Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Un precīzāk?

- Stāsta, ka pie Kailasa ziemeļu sienas, precīzi nezinu. Vēl stāsta, ka tur ir kaut kāds spogulis, tas spogulis arī uzsūtot cil­vēkiem melnos spēkus.

- Spogulis?

- Tā stāsta.

- Kas stāsta?

- Mēs, lamas, tā runājam savā starpā. Bet visbiežāk mēs ru­nājam, ka Kailass ir nobūris šo vietu un radijis Nāves Ieleju, kur cilvēki dodas nomirt. Viņi tur nomirst ļoti ātri, ātri, ātri noveco un nomirst, - lama teica klusā, vecišķā balsi.

- Kailass tātad nobūra…, - pieri saraucis, es domīgi teicu.

- Jūs, eiropieši, ar vārdu «nobūra» saprotat kaut ko pasa­kainu un fantastisku, bet mēs, tibetieši, uztveram burvestību kā reālu dievišķo un dēmonisko spēku savstarpēju iedarbibu, jo mēs ticam garīgās enerģijas pastāvēšanai, kuras noslēpumi sniedzas gadsimtu dziļumā un kura valdīs nākotnē.

- Saprotu, - es rūgti pasmaidīju, - jūs, austrumu cilvēki, noteiksiet cilvēces nākotni tikai tādēļ, ka ticat garigiem spēkiem pat bez nopietniem pierādījumiem šajā sakarībā, bet mēs, plātigie eiropieši, pilnigi iespējams, kā saka, izkritisim no spēles.

- Paldies par sapratni, - lama skumji noteica.

Kailass - milz īga visuma mandala

- Lama, atļaujiet uzdot jums plašu jautājumu, - es teicu, - kā­da ir Kailasa galvenā sūtiba?

- Kailasa galvenā sūtiba ir tā, ka tas ir milzīga Visuma man­dala uz Zemes.

- Es zinu, kas ir mandala. Bet, lūdzu, paskaidrojiet vēlreiz!

- Citiem vārdiem mandalu var nosaukt par arhitektūras jantru, tas ir, mistisku figūru telpiskā izpildījumā. Jantru un man­dalu formu uz Zemes atsūtīja Augstākais Saprāts. Ir maz cil­vēku, kas saprot, ko nozimē mantru un jantru forma. Iespējams, ka to zina tikai alu jogi, bet viņi par to klusē. Mēs, lamas, ari slik­ti saprotam mandalas un jantras, bet… mēs pielūdzam tās…, nesaprotam, bet pielūdzam…, mēs jūtam, ka mandalu un jantru forma ir grandioza, dievišķa un ka bez tām…

- Bez tām?

- Bez tām uz Zemes nebūtu dzivības.

Šajā bridi mana apziņa apmiglojās un domas iesliga zemapziņā,

zemapziņa saviļņojās, sāka pulsēt, un no tās līgani izpeldēja vārds «matrica», kas gandrīz vai apdedzināja apziņu, bet, nepaspējis Īsti parādīties, atkal aizplūda atpakaļ grūti pieejama­jā iekšējā «Es».

- Bet…, dārgais lama, es sapratu, ka uz Kailasa mandalas pamata tika radīta dzīvība uz Zemes. Vai es pareizi sapratu? - es apmulsis pajautāju.

- Hm, - lama uzmanīgi paskatijās uz mani, - jūs domājat, ka es daudz zinu. Nē, es zinu maz, bet es jūtu labāk nekā jūs. Es jūtu, ka dzīvība uz Zemes ir radita, pamatojoties uz Kailasa mandalu.

-M… jā…

- Kailasa un tā apkārtējo kalnu forma ir svētuma forma. Nav nekā svētāka par šiem svētajiem kalniem.

- Ko, ko? Atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz!

- Nav nekā svētāka par Kailasa formu.

Es kā meitene kautrigi nodūru acis un sapratu, ka šiem dau­dzajiem atgādinājumiem par Kailasa svētumu ir kāds ļoti sva­rīgs, ļoti fundamentāls pamats. Varbūt austrumu cilvēki izskatās naivi, bet viņi labāk par mums, eiropiešiem, jūt, un ne tikai jūt, viņi tic savām jūtām, kas nāk (tāpat kā mums) no dievišķās zemapziņas dzīlēm. Viņi neanalizē šīs jūtas, bet vienkārši tic tām, viņos nav ne šaubu ēnas, ka intuicijai un jūtām ir taisniba par visiem simts procentiem. Austrumu cilvēki dzivo ar nākotni sirdi, pacietīgi (no dzīves uz dzīvi) gaidot, kad šīs jūtas kādreiz realizēsies un seno miklu dievišķā gaisma atgriezīsies un izgais­mos parasto drūmo un banālo dzīvi, kurā kazas un jaki prasa ēst, kurā sieva, galvu noliekusi, mazgā veļu, kurā bērni stulbi rakņājas pa smiltīm… Kad gan tas būs? Kad? Kas virzis progre­su uz priekšu? Austrumu cilvēki labāk par mums, eiropiešiem, saprot savas jūtas, viņi gaišos laikus gaida pacietigāk nekā mēs. Bet ari viņi noliec galvu mūsu, eiropiešu, priekšā, jo tieši mēs, eiropieši, nerazdami mieru savās pretrunās, cenšamies visu pie­rādīt un pārbaudit eksperimentos, ar nožēlu saprotot, ka cilvēka izdaritie eksperimenti ir tikai primitīvs mēģinājums iecelt cilvēku par tiesnesi Dieva radibām, bet… Mēs, eiropieši, nepārtraukti cenšamies iet uz priekšu, spitigi laužoties cauri šķēršļiem un laužot kaklu krasajos vēstures pagriezienos, kurus noteicis Dievs. Austrumu un Rietumu lidzsvars, Āzijas un Eiropas līdz­svars pastāv jebkurā pasaules vietā, to ir iedibinājis Dievs, tas ir nepieciešams, lai…

- Bet Kailass taču līdzinās piramīdai? Tā taču ir? - Es vērigi paskatījos uz lamu.

- Piramīdas forma ir svētuma forma, - lama izvairigi atbildē­ja. - Starp citu, varu jums parādit ļoti interesantu grāmatu un pat nolasit dažas vietas. To sarakstījis eiropietis, vārdā Ernsts Hofmans, kurš lielāko daļu dzives pavadijis Indijā un pieņēmis indiešu vār­du Angariks Govinda. Viņš vairākas reizes ir bijis svētā Kailasa apkārtnē, bet viņa grāmata «Ceļš baltajos mākoņos» ir veltita šiem ceļojumiem. Viņš nomira 1985. gadā.

Lama piecēlās, paņēma no plaukta grāmatu un, pašķiris da­žas lappuses, pielika pirkstu pie vajadzigās vietas. - Re, lasiet, - viņš teica. Grāmata bija angļu valodā, un es izlasiju:

«…saskaņā ar seno sanskrita tradīciju Kailasu sauc par Meru vai Sumeru. Tas tiek uzskatīts ne tikai par pasaules fizisko, bet arī par metafizisko centru… Meru (vai Kailass) veido asi, ksis saista dažādus plānus vai pasaules… Kailasu vainago neredzams transcendentālo spēku Templis… tā ir milzīga mandala… Kailass simbolizē garīgā Visuma asi, kas iet cauri neskaitāmām pasaulēm. Šī ass no cilvēku līmeņa aiziet līdz dievišķajam… Ticīgam cilvēkam Kailass ir debesu templis, dievu tronis, antena, kas pārraida un uztver mūsu planētas garīgās enerģijas… Svētceļnieks, iedams ap Kailasu pa svēto taku, saprot, ka iet pa gigantisku mandalu, kas radī­ta brīnumainā veidā…»

Uz bridi aizdomājos. No šis grāmatas un no sarunas ar lamu izrietēja, ka Kailass tika radīts mandalas formā. Bet mandala nevar būt viena kalna konstrukcija, pat visneparastākā kalna ne! Mandala ir sarežģits mistisku telpisku figūru komplekss. Tieši figūru komplekss, nevis viena figūra! Tātad, runājot par Kailasu kā mandalu, pareizāk būtu runāt par Kailasa kompleksu, kas sastāv no daudziem mistiskiem veidojumiem ar Kailasu centrā. Un… pilnigi iespējams, ka šis komplekss ari ir leģendārā Dievu Pilsēta.

Kādēļ tad Dievu Pilsētu neviens nav aprakstījis? Vai tiešām neviens nav redzējis mistiskos veidojumus ap svēto Kailasu? Atbildi uz šo jautājumu es nevarēju atrast. Dažādas domas vir­moja manā galvā, bet patiesībā viss izrādījās tik vienkārši, tik vienkārši. Bet par to es pastāstīšu mazliet vēlāk.

«Kas ir mandala? Kāpēc mandalas skaitās svētas?» es prāto­ju un biju sašutis, ka nevaru rast atbildi. Toreiz es vēl nezināju, ka seno civilizāciju cilvēki matēriju uzskatīja par sekundāru sub­strātu un dzīvības pirmpamats ir laiks un telpa, bet dažādās kon­strukcijas, kuru formu aprēķina noslēpumi mums pagaidām nav pieejami, tika veidotas, lai iedarbotos uz telpu un laiku. Cik tālu mēs vēl esam no mistisko figūru, ari mandalu, zinātniskās vērtibas apjēgšanas! Cik atšķirīga no mūsējās bija seno cilvēku

zinātniskā pieeja! Bet tagad man jau ir pilnīgi skaidrs, ka senie cilvēki veidoja matricas, kas iedarbojās uz telpu un laiku, bet šo matricu principiālās shēmas nākamajām paaudzēm nodeva noslēpumaino mandalu un jantru veidā. Ar kādu nolūku viņi vei­doja šis matricas? Vai patiesi Kailasa komplekss patiesībā ir milziga matrica? Un kāda ir šis gigantiskās matricas loma?