Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Bet ko viņš darīs ekspedīcijā? Kādus sakarus nodrošinās? - es naivi jautāju Ķīnas konsulam.

- Sakarus ar mums un vēl…, - konsuls apmulsis atbildēja.

- Vai tad viņam būs zemes pavadonim pieslēgts mobilais tele­fons? Cita tipa mobilais telefons tur, Tibetā, droši vien nedarbosies.

- Ko jūs, ko jūs, - konsuls sāka vēcināt rokas, - lietot mobi­los telefonus Tibetā ir aizliegts.

- Tad es nesaprotu, kāda loma ir sakaru virsniekam, - es stūrgalvīgi turpināju izprašņāt konsulu, - kāda būs viņa loma ekspedicijā?

- Nu, vai tad jūs patiešām nesaprotat, ka Ķinas Tibetas teri­torijā visām ārzemju ekspedīcijām jābūt zem kontroles! - kon­suls ērcīgi teica, ieplezdamas savas šaurās acis.

K āpēc mēs vienmēr spēlējam?

- Ak tā…, - man beidzot pielēca.

Nodūru acis un sāku blenzt vienā punktā. Pēdējā laikā Krie­vijas brivais dzivesveids sāka jau izstumt no atmiņas vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgos padomju varas centienus visur un visos saskatit draudus visnesaprotamākajai valsts iekārtai, kad skaistie, nu ļoti skaistie lozungi, kurus savulaik apdraudēja pasaules imperiālisms, vēl arvien turpina būt apdraudēti un… eh, droši vien vienmēr būs apdraudēti.

Spēle! Cilvēku spēle visā pasaulē! Ideālu spēle! Vienlīdzības spēle! Taisnīguma spēle! Spēle cīņā ar viltīgo ienaidnieku! Asi­ņaina spēle! Cietsirdiga spēle! Smirdoša spēle!

Kāpēc mēs spēlējam šis spēles? Kāpēc spēlējam tik aizrautī­gi un nāvigi? Vai tiešām bērnibas atmiņas ir tik nozīmīgas, ka spiež mums spēlēties ar dzivi un dažreiz spēlēt uz nāvi? Kāda gan kaislība ir ielikta vārdā «spēle»? Kāpēc ar spēli ir piesūkusies visa mūsu dzīve? Kāpēc cilvēki nedomā par dzīves jēgu, bet nepārtraukti kaut ko spēlē? Kāpēc cilvēki spēlē bagātību, tēlo­jot visvarenos, pērkot citus un nedomājot, ka aiz viņu zārka nau­das seifu taču nenesīs? Kāpēc mēs, ienīzdami paši sevi, apskaužam stiprākos un ar pēdējiem spēkiem spēlējam savu nozīmīgumu, lai gan dvēseles dziļumos saprotam spēles melīgu­mu? Kāpēc mēs, mierinot savu tuvāko, jūtam no viņa ciešanām dziļu prieku un spēlējam nejauku aizbildniecības spēli? Kāpēc mēs nevaram vienmēr būt patiesi? Vai tiešām tas ir tik grūti? Vai patiešām patiesums ir tikai primitiva domāšanas veida atribūts, bet prāts - spēja spēlēt pēc iespējas patiesāk? Cilvēkus var saukt par aktieriem visas dzives laikā…

Ja tev, dārgo lasitāj, ir bijusi un ir milestiba, tad, apskaujot mīļoto un ieelpojot saldi mīļo matu smaržu, padomājiet, lūdzu, - vai jūsu milestiba ir patiesa vai ari jūs spēlējat mīlestibu? Tikko jūs būsiet uzdevuši sev šo jautājumu un mazliet paanalizēsiet savu mīlestibu, jūs pieķersiet sevi pie domas, ka bieži, ļoti bieži jūs spēlējat mīlestību. Ja es noglāstīšu viņu, lūk, tā, tas droši

vien pasvitros manu mīlestibu! Ja es teikšu, lūk, tādus vārdus, tad viņa (viņš) droši vien domās, ka…!

Diemžēl mēs pat pašās svētākajās jūtās - mīlestībā - nepro­tam būt pilnigi patiesi. Kaut kāds melīguma pavediens vienmēr paliek mūsos un spiež spēlēt. Kāpēc?

Tāpēc, ka mēs savā garīgajā līmenī nespējam izjust vis­aptverošu un visu pārņemošu mīlestību, kura piemīt tikai Dieviem vai Dievu Dēliem. Lidz mums nonāk tikai patiesās mīlestības atbalsis, un, pat sajūtot šīs atbalsis, mēs esam laimi- gi, tāpēc ka tās ir. (Jn, lai arī ši visuresošā dzīves spēle ielaužas pat vissvētākajās jūtās - mīlestībā, pieklusinot un apgānot to, un

arī šī spēle ir kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu, mēs, lai ari tikai zemapziņā, tomēr esam spējīgi kaut nedaudz izjust pašu galveno radošo pirmsākumu - Milestibu - un būt kaut nedaudz tuvāk Dievam. Kaut nedaudz… un tas jau nav maz.

Kāpēc mēs dzīvē spēlējam? Varbūt mums ir garlaicīgi bez spēles? Dievs ir radījis šo spēli, lai caur nepatieso izzinātu pa­tieso, kas jau tuvojas istajai patiesībai.

Kā zināms, ir gudri un dumji cilvēki. Tie dumjie ari ir cilvēki un grib gūt atzinibu, lai arī tā būtu primitivā līmeni. Gudrajiem cilvēkiem diemžēl nepietiek prāta, lai meklētu un atrastu kaut ko dumjajos cilvēkos, viņi spēj tos iedzīt tikai nepārvaramā stul­bumā. Bet dumjais cilvēks ari ir Dieva radiba, kaut ari ne visai izdevusies. Šis cilvēks arī vēlas garīgu laimi, nu vismaz kaut kur,

nu kaut mazlietiņ. Daudz jau viņam nevajag! Kaut pavisam maz­lietiņ! Ari dumjais cilvēks, pats nesaprazdams savus dumjo runu plūdus, vēlas milestibu. Ļoti vēlas un cer, ka milestiba viņu aplaimos.

Tomēr ir viena Īpašība, viena iezīme, kas apvieno gudros (vai gudri spēlējošos) un dumjos (vai dumji spēlējošos) cilvēkus. Tas ir vārds, kas gandrīz visās valodās tiek izrunāts vienādi - māte. Tas ir dievišķs vārds, tas ir mīlestības vārds, tas ir sirsniga patiesuma vārds.

-Mam-ma, - kāds stulbi teiks, beigdams urķēties pa degunu.

- Māmiņa, māmulite, - ar aizkritušu balsi teiks gudrs un slī­pēts zellis.

- Mamma, - vienkārši un skaidri teiks patiess cilvēks, kas šajā vārdā jūt to dievišķo un kosmisko dvesmu, kas viņu ir radijusi un ļāvusi izteikt šo vārdu.

Pasaule ir pretrunu pilna, bet šajā pretrunīgumā ir tās diže­nums un vienotība, ir centieni caur pretrunām iet uz progresu, bezgaligu progresu.

Ko par sv ēto kalnu zina parasts un ne visai gudrs tibetietis

- Ja jūs piekrītat, ka kopā ar jums ir sakaru virsnieks, tad es varu jums izsniegt Ķinas vizu, - teica konsuls.

- Labi, - es noteicu, saprotot, ka citas izejas man nav.

Pēc vizu saņemšanas mēs sākām aktivi gatavoties ekspedī­cijai uz Tibetu. Par produktiem un citām mantām rūpējās Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs un Rafaels Gajazovičs Jusu­povs, bet mēs ar Ravilu nolēmām savākt iespējami daudz infor­mācijas par svēto Kailasu un rajonu ap to.

Pirmais, kas mums pastāstīja par Kailasa apkārtni, bija Gelu Serpa - jauns tibetietis, kas bērnibā kopā ar vecākiem bija emi­grējis uz Mepālu. Ar viņu mani iepazīstināja anglis, vārdā Tims, ar kuru mēs satikāmies pavisam nejauši un sākām runāties par dzīvi, nosēdēdami pie alus glāzes stundas četras. Jūsmīgais un romantiskais Tims, kurā varēja just angļa - tālo zemju iekarotā­ja - garu, aizrautigi stāstija par sava Himalaju pavadoņa Gelu Šerpas labajām īpašībām, īpaši izceldams viņa zināšanas par noslēpumaino Tibetu. Anglis Tims minēja ari, ka Gelu mati ir sapīti bizē, bize apvita ap galvu un sastiprināta ar sarkanu bārk- stainu lenti, no kuras viņš katru vakaru treka laikā lasot laukā utis. Viņš, anglis, būdams vērīgs, piezīmēja ari, ka utis vakaros parasti no matiem izlien uz sarkanas lentes, kur tās viegli iznīdēt, pavisam vienkārši izmazgājot lenti ar ziepēm. Tims domāja, ka mēneša laikā visas utis no Gelu galvas varētu pārvilināt uz sarkano lenti un atbrīvot tibetieti no šo nepatīkamo radījumu

klātbūtnes. Uz jautājumu, vai nebūtu lietderigi izmazgāt Gelu galvu kopā ar sarkano lenti, anglis Tims neatbildēja.

Kad Tims mani iepazīstināja ar tibetieti Gelu, tūdaļ pievērsu uzmanību sarkanajai lentei.

- Tātad jūs esat tibetietis? - es jautāju.

- Jā, es esmu tibetietis, - Gelu atbildēja.

- Stāsta, ka jūs esot bijis svētā Kailasa apkārtnē. Vai tā ir?

- Jā, es tur biju… 1995. gadā un vēl… liekas biju, bet neat­ceros.

- Tā… Vai jūs tur bijāt vienu vai divas reizes?

- Nu… divas. Bet vienu reizi es tur biju noteikti.

- Ā…a… Gn kāds izskatās Kailass?

- Tāds svītrains.

- Kā tā, svītrains?