iespēju dzivot?

Un toreiz, kad es sēdēju lamas Ketsuna Zangpo mājas istabā, es domāju par to, ka driz vien mums, četriem Krievijas zinātniekiem, droši vien nāksies stāties Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa priekšā un izjust Jamas tiesu, kurā, ja ticam Angarikam Govindam, mūsu Sirdsapziņu novērtēs kaut kāds nezināms enerģētiskais Saprāts.

Jamas vārds man šķita ļauns un drūms. Man kļuva bail. Es sāku baidities par savas dvēseles tīrību, lai arī zināju, ka visas

manas dzīves galvenais princips ir bijis sirdsapziņas tīriba. Ļoti piespiežoties - un bieži vien par ļaunu sev esmu centies dzivot saskaņā ar sirdsapziņu, bet…

- Kas viņu zina! Kas viņu zina! Varbūt es, pats to nemani- dams, esmu kādreiz gājis pret savu sirdsapziņu? Cik daudz reižu esmu psihojis, kliedzis… Es taču neesmu eņģelis! - murmināju, grozidams rokā cigareti.

Bet pēc tam es skaidri un uzskatāmi atcerējos brīžus, kad sirds­apziņa mani mocija. Ļoti stipri mocīja. Atcerējos, kā nereti zaudēju savaldību un izgāzu dusmas uz kādu no saviem pacientiem, uz pacientu, kas manī redzēja savu pēdējo cerību, un pēc tam… mek­lēju šo aklo cilvēku pa visu klīniku, atvainojos, cenšoties cik necik

saglabāt ķirurga pašcieņu, un taisiju viņam operāciju ar ipašu ie­dvesmu un tādu garigo pacēlumu, kad domas strauji joņo pa smadzeņu šūnām, bet rokas, klausot kādai zemapziņas degsmei, apsteidz domu, pēc tam liekot pašam brinīties, «kāpēc es to izdariju tā» vai «kā gan es varēju to izdarīt». Mūsu centrā pat klist valodas: ja šefs (tas ir - es) sakliedz uz slimnieku, tad šim cilvēkam ir veicies. Šis baumas noved pat pie gadījumiem, kad daži rafinēti pacienti speciāli cenšas izsist mani no lidzsvara, zinot, ka operāci­ja tad izdosies labāk. Un patiesibā jau viņiem ir taisnība, jo acīm­redzot Sirdsapziņas enerģija ne vien stimulē domāšanu, bet spēj ari izvilkt no zemapziņas to, kas vēl nepakļaujas sapratnei, un darbo­jas spēcigi, kategoriski un miklaini. Tautā to sauc par «vieglu roku». To paveic Sirdsapziņas enerģija. Pārāk augsta ir Sirdsapziņas cena.

Agrāk vai vēlāk, Šajā vai Tajā Pasaulē, mēs stāsimies Sirdsapziņas tiesas priekšā, un tas mūsu mūžigajā dzīvē būs izšķirošais bridis.

Es atkal nenoturējos un, izliecies pa logu, aizsmēķēju. Ar baudu ievilkdams dūmus, domāju par to, ka leģendārā Nāves Ieleja droši vien atrodas zem Nāves Valdnieka Spoguļa. Bet šis Spogulis visu ieleju pārklāj ar nāves enerģiju - ar saspiestā laika enerģiju, ar saspiestu, domājošu enerģiju.

Iztēlojos, kā es ieiešu Nāves Ielejā, kā nostāšos Nāves Vald­nieka Spoguļa priekšā, atdodams sevi Jamas tiesai, kā saspies­tā laika enerģija maigi pētīs manu dvēseli, lai…

Apdzēsis cigareti, es iebāzu izsmēķi kabatā un atkal sāku la­sīt Govindas grāmatu. Neko nedomādams, izlasīju dažas rindas un atcerējos lamas Ketsuna Zangpo vārdus, ka zinātnieki svētā Kailasa apkārtnē aizies bojā tādēļ, ka nevarēs pieiet pie kalna ar tiru dvēseli. Iztēlojos, kā saspiestais laiks velk laukā Sirdsapzi­ņas enerģiju un dod iespēju spriest pār cilvēku tiesu: ja Sirdsap­ziņas enerģija būs tērēta dzives laikā, cilvēks sajutīs tikai nelielu disbalansu, bet, ja Sirdsapziņas enerģija visas dzives laikā būs dzita stūri un krājusies tur, stūrī, tad tās izkļūšana laukā būs Ildzi - ga sprādzienam, - cilvēks sajutīs, ka viņa ķermenis it kā sadeg, pārvēršoties par krunkainu vecu būtni, kas tūliņ, tūliņ sabirzis putekļos. Stūri iedzīta Sirdsapziņas enerģija cilvēkam nepiedos. Atsācis lasit grāmatu, atradu šādas rindas:

«Daudzi šeit aiziet bojā. Bet nāue svētceļnieku nebaida, jo viņš mirst dievību klātbūtnē, uz svētās zemes, pašā cildenāka­jā savas dzīves brīdī, piepildīdams senlolotu vēlēšanos.»

Droši vien Nāves Ielejā ne visi aiziet bojā, mokoši sadegot Sirds­apziņas enerģijā un ciešot briesmīgas mokas, skatoties uz savu sabrūkošo ķermeni. Droši vien daudzi svētceļnieki dodas uz turieni