Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Tauriņi sāka man krist uz nerviem. Tie sazin kāpēc sāka šaudities un, spārnus vēcinādami, vienā bridi sitās logā, otrā lido­ja pie sveces (ceļmalas viesnicā nebija elektrības), apdedzināja spārnus un, raustidamies pirmsnāves konvulsijās, gulēja uz galda.

«Droši vien Himalaju tauriņi atgādina mūsu naktstauriņus un to dzīves ilgums ir tikai viena diena,» es nodomāju.

- Kas to lai zina, - Seļiverstovs atkal ierunājās, - varbūt tau­riņi dzivo citā dimensijā, varbūt viena diena tiem šķiet kā mūžī­ba, kā visa dzīve.

Turpināju vērot tauriņus. Seļiverstovs kaut ko rēķināja uz papīra. Pēc tam viņš pacēla galvu un teica:

- Šef, paskaties, kas sanāca.

-Kas?

- Ja pieņemam, ka 3,33 ir senais Pi, un atņemam no tā mūs­laiku Pi, tas ir - 3,14, iznāk 0,19. Ja 0,19 sareizina ar trīs, iznāk 0,57, ko var interpretēt kā 57°, tas ir - kā radiānu, vienu no ģeometrijas mērvienībām. Interesanti, vai ne?

- Patiešām interesanti. Bet kāpēc tu reizināji ar trīs?

NU GAN MUĻĶĪBAS SARAKSTĪJIS!!! SKAILIS PI ESOT 3,33 HA HA HA

skaitlis pi nevar izmainīties mūsu telpas-laika kontinuumā ne senajos laikos nedz arī mūsdienās tā ir tīri matemātiska konstante kas raksturo riņķa līnijas garuma attiecību pret diametru- S/D=3,14. Muldašovam skolā bijis matemātikā stabils divnieks!!!

Pī ir matemātiska konstante , kuras aptuvenā vērtība ir 3,14159. Eiklīda ģeometrijā ir riņķa līnijas garuma attiecība pret tās diametru. ir iracionāls skaitlis . Tas nozīmē, ka decimālajā pierakstā tas ir bezgalīgs, neperiodisks decimāldaļskaitlis.

- Godigi sakot, nezinu, - Seļiverstovs aizdomājās, - sarei­zināju un viss. Tai brīdi man, nezin kāpēc, bija prātā Kailass.

- Interesanti…, - es arī aizdomājos, - tu saki, ka domāji par Kailasu, kad reizināji ar tris? M… m… Fizikā ir tāds jēdziens kā fraktālis, kas nozimē relativu mērvienibu. Nav svarīgi, vai mērījumi tiek izdarīti centimetros, metros vai kilometros, svarīgi ir, lai šī mērvieniba relatīvajos mērījumos skaitliski atkārtotos dažādos mērogos. Svētā Kailasa augstums, kā mēs zinām, ir 6666 metri. Šī lieluma fraktālis var būt vienāds ar 6666 kilomet­riem. Bet attālums no Kailasa lidz Lieldienu salai ir 6666 km x 3, tas ir, 3 Kailasa augstuma fraktāļi.

- Droši vien tāpēc es intuitīvi nolēmu reizināt ar trīs, - teica Seļiverstovs. - Jā, seno civilizāciju traģiskais vēstījums, izteikts ar svētā kalna augstumu, var daudz ko pastāstīt!

- Atceries, Sergej Anatoļjevič, ka skaitlis 108, no kura mēs sākām savus aprēķinus, atspoguļojas Svajambanatas un Budhanatas stūpas kompleksos: 108 cilindri, 108 nišas ar dievībām, 108 mazās stūpas. Vai tev nešķiet, ka Dievu Pilsētā mēs varam atrast 108 senās piramidas?

- Kas to lai zina! Ja atradisim Dievu Pilsētu, saskaitisim, - Seļiverstovs atbildēja.

Toreiz, kad mazajā Himalaju viesnicā mēs zem naktstauriņu spārnu vēdām apspriedām skaitļa 108 noslēpumu, es nezināju, ka pēc šā materiāla publicēšanas laikrakstā «Argumenti i fakti» mūs apbērs ar niknu vēstuļu kalniem. Tajās tiks noliegtas visas

likumsakaribas, kas saistitas ar šo skaitli, un mūs saukās par «nolādētajiem matemātiķiem-autodidaktiem». Lasot šīs vēstules, es pirmām kārtām būšu pārsteigts par to niknumu, kādu šajos cilvēkos rada pavisam nevainīgi matemātiski aprēķini, un nonākšu pie secinājuma, ka šim niknumam ir intuitīvs raksturs un to rada sātaniskais Јretspēks_centieniem izprast vienu no Dabas likumsakaribām.

Himalaju iedzīvotājus, protams, par skaistiem nenosauksi, ne viriešus, ne sievietes. Viņi ir maza auguma un kalsni, viņu isās

kājas ir cīpslainas, ari rokas ir cipslainas, sejā grūtās dzives no­vārdzinājuma zimogs. Himalaju sievietes seksuāli pievilcigas šķiet vienīgi gardēžiem, lai gan… pilnigi iespējams, ka Himalaju vīrieši tieši tāpat domā par mūsu baltajām sievietēm.

Galvenā Himalaju dzīves īpatnība ir tā, ka nav ne ceļu, ne transportlīdzekļu uz riteņiem. Te, atvainojiet, viss jādara ar savām divām kājām - jāpārnēsā kravas, jānes slimnieki vai piedzērušies cilvēki un tā tālāk. Varētu likties, ka masveidā būtu jāizmanto vilcējdzīvnieki (zirgi, mūļi un citi), bet tie ir redzami

ļoti reti. Iemesls droši vien slēpjas ne tikai tradicionālajā uzskatā, ka cilvēks ir ejoša mašina, bet ari tajā apstākli, ka stāvajās Himalaju nogāzēs nav ganibu. Ikviens nogāzes gabaliņš, kas nav aizaudzis ar mežu un ir bez klinšu radzēm, tiek izmantots terašu zemkopibai, veidojot mazus, horizontālus zemes laukumiņus, kur audzēt kukurūzu, risu, dalu un dārzeņus. No visa tā Himalaju iedzīvotāji gatavo savu galveno ēdienu - dalbatu, ko ēd ar laimigu smaidu uz lūpām.

Saprotiet, šeit labāk ir visu stiept uz savas muguras, nevis konkurēt ar rijīgajiem zirgiem vai mūļiem, kuri, protams, noēdis jaunos risa dzinumus.

Smagumu (malkas, akmeņu, visādu citu lietu) pārnēsāšanai šeit izmanto pitus grozus. Reiz mēs redzējām, kā tādā grozā nesa slimu sirmgalvi. Četri Himalaju puiši kāpa stāvā kalnā, pēc kār­

tas padodami viens otram grozu ar večuku. Katrs no viņiem nogāja 20-30 metrus un maigi pārlika groza lenti ap nākamā puiša pieri.

- Kur jūs nesat šo večuku? - es pajautāju, iedams garām.

- Gz slimnicu, uz pilsētu. Viņš ir slims, - atbildēja viens no puišiem.

- Cik pārejām jūs jau esat tikuši pāri ar tādu nastu?

- Jau četrām.

Es zināju, ka katras pārejas augstums ir 500-800 metru pa vertikāli. Bet viņiem vēl bija jāpārvar trīs pārejas.

Ceļu trūkums uzliek zīmogu visai Himalaju dzīvei. Taciņa šeit ir dzīves līnija, tāpēc daudzās vietās tās ir bruģētas ar akme­ņiem, ir izveidoti pakāpieni. Katrai Himalaju ģimenei ir jādod savs ieguldījums taku remontā. Par sevišķu šiku tiek uzskatīts aizskriet uz randiņu pāri tris pārejām vai no pilsētas mīļotajai atnest brošu, lai gan pa kalniem jānoiet 70-80 kilometru. Vārds «ceļinieks» Himalajos ir svēts; viņu vienmēr pabaros un dos pa­jumti, tikai delikāti pasakot kaut ko tādā garā - «ja jūs samak­sātu, būtu labi». Reiz es satiku istu Himalaju ceļinieku, kas no­guris sēdēja pie kādas pārejas, un pajautāju:

- Vai jūs esat laimigs?

- O..0… - viņš muļķigi novilka, sirsnigi pasmaidīja un, uzcēlis plecos grozu ar malku, aizgāja tālāk.

Kad treniņpārgājiens beidzās, mēs ar autobusu no Poharas devāmies uz Katmandu, lai no turienes dotos uz Tibetu. Seļiverstovs, kuram es sēdēju blakus, sameklēja pleijeri, uzlika austiņas un, saldi smaididams, klausījās.

- Šef, vai gribi paklausīties? - viņš jautāja.

- Dod šurp, bet kas tur dzied?

- Boriss Moisejevs. Pēdējais koncerts.

- Vai tas pats…

-Jā.

Uzliku austiņas un, klausidamies «zilās notis» brinišķigas mūzikas ietvarā, ska|i smējos. Jutos stiprs un vesels, mans ķer­menis, ieguvis fizisko formu, juta to, ko medicinā sauc par «muskuļu prieku». Tajā bridi es pat iedomāties nevarēju, ka Tibeta mūs nomocīs - mūs, veselus krievu vīrus - un reiz es, sāpēs locīdamies, nokritīšu retajā Tibetas zālītē un skaļi raudāšu.

Pēc treniņpārgājiena Himalajos ierados Ķīnas vēstniecībā un sapratu, ka vīzas uz Tibetu mēs dabūsim tikai tādā gadījumā, ja kopā ar mums ekspedīcijā dosies tā saucamais Ķīnas armijas sakaru virsnieks.