Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

ienaidnieks tūliņ ari nomirst. Sagribas kādam, lai viņa sāncensis saslimtu, - viņš saslimst. Sagribas kādam, lai sākas ugunsgrēks, - tas sākas. Mēs, tibetieši, domājam, ka ši vieta ir noburta.

- Kas to nobūris?

- Tibetieši tic, ka šo vietu ir nobūris pats svētais Kailass, sodī­dams senos cilvēkus, kas tur dzivoja un ieslīga savstarpējās nesaskaņās. Stāsta, ka šie senie cilvēki pratuši izmantot Kailasa tantrisko spēku, šo milzīgo spēku, bet sākuši to izmantot sliktu mērķu īstenošanai. Stāsta, ka agrāk tur bijusi pilsēta, liela un skaista pilsēta, bet tagad tur dzivo izsalkušais velns.

- Ko jūs saprotat ar teicienu «izsalkušais velns»?

- «Izsalkušais velns» ir dziva būtne. Bet tā ir bezķermeniska un neredzama, - bez mazākās šaubu ēnas balsī atbildēja lama Ketsuns Zangpo.

- M… jā, - es tā kā sāku šaubities, bet tūliņ pieķēru sevi pie domas, ka mūsu zināšanas par dzīves formām uz Zemes pagai­dām vēl ir visai ierobežotas.

Man nebija nekāda pamata skeptiski izturēties pret lamas fantastiskajiem vārdiem, jo zināšanas viņš bija ieguvis no tibetiešu tekstiem, kuros atspoguļotas cauri gadu tūkstošiem iznestas daudz augstāk attistitas iepriekšējās civilizācijas zināšanas.

- «Izsalkušo velnu» tajā vietā nometināja Kailass, - lama teica. - Vai jūs zināt, kāpēc viņš to izdarīja?

- Kāpēc?

- Lai cilvēki, aizejot tur, sāktu saprast, kas ir ļaunums, lai viņi saprastu, ka pats sliktākais ir ļaunas domas. «Izsalkušais velns» ļaunās domas pārvērš Īstenībā, un cilvēks pats savām acim redz, ko vērtas ir viņa ļaunās domas. Cilvēkiem gribas ticēt, ka viņu ļaunās domas neviens nevar izlasīt, un dažreiz viņi tā ļauno­jas visu mūžu, savu iegribu dēļ būdami gatavi iznīcināt visu pasauli, un viņus attur tikai bailes no soda. Mēs, tibetieši, ļoti cienām bailes. Dievs šīs jūtas, kas apstādina daudzus cilvēku ļaunos darbus, ir radījis, lai brīdinātu par sodu. Bailes brīdina ne tikai par iespējamo sodu Šajā Pasaulē, tās galvenokārt brīdina par gaidāmo sodu Tajā Pasaulē, - daudz briesmīgāku sodu. Mēs bailes uzskatām par svētām jūtām. Katrā tibetiešu reliģijā ir baiļu pielūgšanas rituāli.

- Sakiet, lama, bet vai, nonākot «izsalkušā velna vietā», cil­vēkiem bailes pazūd?

- Nu, - lama uz bridi aizdomājās, - cilvēku bailes no soda tur

stipri notrulinās, bet bezgodigiem cilvēkiem izzūd pavisam. Cil­vēkiem tur šķiet, ka ļaunas domas ir patīkamas un cienīgas. «Izsalkušais velns» it kā izvelk tās no cilvēka un iedarbina. Stāsta, ka šis velns barojoties no ļaunu cilvēku domām. Viņš vienmēr ir izsalcis, viņam vienmēr gribas, lai ļauno domu cil­vēkiem būtu daudz, ļoti daudz. Tibetieši baidās uz turieni iet divatā, trijatā vai lielā barā, viņi iet uz turieni tikai vienatnē.

- Kāpēc?

- Šajā vietā pat tuvs draugs var kļūt bīstams, - skumji piezīmēja lama.

- Jūs domājat, ka pat tuvs draugs pēkšņi dvēseles dziļumos var tevi apskaust un vēlēt kaut ko sliktu, par ko tev nav ne jaus­mas, bet tur - «izsalkušā velna vietā» šīs ļaunās domas izpeldēs un tevi nogalinās. Vai tā?

- Jā, tā. «Izsalkušā velna vietu» var apmeklēt tikai vienatnē. Tur nevar uzticēties pat tuvam draugam. Pat draugs var tur nodot un iznicināt tevi.

- Vai māte var nodot?

- Māte? - Lama paskatījās uz mani. - Gandriz nekad neno­dos. Bet… dēls vai meita var nodot māti. Lūk, tā! Labāk iet uz turieni vienatnē.

- Sakiet - bet kā piepildās ļaunās domas «izsalkušā velna vietā»? Kāds ir tas mehānisms?

- Visbiežāk tur viens cilvēks bez kāda iemesla nogalina otru. Nereti cilvēki tur zaudē prātu, cinās ar neredzamu ienaidnieku, kliedz un skraida, bet, kad zaudē spēkus, vaid un lūdz «izsalkušo velnu», lai viņu ķermenis pārakmeņojas.

- Pārakmeņojas?

- Ir tāda tibetiešu leģenda, kas vēsta, ka tajā vietā ir pārak- meņojušies daži senie cilvēki. Tajā senajā pilsētā, kas iesliga savstarpējos stridos un cīniņos, šie cilvēki bijuši visattīstītākie un varējuši izmantot Kailasa tantrisko spēku. Protestēdami viņi piesaukuši Kailasa varenos spēkus un, apsēdušies Būdas pozā, pārvērtušies par akmeņiem. Šie akmens ķermeņi vēl arvien atrodas turpat. Šie cilvēki bija ļoti liela auguma. Pēc tam Kailass nobūris seno pilsētu, nosūtījis uz turieni bezmiesisko «izsalkušo velnu», un lidz ar viņa parādīšanos šīs pilsētas iedzīvotāju ļaunās domas sākušas realizēties un viņi nogalinājuši cits citu.

- Skaista leģenda, - es teicu.

- Tā ir ļoti, ļoti svēta vieta un ļoti, ļoti bistama. Neejiet uz turieni, - piemetināja lama Ketsuns Zangpo. - Tur ir arī svētais avots, kur akmeņiem ir bumbiņu forma.

- Vai jūs tur esat bijis?

- Nē, neesmu. Bet daži Tibetas lamas gāja uz turieni… vieni paši.

Paies kāds laiks un es, augstā kāpiena pārmocīts, viens pats stāvēšu pakalna virsotnē un no tālienes skatīšos uz «izsalkušā velna vietu». Es tomēr varēšu atrast šo apburto vietu.

Kailasa meln ā puse

- Kādas bistamas vietas vēl ir Kailasa apkārtnē? - pēc nelielas pauzes pajautāju lamam.

- Jābūt uzmanīgiem Kailasa melnajā pusē, - viņš atbildēja.

- (Jn kur tā ir - tā melnā puse?

- Ir leģenda. Lielais jogs Milarepa un lielais jogs Bonpo nolē­muši sarikot sacensību, kurš ātrāk nokļūs Kailasa virsotnē. Jogs Milarepa palaidis jogu Bonpo pa priekšu, paņēmis mūzikas in­strumentu, ko sauc par Dampo, un ar tā palidzību uzlidojis svētā kalna virsotnē, kur gaidījis aizelsušos jogu Bonpo. Virsotnē, kur saskaņā ar leģendu ir laukums, sākusies cīņa. Tajā uzvarējis

jogs Milarepa un nogrūdis jogu Bonpo pa svētā kalna stāvo zie­meļu sienu. Tas bijis grēks, liels grēks, jo abi jogi bijuši gaišo die­višķo spēku pārstāvji. Kopš tiem laikiem Kailasa stāvā ziemeļu siena nomelnējusi.

- Vai Kailasa ziemeļu siena patiešām ir melna?

- Tad nē jau, - lama Ketsuns Zangpo noraidoši pakratīja galvu, - tā ir tāda pati kā citas klintis. Bet tā ir garigi melna.

- Garīgi melna? - turpināju iztaujāt lamu.

- Tur, kur noticis liels grēks, sapulcējās melnie spēki un mi­tinās tur lidz pat šai dienai. Šie spēki nav redzami, tos ir grūti uzreiz sajust, bet tie ir ļoti stipri un atstāj pazudinošu ietekmi uz cilvēku. Kailasa ziemeļu puses melnie spēki nav vienkārši sā­taniski spēki, tie ir grandiozi dēmoniski spēki, tie…

- Dīvaini, ka visas pasaules svētums Kailass bez dievišķajiem satur ari dēmoniskos spēkus, - es pārtraucu.

-Tikai dievišķā cīņā ar dēmonisko dzimst progress, bet dzive ir bezgalīgs progress, - galvu pieliecis, lama gudri atteica.

Es apklusu un sāku domāt par šo dziļo dzīves jēdziena defi­nējumu. Bet pēc tam domas pārsviedās uz centieniem apjēgt dēmonisko spēku raksturu, cenšoties vismaz kaut kādā zinātniskā veidā izskaidrot to ietekmi. Tomēr nekādus skaidrojumus es atrast nevarēju. Kaut kur zemapziņas dzīlēs uzplaiksnīja vārds «laiks», bet tūdaļ apdzisa, atdodams vietu bailēm no vārda «dēmons».

- Ņemiet vērā, ka melnā un zilā ir krāsas, kas virzitas uz ūdeni. Šo krāsu ietekmē ūdens mainās, - lama noteica it kā pats pie sevis.

- Nu jā, - es muļķīgi teicu, neko nesapratis.

- Ja Kailasa ziemeļu pusē būtu ezers, tas būtu briesmīgs ezers, ļoti briesmīgs, kas spētu nogalināt ne tikai cilvēkus, bet ari daudz augstākas būtnes, - lama piebilda.

- Šambalas cilvēkus?

- (Jn kur atrodas Nāves Ieleja? Ari Kailasa ziemeļu pusē?

- Jā, Nāves Ieleja ir tur.