Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- It kā būtu sapratis krievu valodu, džipa vadītājs ar grūtībām pagrieza mašinu pa straumei, džips pārstāja šūpoties un, akme­ņiem sitoties pret to, muļķīgi stāvēja straumes vidū.

- Deguns vienmēr jātur pa straumei, - Seļiverstovs apmie­rināti sacīja.

Tikai pēc stundām četrām mūsu autobuss riskēja šķērsot straumi un … iestrēga. Autobuss sasvērās uz sāniem, netīrais ūdens sāka skaloties pa sēdekļiem.

- Aparatūru glābiet! - iekliedzās Rafaels Jusupovs. - Turiet rokās virs galvas.

- Ak Dievs, akmeņi kājas dauza, rit būs vienos zilumos, - Se­ļiverstovs teica, turēdams rokās saules bateriju.

Driz vien, kad ūdens līmenis nokritās vēl vairāk, mēs tomēr

izstūmām autobusu laukā. Izsmērēdami dubļus pa sēdekļiem, apsēdāmies un braucām tālāk.

Bet vēlu vakarā mēs, netīri un nikni, pavakariņojām kādā nožēlojamā restorānā, lai no rīta dotos treniņpārgājienā.

Līdzi paņemtā aparatūra bija ļoti smaga un pamatīgi vilka atpakaļ mūsu mugursomas. Es nesu Seļiverstova izglābto saules bateriju, kurā, kā man vēlāk kļuva zināms, ir pietiekami daudz svina. Pirmajā dienā mums pa maršrutu bija paredzēts vertikāli pacelties 1000 metrus un noiet aptuveni 22 kilo­metrus.

Tuvojoties pusdienlaikam, atcerējos vakardienas restorānu. Palika nelabi, uznāca vārgums un, protams, mugursoma kļuva arvien smagāka. Kādus 300 metrus no vietas, kur mums vajadzēja nakšņot, es «nolūzu» pavisam. Nometu mugursomu un apsēdos ceļa malā. Pēc tam sāku vemt.

- Vārgulis! Vārgulis! - stenēju starp nelabuma lēkmēm. - Ciest

nevaru! Vecs būšu palicis, vai? Pagājušajā gadā tepat, Hima- lajos, soma bija vēl smagāka…

Mugursomu aiznesa sazin no kurienes uzradies nepālietis. Bet es kā vājinieks kaut kā aizvilkos lidz nakšņošanas vietai. Ceļā izvēmos velreiz.

Visu nākamo dienu nogulēju ciema viesnicas gultā, bet puiši mani aprūpēja, nolādot «šefa salātus», ar kuriem droši vien biju saindējies.

Trešajā dienā devāmies ceļā. Uzlikdams plecos mugursomu,

apmierināts jutu, ka nelabums ir atkāpies un muskuļos atkal ieplūdis spēks. Man vienmēr ir grūti iejusties sporta pārgājiena ritmā, toties pēc tam jūtu, ka esmu pārvērties ejošā mašinā, kas, galvas vadita, var virzities uz priekšu ar somu plecos. Sākumā «ejošā mašīna» jūt somas smagumu, bet vēlāk pieņem mugursomu kā sava ķermeņa daļu un nes, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Sporta tūrisms Himalajos, saukts par trekingu, atšķirās no Krievijā pierastajiem kalnu pārgājieniem ar to, ka šeit nav nepieciešamības celt teltis, veidot nometni un uz ugunskura gatavot ēdienu. Te visur ir izveidotas takas, pie kurām ir nelielas viesnīcas, kurās var ne tikai pārnakšņot, bet ari padzerties un paēst. Tas, protams, ievērojami samazina mugursomu svaru.

(Jpite, gar kuru mēs gājām uz Anapurnu, līdzinājās ūdenskritu­mu kaskādei, ko iežņaudza augstas klintis. Taka veda augšup, šķēr-

sodama dziļas aizas. Mēs zaudējām 700-800 metrus pa vertikāli, lai atkal atgūtu tos otrā aizas pusē. Bija karsts, un visu laiku lija.

Visvairāk nervus bojāja dēles, kas, tikušas uz ādas, nesāpīgi piesūcās un sāka sūkt asinis. Sākumā būdama tikai 3-5 mili-

Dēle uz manas rokas

metrus gara, dēle, izrādās, var palielināties līdz pieauguša cilvē­ka pirksta apmēriem, - tik daudz asiņu var iesūkt. Reiz, gribē­dams paskatīties pulkstenī, ieraudzīju sev uz rokas vēl vienu melnu aproci, - tā bija dēle. Kad es to atrāvu un aizmetu projām,

asinis nesarecēja vairāk kā stundu. Ir zināms, ka dēles izdala girudinu, kas kavē asins recēšanu.

Par laimi, nebija čūsku, no kurām man ir paniskas bailes. Tiesa, reiz, sperdams soli, uzkāpu beigtai čūskai, un mans šaus­mu brēciens satricināja visus Himalajus.

Jo augstāk mēs kāpām kalnos, jo biežāk bija redzamas kalnu smailes, kurās uzkāpt nebija iespējams, pat pilnibā pārvaldot kalnos kāpšanas tehniku, lepreti vienai tādai smailei mēs apstā­jāmies, nometām mugursomas un aizsmēķējām. Skatoties uz smaili, atcerējos, ka vienā no savām grāmatām Nikolajs Rērihs, rakstot par Sambalu, atzimē, ka nepieejamo smaiļu virsotnēs vietējie iedzivotāji reizēm redz cilvēkus, kas neizprotamā veidā tur parādās un tikpat pēkšņi pazūd.

«Cik daudz miklu ir šajā pasaulē! Cik vienkāršoti mēs uztve­ram dzīvi!» es nodomāju un, uzmetis plecos somu, devos pa taku tālāk.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kas var apēst 100 pelme­ņu vienā reizē, neraugoties uz saviem varenajiem gabaritiem, gāja viegli un dabiski. Tikai dažreiz, pārvarot kādu šķērsli, ieskanējās viņa sulīgā krūšu balss, sakot ne jau tos labākos krie­vu valodas vārdus. Viņa sejā vienmēr atspoguļojās patiesi krie­viska labestība. Viens no nepāliešiem, augumā Seļiverstovam līdz krūtīm, parādīja uz viņu un naivi sacīja:

- Kaind, oeri kaind (labs, ļoti labs).

CIn vēl Sergejs Anatoļjevičs atšķirās ar to, ka viņam neuzbru­ka dēles. Viņš bieži atcerējās savu māti - Gaļinu Grigorjevnu, tēlaini aprakstīdams viņas kulināres dotibas. īpaši gardi viņš aprakstija mātes biezpienmaizes un kāpostu tīteņus, nepārstā­dams kritizēt ģimenes paražu gatavot uzreiz daudz ēdiena: ja boršču - tad veselu spaini, ja tīteņus - tad kastroli spaiņa lielumā, ja pīrāgu - tad bļodas lielumā un tā tālāk.

Sergejs Anatoļjevičs vēl nezināja, ka Tibetā viņš zaudēs 30 kilogramus svara, bet pēc ielidošanas Krievijā skūpstis dzim­to zemi.

Rafaels Gajazovičs Jusupovs, gluži pretēji, bija dēlēm īsts gardums, lai gan viņa kalsnais ķermenis varētu drizāk iedvest gluži pretējas domas. Lidz kaulam būdams zinātnieks-fiziologs, Rafaels Gajazovičs pret dēlēm izturējās filozofiski, visu laiku atkārtodams, ka ikvienai Dieva radībai ir tiesības uz barību, ko paredzējusi pati daba. Mirkt lietū viņš negribēja un visu laiku soļoja ar krāsainu lietussargu rokā, ar kuru acīmredzot arī no­kratīja no krūmiem dēles tieši sev virsū.

Rafaels Gajazovičs bija pārliecināts, ka, lai iegūtu sportisko formu, cilvēka organismam nepieciešams daudz ūdens un tauk­skābju, tāpēc viņš visiem ieteica daudz dzert un ēst sviestu.

- Man jau ir nelabi no tā ūdens un sviesta, - Seļiverstovs reiz pavisam dusmīgi pateica, - man gribas biezputru un maizi.

- Tu neko nesaproti, Sergej Anatoļjevič, - tad Rafaels Jusu­povs parasti teica, - taukskābēm vielmaiņas procesā vajag daudz šķidruma. Tad elektrona pārnešana pa citohromu ķēditi notiek viegli un veidojas energoietilpiga adenozintrifosfātskābe, kas tā nepieciešama, lai muskuļu šķiedras sarautos. Tāpēc

atceries, Sergej Anatoļjevič, - ūdens un sviests tūristam ir vaja- dzigs. (Jn ūdens vienmēr jādzer rezervei. Rezervei. Saprati?

Būdams jau no dabas ļoti izturīgs, Rafaels Jusupovs tomēr nevarēja ciest situācijas, kad parādijās kaut kas nenoteikts un bija grūti aprēķināt spēku sadalījumu. Reiz, kad mēs kāpām kārtējās aizas korē, es ar pieredzējušu skatienu noteicu, ka pretējās kores augstums, kur mums vajadzēja nokļūt, ir tikai par 100-200 metriem augstāks par mūsu kori. Pēc nokāpšanas aizā es paziņoju, ka kāpšana augšup ilgs 40-50 minūtes. Pēc brīža satikām divus nepāliešus, kas kāpa lejup aizā. Rafaels sasaucās ār viņiem un tūliņ sāka nervozēt.

- Tu pasaki, Ernst, cik ilgi vēl vajadzēs kāpt augšup? - viņš jautāja.

- Maksimums 30 minūtes, - es atbildēju.

- Bet nepālieši teica, ka līdz augšai ir divas stundas! Driz taču paliks tumšs! Varbūt nakšņosim tepat kaut kur?