Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Harati ir tik liels! - es pārsteigumā iesaucos.

- Jā, tik liels, - «vecākais cilvēks» mierīgi atbildēja.

-Viņa augums pārsniedz…, - nopētīju statuju, - 10-12 metrus!

- Es neesmu mērījis viņa augumu.

- Dārgais «vecākais cilvēk», vai jūs redzat Harati lampas gais­mā vai…?

- Tur lampa nepalidzēs, - domīgi noteica «vecākais cilvēks».

- Un kā tad?

- Vairāk es neko neteikšu. - Viņš paskatījās uz mani.

- Mm…jā…

Es sapratu, ka man jau tā ir pateikts pārāk daudz, bet…ir taču jābūt pieļaujamām robežām… robežām, ko pieļauj Harati.

- Un kas notiks, ja cilvēks ieies pa otrajām durvim bez atļau­jas?

- Aiz otrajām durvīm ir daži pakāpieni augšup. Uz pirmā pakāpiena cilvēks sajutis, ka viņa redze ir pasliktinājusies, bet uz otrā - kļūs pilnigi akls. Taču, iznākot no alas, redze pamazām atjaunosies.

- Un kas notiks aiz trešajām durvīm?

- Lidz trešajām durvim cilvēks neaizies.

- Spriežot pēc kalna, uz kura mēs atrodamies, alai ir jāstiep­jas stāvus uz leju. Vai tā ir?

- Jā. Aiz otrajām durvim zāles centrā ir lūka un stāvas kāp­nes ved lejup. Tur ir ari pārējās durvis.

- Cik gara ir ala?

- Vairāk nekā 10 kilometri. - «Vecākais cilvēks» jau sāka žāvāties, runājot par tik pierastām un viņam ikdienišķām lietām. - Beigās ala savienojas ar kādu templi.

- Ar kādu templi? Zemzemes? - (izmanīgi paskatijos uz viņu, cenšoties acis izlasīt atbildi.

Es skaidri atcerējos, ka Jeļena Blavatska «Slepenajā Dok­trīnā» apgalvoja, ka uz Zemes ir zemzemes tempļu un piļu sistē­ma un tos savieno ejas.

- Zemzemes? No kurienes jūs to… zināt? - «Vecākā cilvēka» acis iepletās.

- Blavatska rakstīja par zemzemes tempļiem un pilim. Tāpēc es iedomājos, ka…

- Ak tā… Es esmu dzirdējis par Blavatsku.

- Dārgais «vecākais cilvēk», vai jūs nevarētu parādit man šo septiņu durvju atslēgas, lampu un apģērbu, kurā jūs ejat uz alu?

- Lūdzu. Jūs to visu varēsiet ieraudzit ceremonijas laikā katrā 10. vai 11. Mēness dienā.

- Bet vai tagad nevar paskatīties? Mēs varētu aiziet…

-Tagad? Tagad?! - «Vecākā cilvēka» acis atkal iepletās. - Līdz

ceremonijai es nevaru parādit! Man nav tiesību rādīt! Tas ir aiz­liegts! Tas ir aizliegts!

- Divaini, - es paraustīju plecus. - Tas viss - atslēgas, apģērbs un lampa - taču tiek rādīts cilvēkiem. Kāpēc tad ne­drīkst?

- Tā man lika alā. Cilvēki uz to var skatīties tikai ceremoni­jas laikā. Tā man lika Harati.

Atslēgas, apģērbs un lampa ir iesvētīti alā

- Skaidrs, bet…, - es mazliet apjuku, - kā izskatās tas apģērbs?

- Melns ar baltu apšuvumu un baltiem papildinājumiem.

- Un vai atslēgas ir lielas?

- Lielas.

- Tās ir tieši septiņas?

- Septiņas.

- Un kāda ir lampa?

- Parasta lampa, bet tā ir tur lejā, alā, iesvētita.

- Vai atslēgas un apģērbs ari ir iesvētīts alā? -Ari.

- Bet, ja apģērbu vai kaut ko citu vajag atjaunot, - ko tad?

- Tad ceremonijas laikā jāpalūdz Harati ienest to alā un iesvētīt.

- Un kā notiek iesvētīšana?

«Vecākais cilvēks» pasmīnēja un klusu noteica:

- To es neteikšu.

Clz brīdi aizdomājos un centos saprast šo priekšmetu iesvē­tīšanas nozīmi. Atcerējos Pāvelu Maksimoviču Ignatenko, kurš pirms vairākiem gadiem piezvanīja man un lūdza atbraukt uz Tulas apgabala Ļeņina rajona Barsuku ciemu, jo esot atradis uz trijstūriem balstitu maģisku veidu, kā dziedināt slimibas. Man tas likās interesanti un, būdams Maskavā, palūdzu Krievijas Krāj­bankas prezidentam Andrejam Kazminam mašīnu un devos uz Barsukiem. Andrejs Iļjičs nez kāpēc pielika man divus miesas­sargus skapja lielumā, kurus tautā sauc par «buļļiem».

Barsuku ciemā mani pārsteidza vīriešu zilganie deguni. Divi vietējie alkoholiķi cienigi iesēdās mūsu šikajā džipā, pavadīja līdz Pāvela Maksimoviča Ignatenko mājai un pat pudeli neprasīja.

Pāvels Maksimovičs pastāstīja, ka agrāk, kad strādājis kar­jerā, bijis parasts piezemēts cilvēks. Bet pēkšņi viņam atklājies talants un radusies vēlme zimēt trijstūrus, vienlaicīgi meditējot. Mājas bēniņos Pāvels Maksimovičs izveidojis ovālu kameru, aplīmējis to ar trijstūriem un sācis ārstēt slimus cilvēkus, ievie­todams tos kamerā. Rezultāti bijuši labi, pat cistas uzsūkušās.

Atceros, kā es 20-30 minūtes nogulēju šajā kamerā un pēc tam nedēļu nevarēju atjēgties - tik spēciga bija tās ietekme. Bet mani «buļļi» - miesassargi (starp citu, lieliski puiši) jau pieejot kamerai vien juta reiboni un saprātīgi atteicās no uzturēšanās tajā, jo bija vēl jābrauc atpakaļ uz Maskavu.

Bet pats interesantākais bija tas, ka Pāvels Maksimovičs intu- itivi bija atradis veidu, kā pastiprināt uzzimēto trijstūru enerģiju. Viņš uz kseroksa bija pavairojis savu sākotnējo zimējumu, uztaisījis 500-600 kopiju, salicis kaudzītē vienu uz otras, pēc tam visu šo kaudzi atkal ielicis kopētājā un taisījis jaunas kopi­jas. Pēc Pāvela Maksimoviča domām, jaunās kopijas, kas taisī­tas no kopiju kaudzes, ir 500-600 reižu spēcīgākas nekā tās, kas taisītas no viena zīmējuma. Viņš to sajuta ekstrasensoriski.

Atgriezies Maskavā, piezvanīju akadēmiķim A. J. Akimovam un visu pastāstiju. Anatolijs Jevgeņevičs man paskaidroja, ka smal­kās (jeb torsionu) enerģijas nepakļaujas enerģijas nezūdamības likumam. Smalko matēriju laukos enerģija neiet mazumā, tai it kā ir neizsīkstošs un pastāvigs enerģijas papildināšanas avots. Smalkās matērijas substances pavairojas un pat palielina savu enerģētisko potenciālu. Tāpēc vienādu zimējumu kaudzes ko­pēšanu, kā to darīja Pāvels Maksimovičs Ignatenko, var iedomā­ties kā savstarpēju smalko enerģiju potenciāla pastiprināšanu, pārnesot kopigo enerģētisko potenciālu uz jaunu kopiju. Lieta tā, ka ikvienam priekšmetam, tai skaitā arī zīmējumam, ir savs fantoms, tas ir - smalkās enerģijas kopija. Kaudzē salikto atse­višķo zimējumu fantomi savienojas vienā fantomā un pārnes tagad jau kopīgo enerģētisko potenciālu uz jauno kopiju, ne­pakļaujoties enerģijas nezūdamības likumam.

Tagad Katmandu, sēdēdams kopā ar «vecāko cilvēku» un Astamanu, atcerējos šo gadījumu Tulas apgabala Ļeņina rajona Barsuku ciemā un iztēlojos, ka iesvētīšana alā nav nekas cits kā jaunas (alā esošās) informācijas ievadīšana atslēgu, lampas un apģērba fantomos, šo informāciju Harati droši vien pazīst un, kad notiek kārtējais gājiens uz alu, uztver to kā «savu» vai «dzim­tajai alai piemītošu». Es sapratu arī, ka, jo vairāk reižu priekš­mets (lampa, atslēgas vai apģērbs) ir bijis alā, jo pazīstamāks tas ir šai alai. Un tas droši vien ir svarīgi, lai neizjauktu Somati stāvokli esošo cilvēku dvēseļu torsionu laukus.

Sapratu ari, kāpēc «vecākais cilvēks» negribēja rādīt šos atri­būtus laikā, kad nenotiek ceremonija. Var pieļaut, ka, fotogra­fējot, piemēram, lampu, tās fantoms ar «alas informāciju» pavai­rosies un pāries uz fotogrāfiju (vai daudzām fotogrāfijām), kas droši vien saskaņā ar mums nezināmiem likumiem nav pieļau­jams. Toties rituālās ceremonijas laikā Harati tantriskie spēki, ko būs aktivizējušas maģiskās formulas, droši vien spēj bloķēt «alas informācijas» izplatīšanos.

Tai pat brīdi es sāku mazliet apjaust, ko nozīmē mājas vai dzīvokļa iesvētīšana, kad garidznieks staigā, skaitīdams lūgša­nu. Zinātnes valodā runājot, šā rituāla laikā garidznieks pārnes uz dzīvokli dievišķo informāciju, lai tā iemītnieki dzīvotu Dieva paspārnē.