Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Nu labi. Uzdodiet vēl jautājumus. Bet… galveno noslēpumu es tik un tā neteikšu.

- Nebaidieties, es neprasišu, lai jūs man atklājat maģisko for­mulu noslēpumu.

- Labi.

- Cik ieeju ir Kailasa zemzemē? - es pavaicāju.

- Es zinu, ka ir tris ieejas. Bet pats redzējis esmu tikai vienu, - «vecākais cilvēks» atbildēja.

- Kāda ir tā ieeja?

- Tā atrodas milzīgā vertikālā klintī, kuru sauc par «Māju».

- Par «Māju»? - es pārvaicāju.

- Jā, par «Māju». Šai klintij ir tik pareiza forma un tik gludas sienas, ka atgādina māju. Bet ši «Māja» ir tik milzīga, ka salīdzi­nājumā ar to parasta māja liksies kā sērkociņkastite. Uzskata, ka ši klints nes laimi.

- Un kur ir ieeja?

- Gludās sienas apakšdaļā ir atvērums, kas no iekšpuses aizvērts ar akmens plāksni.

- Vai šis atvērums ir liels?

- Ļoti liels.

- Cik metru?

- Daudz, daudz metru.

- Droši vien tas paveras, kad noskaita ipašas maģiskās for­mulas, - uzdrošinājos ieviest skaidribu.

- Protams, - nešaubigi atbildēja «vecākais cilvēks».

- Kā pasakā - «Sezam, atveries», - es nočukstēju.

- Kas? - Astamans nesaprata.

- Ir tāda pasaka. Viss, ko jūs stāstāt, ļoti lidzinās šai pasakai. Bet vārdus «Sezam, atveries» var saprast kā maģisko formulu.

-Sezam, atveries, Sezam, atveries, - «vecākais cilvēks» atkār­toja un pakratija galvu. - Starp citu, nedomājiet iet pie šis ieejas un teikt «Sezam, atveries». Tur darbojas ļoti stipri tantriskie spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem.

- Droši vien tur ir cits, saspiests laiks, - es izteicu savu pieņē­mumu.

- Pie šis ieejas… un pie visām citām ieejām var iet tikai sagatavoti cilvēki - tādi, kas daudzas reizes ir izjutuši tantrisko spēku iedarbibu, tādi, kuri zina speciālas lūgšanas un maģiskās formulas un kas prot sarunāties ar Kailasu, - «vecākais cilvēks» teica, it kā nebūtu mani dzirdējis.

- Bet vai mēs šo ieeju varēsim ieraudzīt?

- Ja būsiet uzmanigi, tad redzēsiet. Tikai neejiet tai klāt! Ši «Māja» ir sarkanā krāsā.

- Sarkanā?

-Jā.

Paies kāds laiks, un mēs visi stāvēsim un galvas izslējuši kā abpurti skatīsimies uz šo «Sarkamo Māju», uz četrstūra atvēru­mu, ko slēdz plāksne. (Jn kāds no mums klusiņām muļķigi nočukstēs: «Sezam, atveries!».

- (Jn citas ieejas Kailasa zemzemē mēs varēsim ieraudzīt?

- Pamēģiniet, bet esiet uzmanīgi, tur ari darbojas tantriskie spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem, - izvairīgi atbildēja «vecākais cilvēks».

Izstiepu neērtajā pozā notirpušās kcijas, atrāvu skatienu no savas burtnicas un uzdevu kārtējo jautājumu:

- Stāsta, ka tur, Kailasa rajonā, esot «lasošā cilvēka» statuja. Vai jūs to esat redzējis?

- Man neizdevās. To aizsedza mākoņi. Reti kam izdodas to ieraudzīt.

- Man šķiet, ka «lasošā cilvēka» statuja simbolizē vietu, kur zemzemē glabājas seno cilvēku «zelta plāksnes», uz kurām rak­stītas to «Lielās Zināšanas». (Jn…, manuprāt, tur atrodas otrā ieeja Kailasa zemzemē, droši vien arī aizsegta ar plāksni, kas atveras pēc slepenas maģiskās formulas noskaitišanas. «Lasošā cilvēka» statuja droši vien apzīmē šo ieeju. Vai tā ir? - jautāju.

- Ne es, ne mani radinieki nekad nav redzējuši otro ieeju. Cik man zināms, tad pēdējo 2000 gadu laikā neviens nav iegājis pa

šo ieeju, neviens pat nav ticis lidz turienei. Svētais Kailass nevienam nedeva atļauju. Bet nepaklausīgos nogalināja «Nāves Valdnieka spogulis», - noslēpumaini pateica «vecākais cilvēks».

- Cln kas ir Nāves Valdnieka spogulis?

- Man ir grūti par to runāt, jūs nesapratīsiet. - «Vecākais cil­vēks» izvairījās no atbildes.

Tobrīd es nezināju, ka drīz svētā Kailasa rajonā mums

uzsmaidīs veiksme un mēs ne tikai ieraudzīsim «lasošā cilvēka» statuju, bet arī noteiksim diezgan precīzas koordinātas. Taču driz vien mēs sapratīsim, ka ceļš pie tās ved caur tā saucamo «Nāves Ieleju», ko veido «Nāves Valdnieka spoguļi», bet man pa galvu šaudisies kāda nepāliešu lamas teiciens - «apburtais spogulis».

- Krievu ceļotājs Osendovskis ir pierakstījis Tibetas lamu stāstu par to, kā jālasa seno cilvēku «zelta plāksnes». Plāksne jāuzliek uz galvas un domas pašas lasis to, kas rakstīts uz «zelta plāksnes». Jūs taču šajā alā redzat «zelta plāksnes», vai neesat mēģinājis tās lasit?

- Tibetas lama nav teicis patiesibu. - «Vecākā cilvēka» balsi ieskanējās dusmas. - «Zelta plāksnes» lasa, uzliekot uz tām abas rokas, kā tas parādits «lasošā cilvēka» statujā.

- Trešā ieeja Kailasa zemzemē, - es nerimos, neraugoties uz to, ka «vecākais cilvēks» sāka dot zīmes, ka saruna jābeidz, - droši vien ir pašā svētā kalna virsotnē. Vai jūs kaut ko zināt par to?

- Nē, to es nezinu. Nē… es to slikti zinu, - atbildēja «vecākais cilvēks». - Bet atcerieties, ka list svētā Kailasa virsotnē nedrikst. Tas ir aizliegts.

- Kas to ir aizliedzis?

- Harati un viņa pavēlnieki.

Mēs ar Astamanu un «vecāko cilvēku» cieši apskāvāmies. Promejot es atskatijos, lai vēlreiz paraudzitos uz Harati statu­ju. Man šķita, ka Harati mazliet pasminēja.

Godigi sakot, šo nodaļu rakstit man nav interesanti, - savas dzives laikā esmu uzrakstijis tik daudz atskaišu par sporta pārgājieniem, sevišķi tajā laikā, kad centos iegūt PSRS sporta meistara nosaukumu, ka manā mentalitātē jau pamatigi iesē­dies sausais atskaites ceļojuma apraksta stils, specifiskā valoda, attēlojot grūtibas, kādas rodas maršruta laikā, un to pār­varēšanas veidi. Tāpēc neaprakstīšu visu šo treniņpārgājienu uz Himalajiem, kura mērķis bija ekspedīcijas dalībnieku fiziskā sagatavošanās gājienam uz Tibetu, bet pievērsīšos tikai dažiem interesantiem fragmentiem. Mēs, lasītāj, nedaudz attiesim no notikumiem, kas ved uz Dievu Pilsētas noslēpumaino mīklu, bet par to neaizmirsisim un vietumis atcerēsimies.

Autobuss mūs no Katmandu aizveda lidz Poharai. No turienes, izmantojot tūrisma shēmu, bija plānots tikt lidz Anapurnas pakājei. Mums bija jāpārvar 5000 metru liels kāpiens augšup un jāatgriežas atpakaļ. Mēs cerējām, ka šā pārgājiena laikā mums izdosies iegūt labu fizisko formu un pietiekami adaptēties augstkalnu apstākļos, kas bija ļoti nepieciešams, lai ekspedīcija uz Tibetu izdotos. Tur mums ilgu laiku vajadzēs uzturēties 5000-6000 metru augstumā.

Ceļā uz Poharu mūsu autobusa ceļu šķērsoja dubļu straume. Pirmo reizi dzīvē es redzēju istu dubļu lavīnu. Varena rūsas krāsas ūdens straume plūda ar tādu ātrumu, ka Ildzi rāva ne tikai akmeņus, bet pat lielus akmens bluķus. Šī straume plūda pāri ceļam, postīja to un sanesa virsū akmeņus. Automašīnas, kas prātīgi bija apstājušās abās pusēs straumei, veidoja kilomet­riem garus sastrēgumus. Cilvēki, piegājuši pie dubļu un akmens straumes, mutes iepletuši vēroja šo stihiju. Arī mēs piegājām tuvāk un kā pēc komandas iepletām mutes.

- Kas par spēku! Kas par spēku! - priecādamies par stihiju, teica Rafaels Jusupovs un atkal iepleta muti.

- Tas ir Zemes spēks, - daudznozīmīgi noteica Seļiverstovs.

Pamazām straumes spēks noplaka, un kāds drosminieks ar

džipu riskēja braukt pāri. Vēl neticis līdz straumes centram, džips iestrēga, mašina sāka gāzties. Varēja dzirdēt, kā akmeņi sitas pret mašinas korpusu.

- Griezies pa straumei, apgāzis taču, bļin, - Seļiverstovs skaļi iekliedzās, žestikulēdams ar rokām.