Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Uz viņa ir joslas, daudz joslu.

- Kādas ir tās joslas - horizontālas vai vertikālas?

- Horizontālas.

- Pakāpieni, vai?

- Jā, bet pa tiem nevar staigāt, pārāk stāvi. Lamas saka, ka Kailasa virsotnē uzkāpt nav iespējams, jo pakāpieni paši nomet cilvēku, metot to…

- Kur?

- Bezdibeni. Lejā atrodas bezdibenis, dziļš bezdibenis. Tur ari pakāpieni nomet cilvēku. Bet jākrīt tur ir ļoti tālu. Saka, ka lido­jums esot ilgs.

- Vai kāds ir mēģinājis tikt Kailasa virsotnē?

- Es nezinu. Bet… Kailass meta lejā cilvēkus, tā ir, - atbildē­ja Gelu, kasidams pakausi.

- Un vai Kailasa virsotnē kāds ir bijis?

- Bija divi cilvēki.

- Kas viņi ir?

- Viņi? - Gelu atkal pakasīja pakausi. - Divi jogi - Bonpo un Milarepa. Bet viņi negāja pa pakāpieniem, viņi uzlidoja Kailasa virsotnē.

- Ar ko?

- Ar mūzikas instrumentu, kas līdzinās dombrai.

- Varbūt tas bija lidaparāts, kas lidzinās dombrai?

- Nu… helikopters ari līdzinās dombrai.

- M… jā… Man ari sāka niezēt pakausis. - Un vai tas bija sen?

-Sen, ļoti sen. Tad, kad ap Kailasu cilvēki sāka iznākt virs Zemes.

- No kurienes sāka iznākt? No Šambalas?

- No sapņu valstibas, - Gelu pārliecināti atbildēja.

- Sapņu valstiba, - es par to esmu dzirdējis bērnībā, - sarunā iesaistijās anglis Tims, eleganti sukādams savus matus, - vai patiesi šī valstība…

- Sapņu valstiba ir zeme, kuru mēs redzam sapņos, - viņu pārtrauca Gelu.

- Un kāda ir šī valstiba? - es pajautāju.

- Liela, - pārliecināti atbildēja Gelu.

-Ā… a…

- Es ļoti bieži redzu sapņus, ļoti bieži, - atskanēja Tima balss.

- Un kas, jūsuprāt, atrodas Kailasa virsotnē? - es jautāju.

- Tur ir vieta, kur var sēdēt. Bet… tur var sēdēt tikai Dievi, nevis cilvēki. Pat Dieviem līdzīgie jogi - Bonpo un Milarepa - tika nosviesti no turienes.

- Stāsta, ka tur blakus Kailasam esot divi lieli ezeri…

- Jā, tie atrodas Kailasa dienvidu pusē. Viens - Rakšass - ir dēmoniskais ezers, otrs - Manasarovars - svētais ezers. Tos priekš sevis radijuši melnais un baltais Dievs.

- Kāpēc Rakšass ir dēmonisks?

- Rakšasa ūdens, - Gelu noņēma roku no pakauša, - ir indigs. Ja cilvēks to iedzer, viņš mirst, spļaujot asinis. Krastos un ūdeni tur ir daudz čūsku. Ja nosit vienu čūsku, tūliņ parādās ļoti daudz čūsku, indigu čūsku.

- Apbrīnojami, - es iesaucos, - vai tad patiešām čūskas var dzivot 4500 metru augstumā!

- Var, - pārliecināti atbildēja Gelu, - var gan parastās, gan mistiskās.

- Un vai mistiskas čūskas ari kož?

- Kož.

- M… jā… Bet vai ar laivu pa Rakšasu var braukt?

- Var, bet tas ir bistami. Uz Rakšasa vienmēr ir vētra, stipra vētra. Bez tam ezers bieži…

- Ko?

- Rij cilvēkus.

- Tieši ar visu laivu arī rij?

- Ar visu laivu. Bet, ja cilvēks peldas, tad rij tāpat, bez laivas.

- A… a…

- Bet Manasarovars? Vai tas nerij cilvēkus?

- Nē. Svētceļnieki tur vienmēr peldas. Tas ir svēts ezers. Manasarovara ūdens ir derigs cilvēkiem, tas cilvēkus attira.

- Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Nāves Ieleju?

- Esmu, - Gelu atbildēja, sakārtodams uz galvas sarkano lenti ar bārkstim, - Nāves Ieleja atrodas Kailasa ziemeļu pusē. Svētceļnieki tur bieži mirst, ļoti bieži. Nāve paņem tos cilvēkus, kuriem ir sliktas domas, bet cilvēki ar labām domām paliek dzivi. Nāves Ieleja pati izvēlas, kuru vajag nogalināt.

Mēs sākām atvadīties. Anglis Tims, raudzīdamies manī ar sa­vām labsirdīgajām un romantiskajām acim, ilgi kratija manu roku. Gelu saglabāja solīdumu.

Kad sāku iet prom, man ieniezējās pakausis.

Ala, kas materializ ē domas

Nākamajā dienā mums izdevās iepazīties ar kādu misteru Tuktenu, kas bija apmeklējis svētā Kailasa apkārtni kā svēt­ceļnieks. Būdams kādas nepāliešu tūrisma firmas kalpotājs, viņš bija dziļas reliģiozitātes un saprātiga mūsdienu inteliģentu- ma apvienojums.

Misters Tuktens apstiprināja, ka Rakšasa ūdens patiešām var izsaukt cilvēka nāvi, jo tajā ir īpaša dēmoniska informācija, bet Manasarovara ūdens ir svēts un uzlabo cilvēkiem veselību. Nāves Ieleja pēc viņa teiktā ir uz ziemeļiem no Kailasa, un katru gadu tur nomirst daudz cilvēku. Pati briesmigākā zaimošana ir mēģinājums uzkāpt Kailasā, - šie cilvēki ne tikai aizies bojā, bet tiks ari sodīti Tajā Pasaulē.

Bez tam misters Tuktens pastāstīja par četrām alām Kailasa apkārtnē, no kurām trijās viņš bija bijis. Pirmā no tām saucas ziloņu ala (tibetiski - Lanchen Phuk). Ala šādu nosaukumu ieguvusi tādēļ, ka tajā ticis atrasts mamuta ilknis. Ala atrodas blakus svētajai takai uz rietumiem no Kailasa un izskatās pēc

nelielas grotas, lai gan… pilnīgi iespējams, ka ieeja alā ir tikusi aizbērta, lai cilvēki necenstos tur iekļūt (Somati ala?).

Ieeja otrā alā (Drira Phuk), kas atrodas uz ziemeļiem no Kailasa, arī droši vien ir aizbērta, jo tāpat izskatās pēc grotas.

Trešā ala (angliski - Milarepa caue, tibetiski - Zutrul Phuk, latviski - Milarepas ala), kas atrodas uz dienvidaustrumiem no Kailasa blakus svētajai takai, ir ļoti interesanta. Leģenda vēsta, ka to cēlis lielais jogs Milarepa, kuram piemituši pārdabiski spēki. Viņš pie ieejas alā nolicis divus akmens bluķus un uz tiem milzīgu granīta plāksni. Šo plāksni nevar pakustināt ne simti, ne

tūkstoši cilvēku. Bet Milarepa spējis šo plāksni izcirst no granīta un uzlikt uz akmens bluķiem. Nesen ieeja alā aizbērta ar akme­ņiem, lai neviens nevarētu iekļūt Kailasa zemzemēs.

Ceturtā ala, kas atrodas pavisam tuvu Kailasam tā ziemeļaus­trumu pusē, saucas Slēptā Paradīzes Ala. To apmeklēt misteram Tuktenam nav izdevies, jo līdz šai noslēpumainajai alai var nokļūt tikai lesvētitie, kas spēj šķērsot Nāves Ieleju. Stāsta, ka šī ala esot ļoti liela. (Jn viss, par ko cilvēks iedomājas, iegājis šajā alā, tūliņ piepildās. Piemēram, ja cilvēks iedomāsies par ēdienu, tas tūdaļ parādās viņa priekšā, vienalga - rīsi, dzērieni vai kaut kas cits. Aiz sevis novākt traukus arī nav nekādas vajadzības, vajag tikai to iedomāties. Paradīzes Ala spēj materializēt domas. Tibetiešiem ir ticējums, ka cilvēkam, kas pa svēto taku 21 reizi apgājis apkārt Kailasam, ir tiesības ieiet Paradīzes Alā. Bet misters Tuktens par to šaubās, jo saskaņā ar hinduismu ši ala ir ļoti, ļoti svēta un tikai pavisam nedaudzi jogi, kas spēj kontaktēties ar pārcilvēkiem, iegūst iespēju apmeklēt šo brīnumaino alu.

Es pajautāju misteram Tuktenam, vai gadijumā šī ala neatro­das «lasošā cilvēka» statujas tuvumā, bet viņš to nezināja. Tāpat viņš neko nezināja par seno cilvēku «zelta plāksnēm».

Misters Tuktens mums ieteica griezties pie lamas Ketsuna Zangpo, kurš lidz emigrēšanai uz Nepālu dzīvojis Tibetā, vairā­kas reizes bijis svētā kalna apkārtnē un zina daudzus Kailasa noslēpumus.

Izsalku šā velna vieta

Tikko mūsu saruna bija sākusies, lama Ketsuns Zangpo teica:

- Netālu no Kailasa ir vieta, kuru sauc par «izsalkušā velna vietu». Neejiet uz turieni!

- Kāpēc?

- Visi tibetieši baidās no šis vietas, jo tur slēpjas īpašs spēks, melns spēks.

- (Jn kā tas izpaužas?

- Šis spēks izpaužas tā, - lama pasmējās, - jūs neticēsiet… tur piepildās visas cilvēka sliktās domas, bet labās - ne.

- Kā tā? - es brīnījos.

- Tā, ka viss sliktais, par ko cilvēks padomās, piepildās. Piemēram, kādam sagribas, lai viņa ienaidnieks nomirtu, - un