Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Ser, vai jūs beidzat uzdot jautājumus? - atskanēja Asta­mana balss.

- Nē, nē. - Es satrūkos. - Sakiet, vai taisniba, ka, jo vairāk reižu priekšmets (lampa, atslēgas utt.) ir bijis alā, jo svētāks tas skaitās?

- Protams, - atbildēja «vecākais cilvēks».

- Vai jūs meditējat tikai pirms ieiešanas alā vai darāt to katru dienu?

- Es katru dienu meditēju aptuveni 1 stundu. Diemžēl ne vienmēr izdodas meditēt pilnvērtīgi - traucē telefona zvani.

- (Jn pirms ieiešanas alā?

- No rīta meditēju kā parasti. Pēc tam uzvelku speciālo apģēr­bu, paņemu atslēgas un lampu. To pašu dara arī «garīdznieks». Pēc tam mēs kopā ar cienijamo sievieti un paligu ejam uz Harati pagodu un apejam tai apkārt noteiku skaitu reižu; to darot, mēs ar «garīdznieku» skaitām maģiskās formulas…

- Vai cienījamā sieviete un paligs nevar dzirdēt maģiskās for­mulas? - es iekritu starpā.

- Protams, nē! Ko jūs! Mēs tās skaitām pie sevis.

- Atvainojiet, ka pārtraucu. Stāstiet tālāk.

- Harati pagoda, - turpināja «vecākais cilvēks», - ir galvenā vieta, kas dod spēku, lai cilvēks varētu ieiet alā. Šajā pagodā slēpjas milzu spēks.

- Galvenās maģiskās formulas jūs skaitāt šeit, pie Harati pagodas?

- Jā, tieši šeit.

- Kādas maģiskās formulas? - es avantūriski pajautāju.

- Tas ir liels noslēpums. - «Vecākais cilvēks» drūmi paskatijās uz mani.

- (Jn kas notiks, ja jūs atklāsiet maģisko formulu noslēpumu?

- Tad es nomiršu.

- Jūs kāds nogalinās?

-Jā.

-Kas?

- Harati.

- Vai kādreiz ir bijis tā, ka kāds ir pārkāpis seno likumu un atklājis maģisko formulu noslēpumu?

- Jā, ir bijis. Tas bija iepriekšējais «garidznieks». Kad viņš bija kļuvis vecs, viņš tantriskās mantras, kas dod svētibu ieiešanai alā, pateica savai sievai. Viņš tūlit stipri saslima un nomira.

Sieva ļoti izbijās, iespiedās kaktā un nevienu nelaida sev klāt. Viņa baidās no nāves un nevienam nesaka maģisko formulu noslēpumu.

- Vai iepriekšējo «garīdznieku» nogalināja Harati?

- Jā, viņš.

- (Jn kas ir Harati? - Nolēmu uzzināt, ko par to domā «vecā­kais cilvēks».

- Tas ir alas sargs.

- Vai tas ir cilvēks vai Gars?

- Tas ir noslēpums. Viņš mūs visus nepārtraukti vēro; neviens nevar paslēpties no viņa skatiena, ne es, ne «garidznieks», ne… Viņš - Harati - redz visu: kam es iedošu pakārt septiņu durvju atslēgas, vai es tās cilvēkiem neparādīšu nelaikā un tā tālāk. Bez tam Harati vēro visus cilvēkus no Bindačaraiju un Badžračaraiju

«Vecākais cilvēks»: - Ja es atklāšu maģisko formulu noslēpumu, es miršu

dzimtas, no kurām tiek izvēlēts «vecākais cilvēks» un «garidz­nieks». Harati uzmana, vai viņi lūdzas pirms alā ieiešanas cere­monijas. Visiem šo dzimtu piederīgajiem ir jālūdz Harati, lai viņš mūs ar «garīdznieku» ielaistu alā. Viņiem noteikti ir jālūdzas! Noteikti!

- Un viņi vienmēr lūdzas?

- Vienmēr.

- Kāpēc tas ir nepieciešams?

- To zina tikai Harati.

- Tieši Harati ir tas, kas sūta uz alu tantriskos spēkus? -Tieši viņš. Harati šos spēkus var nosūtit jebkuram cilvēkam

un jebkurā attālumā. No Harati nevar paslēpties neviens. Nekur un neviens!

Harati redz visu

- Tātad tantriskajiem spēkiem ir noteikts virziens un tie spēj iedarboties uz cilvēku individuāli? - es domigi pajautāju. - Tad patiešām neviens un nekur nevar paslēpties no Harati soda?

- Neviens un nekur. No Harati spēka cilvēks nevar paslēpties, - atbildēja «vecākais cilvēks». - Cilvēks Harati spēka priekšā nav nekas.

- Vai Harati ir Šambalas cilvēks?

Iestājās minūti ilga pauze. «Vecākais cilvēks» pasmīnēja un klusu noteica:

- Šangri-la…

- Vai Harati spēks atrodas šeit vai Tibetā, tur, kur ir svētais kalns? - es nelikos mierā.

- Harati gars atrodas šajā pagodā. - «Vecākais cilvēks» ar roku parādīja uz Harati pagodu. - Bet… Harati spēks pie viņa nāk no turienes, kur ir svētais kalns un kur lidz pat šim laikam…

- Ir Dievu Pilsēta, - uzdrošinājos pateikt priekšā.

«Vecākais cilvēks» nodūra acis un kaut ko nomurmināja.

Astamans netulkoja.

- Ko viņš teica? - apjucis vaicāju.

- Nu, saprotiet…, - Astamans arī apjuka, - viņš saka, ka šis krievs pārāk dziļi interesējas par to, kas jāzina tikai Harati. Gn vēl viņš saka, ja tur, Tibetā, jūs izrādīsiet pārāk lielu interesi, jūs nomirsiet. Jūs taču neprotat meditēt un kontaktēties ar Harati.

- Tā jau ir… Es vēl gribēju «vecākajam cilvēkam» pavaicāt - ja Harati pagodu nojauks, Harati spēks paliks vai ne? - Nolēmu virzīt sarunu mazāk bistamā gultnē.

- Protams, ka paliks. Tas spēks nav redzams, bet tas te ir.

- «Vecāko cilvēk», jūs teicāt, ka alas tantriskie spēki jums ir patikami. Vai ne?

- Jā, ļoti patikami.

- Stāsta, ka jūs esot bijis ari pie svētā Kailasa kalna. Tad jūs

droši vien varat salīdzināt tās sajūtas, kas rodas šeit, alas tan­trisko spēku ietekmē, un pie svētā kalna. Ar ko šie tantriskie spēki atšķiras?

- Kailasa tantriskie spēki, - «vecākais cilvēks» uz bridi pie­klusa, - es teiktu, ir grandiozāki un atklātāki nekā tantriskie spēki alā. Tie ir ļoti daudzveidīgi un ļoti… gudri.

- Kā to lai saprot - gudri?

- Kailasa tantriskie spēki iedarbojas uz cilvēkiem, kas iet pret ticibu, pret Dievu, pret slepenajiem rituāliem. Šie spēki spēj lasit

cilvēku domas un nekļūdigi noteikt viņu nodomus. Kailass redz katru cilvēku, Kailass momentā uzzina par viņu visu.

- Jūs runājat par Kailasa kalnu kā par dzivu būtni, - es apju­cis noteicu.

- Viņš ir dzīvs, - bez mazākām šaubām atbildēja «vecākais cilvēks».

- Vai katram «vecākajam cilvēkam» un katram «garīdznie­kam» ir jāpabūt pie Kailasa?

- Vēlams.

- Rakstos par Austrumu reliģiju un Je|enas Blavatskas grā­matās es lasiju, ka zem svētā Kailasa ir milziga zemzemes pil­sēta, ko sauc Vara vai Arhča…

- Arhča?! - «vecākais cilvēks» mani pārtrauca.

- Jā, Vara vai Arhča, - es turpināju. - (Jz turieni pirms Pasaules Plūdiem tika sanesta visa tā dzivā sēkla, kas ir uz Zemes, un ievietoti ari labākie no zemes cilvēkiem - tā saucamie Skolotāji. Gn tieši tur pēc Pasaules Plūdiem, kā man šķiet, cil­vēce atdzima, un pēc tam, kad kontinentus vairs neklāja ūdens, cilvēki izplatījās pa visu zemeslodi. Es domāju, ka tur, Varā vai Arhčā, ir paslēpti visi Zemes civilizāciju galvenie sasniegumi, aparāti, tur ir galvenās «zelta plāksnes», uz kurām uzrakstītas tā saucamās «istās zināšanas», kuras apgūstot visi mūsu priekšsta­ti par progresu mainīsies pašos pamatos. Sakiet, lūdzu, vai kāds no mūsdienu cilvēkiem ir ieguvis atļauju tur iekļūt?

- Ir ieguvis.

- Kas?

«Vecākais cilvēks» klusēja.

- Vai jūs pats tur esat bijis?

«Vecākais cilvēks» turpināja klusēt.

- Ticiet man, - vērsos pie viņa, - es nemeklēju ceļus, lai noteik­ti nokļūtu Varā (vai Arhčā). Nē, tā nav! Es dziļi ticu Dievam, no sirds cienu un godāju senos rituālus, ļoti labi saprotu, kad jūs sakāt - «noslēpums». Es pilnigi skaidri apzinos, ka cilvēce patlaban vēl nav gatava apgūt «istās zināšanas», kuru pamatā ir pirmajā bridi šķietami vienkāršs jēdziens «Tira Dvēsele». Nē, pagaidām vēl cil­vēkiem šis Tirās Dvēseles nav! Vēl nav pienācis laiks. Bet bez Tīras Dvēseles seno cilvēku tehnoloģijas, kas balstās uz Domas Spēku, var kļūt postošas ne tikai priekš cilvēces, bet ari priekš visas zemeslodes. Man ir cits mērķis, - es gribu saprast, dziļāk saprast, stiprāk saprast, labāk saprast…, lai varētu pierādīt cilvēkiem, ka dzive ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam. Es vēlos, lai cilvē­ki kļūtu labāki, lai nievājošā «tas nevar būt» vietā viņi dažreiz pavērstu savu skatienu augšup un no sirds teiktu - Raditājs ir tik varens! Bet viņi to izdaris tikai tad, kad pārvarēs dvēseli saēdušo lepnību un pēkšņi pieķers sevi pie domas, ka dzīve ir ģeniāli daudzveidīga un varena, ka šo daudzveidību un varenību var aptvert, tikai studējot senatni, bezgalīgi tālu senatni. Piedodiet man šo uzstājibu, bet es gribu saprast vairāk, kaut mazliet vairāk! Patiesi! Dievs mani tādu ir radijis, - es esmu zinātnieks!