Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Kādas vēl divas stundas! - nespēju slēpt sašutumu. - Pre­tējā nogāze ir tikai mazliet zemāka par to, kurā tagad rāpjamies. Es to redzēju. Paskaties horizontāli, - redzi, mēs jau esam uzkāpuši vairāk nekā pusi. Maz ko nepālieši teica! Tur ir ko iet 20-30 minūtes!

Gn patiešām - pēc 20 minūtēm mēs bijām kores augšā.

- Bet es taču tev nenoticēju, - Rafaels teica. - Es viss mobi­lizējos, lai izturētu divu stundu ilgu kāpienu. Es ieslēdzu orga­nismā Hansa Seljes stresa sistēmu; eh, tik daudz adrenalīna izdalījās par baltu velti…

- Sviestu, tas ir… visas taukskābes veltīgi sadedzināji, - indī­gi piebilda Seļiverstovs. - Spēki jātaupa Tibetai, tur būs grūtāk.

- Nu ja…

- Nepālieši droši vien domāja, ka mēs esam kaut kādi vār­guļi, - priecīgi teica Ravils.

Bez tam Rafaels Jusupovs ir ari ļoti vērigs un pat visbanā­lākajās situācijās atrod kaut ko interesantu.

- Paskatieties, kā «piramidālais Seļiverstovs» sēž, - viņš reiz iesaucās, rādidams uz Sergeju Anatoļjeviču, ietinušos teltenē, kas uz viņa ķermeņa bija pieņēmusi tādu formu, ka viņš patiesi lidzinājās kaut kādam trijstūrveidigam dabas veidojumam.

Pēc tam Rafaels Gajazovičs sāka spriest par to, ka daudzas anatomiskas struktūras ir piramidālas, ieskaitot kolagēna daļi­ņas un DNS, un aizgāja pat tik tālu, ka jogi mērķtiecigi ieņemot noteiktas pozas, lai ķermenim būtu piramidāls raksturs.

- Mēs vēl atskatisimies piramidas, - piezīmēja Seļiverstovs, nomezdams telteni.

Ravils Mirhaidarovs pieder pie to cilvēku kategorijas, kurus tautā sauc par dzīvelīgiem. Vēl tādus viriešus sauc par sikstiem. Ravila galvenā ipatnība - viņš prot ciest, stipri ciest, vienalga -

fiziski vai morāli. Rodas tāda sajūta, ka Ravilam vienmēr ir labi. Kad mugursoma spiež plecus, viņš priecājas, ka var to panest, kad līst lietus - viņš ir apmierināts, ka apakšbikses vēl pagaidām ir sausas, kad dveselē slikti - ka dzivē notiek vēl sliktāk un tā tālāk. Viņa seja vienmēr staro, un balss jebkurā situācijā ir moža. Ravils prot raudāt un dara to tā, kā spēj tikai labsirdīgi, stipri un romantiski vīrieši, tie, kurus mīl sievietes.

Man bija patīkami vērot patiesi romantisko prieku, ar kādu viņš fotografējās uz Anapurnas fona. Tomēr pirmo reizi ārzemēs, un kur - Himalajos! Es vēl nezināju, ka šis jaunais lauku zēns tur, Dievu Pilsētas padebešos, pierādīs ne tikai savu izturību, bet izrādīsies ari saprātigs cilvēks, kas, tiekoties ar ko miklainu un noslēpumainu, spēj analizēt situāciju.

Ravils Mirhaidarovs Himalajos tikpat kā neēda sviestu, ko tā ieteica Rafaels Jusupovs. Viņš deva priekšroku tā saucamajam dalbatam - nepāliešu galvenajam ēdienam. Dalbats ir gatavots

no risa un dārzeņiem (kukurūzas, sīpoliem, garšaugiem), augu eļļas un dala - maziem graudiņiem, kas pēc garšas atgādina soju vai lēcas. Viņš iemanijās izēst veselu bļodu šis vienkāršo ļaužu barības ar ne visai pievilcīgo nosaukumu, sakot, ka ne jau velti nepālieši izvēlas tieši šo ēdienu. Pat Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kas vienā reizē var apēst 100 pelmeņus, padevās tā dalbata daudzuma priekšā, ko ceļmalas viesnīcās mums piedāvāja nepālieši.

Vienā no šādām stāvvietām mēs satikām divas amerikānietes un sākām runāties. Viena stāstīja, ka ir rakstniece un pašreiz strādā pie grāmatas par «Vjetnamas sindromu» Amerikā, kad daudziem amerikāņiem ir radies nepilnvērtibas komplekss zaudētā kara dēļ. Viņa labi saprata, ka zaudēja viņi mums - krieviem. Par atbildi pastāstīju par «afgāņu sindromu», kura cēlonis ir tieši tāds pats.

Abas amerikānietes bija liela auguma - kā saka, platiem

kauliem, un bez tam viņām ļoti garšoja dalbats. Maršruta laikā mēs divas vai trīs reizes kopā apstājāmies nakšņot, un viņas, tāpat kā Ravils, vakariņās un brokastis pasūtīja tikai dalbatu.

- Dalbat iz ueri gud, oeri gud (dalbats ir ļoti labs, ļoti labs), - teica lielākā amerikāniete, tā pati rakstniece.

- Ar tādu daudzumu ogļhidrātu, ko satur šis dalbats, - Rafaels Jusupovs nevarēja nociesties, - uz viņu platajiem kauliem uz­augs tik daudz speķa…

- (Jn cik daudz taukskābju tur būs! - Seļiverstovs viņu parasti pakaitināja.

- Kur?

- Speķī.

Vienā no ceļmalas viesnīcām - atceros, ka tur bija ārkārtīgi daudz naktstauriņu, - mēs ar Seļiverstovu sākām runāt par skaitli 108. Sergejs Anatoļjevičs jau pusgadu vāca literatūru par šo tēmu, un dažas piezimes bija ierakstītas viņa burtnīcā.

Atgaiņādamies no naktstauriņa, Seļiverstovs teica:

- Atceries 108° lielo leņķi, kas izveidojās starp līniju «Kailass-Lieldienu sala» (caur Ēģiptes piramīdām) un līniju «Meksikas piramidas-Ēģiptes piramīdas»?

- Atceros, - es atbildēju.

- Literatūrā es atradu daudz interesantu datu par skaitli 108, kas, izrādās, ir konstante daudzās zinātnes jomās. Krievu zināt­nieks Sergejs Borisovičs Proskurjakovs savā monogrāfijā ir sīki aprakstijis skaitļa 108 miklu. Par Ēģiptes piramidu celtniecības matemātiskajām likumsakarībām viņš raksta, ka Mikerina piramidas pamata mala ir 108 metri, Hefrēna piramidas mala - 108x1,08 10 metri.

- Interesanti, - es teicu.

- Viņš, tas ir, Proskurjakovs, min šādus piemērus ari no astronomijas un fizikas. - Seļiverstovs pašķīra burtnīcas lapu. - Re, paskaties:

• gaismas ātrums vakuumā - 108xl0 10 m/st

• Saules m^sp - 108xl0 9 t

• Zemes ->108xl O 10 km 3

• Zemes kustības ātrums ap Sauli - 108xl0 3 km/st

• Veneras attālums no Saules - 108xl0 6 km

• lidojuma laiks apkārt Zemei pa visnoteiktāko orbītu - 108 min.

- Interesanti, - atkārtoju kā automāts un ar roku notraucu divus naktstauriņus no Seļiverstova gālvas.

- Paskat, cik viņu te saradies! - iesaucās Seļiverstovs, rādī­dams uz logu, kurā no mūsu puses tiešām sitās simtiem tauriņu, sazin kā tikuši istabā.

Es ātri aizskrēju pēc viesnīcas istabenes (vīrieša), kurš neapjucis ar slotu rupji izmēza tauriņus uz ielas un nez kāpēc atvainojās.

- Žēl tauriņu, - bēdigi teica Seļiverstovs. - (Jn ja mūs, cil­vēkus, tā ar slotu izmēztu uz ielas? Bet tie tauriņi varbūt lidoja uz savas dzives sapni - gaismu?!

Paskatījos uz tauriņu spārnu atliekām, kas bija palikušas uz grīdas, un tikpat bēdigi palūdzu Seļiverstovu turpināt sarunu par skaitli 108.

- Skaitlis 108 ir konstante bioloģijā un medicīnā, - Seļiver­stovs turpināja. - Sergejs Proskurjakovs raksta, ka cilvēka ķer­meņa garuma attieciba pret galvaskausa garumu ir 108x10-', bet jebkura dziva Zemes organisma DNS spirāles nukleidu pāra attieciba pret n - 108x 10~ 10 cm.

- interesanti!

- Ir zināms, ka rožukroņi jābūt 108 bumbiņām, bet budistu klosteros Jaungada nakti zvaniem jāzvana 108 reizes, - Seļiverstovs turpināja.

Apklusām, skatīdamies uz logu, pie kura atkal bija tauriņi.

- Paklau, - Seļiverstovs pārtrauca klusumu, - kāpēc neizdalīt 360, tas ir, apli, ar 108? Kas no tā iznāks? Tā, tā…Iznāk 3,33. Nez, ko tas varētu nozimēt?

- Pirms dažiem gadiem Krievijas valdibā bija gaišredzibas nodaļa, kuru vadīja kāda sieviete, - es sāku atcerēties. - Viņa man teica, ka zina seno 7t, kas nav bijis 3,14. Varbūt 3,33 ir senais 7t?

- Un kāpēc ne? - Seļiverstovs aizdomājās. - Pilnigi iespē­jams, ka lidz Pasaules Plūdiem bija cits n; nevar izslēgt, ka tajos senajos laikos bija ^citas telpas di mensijas un cits laika plūdums. Kā apstiprinājumu tam var minēt faktu, ka senie cilvēki dzivoja daudz ilgāk par mums. Esmu pārliecināts, ka laika un telpas matemātiskie raksturojumi ietekmē konstanti 7t. Tagad to ir grūti aptvert, grūti mūsdienu matemātiķiem pierādīt, bet… ja šie matemātiķi padzivotu telpas dimensijā, kurai ir citi raksturojumi, viņi momentā aptvertu, ka konstante rt var būt ari cita. Kas zina, varbū citā telpas dimensijā aplim ir cita forma?