Marieta Šaginjana - MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Marieta Šaginjana

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1958

Tulkojusi Skaidrīte Cielava Mākslinieks G. Ķirke

1888. gadā kādā marta rītā vienā no Ņujorkas sta­cijām pie nesēja Nr. 701 pieskrēja pieklājīgi ģērbies cilvēks ar zīdaini uz rokām:

— Nesēj, kāds jūsu numurs? Lieliski, paņemiet bērnu! Tikai uzmanīgāk, velns parāvis, ja gribat no­pelnīt dolāru … Gaidiet mani, lūk, tur, pie omnibusu pieturas, — es skrienu meklēt kādu dāmu…

To pateicis, nezināmais iejuka pūli. Nesējs Nr. 701 uzmanīgi aiznesa bērnu uz pieturu, nogaidīja desmit minūtes, tad pusstundu, tad stundu. Bērns ieraudājās. Nesējs satrūkās, — vai tikai bērns viņam nav atstāts pavisam?

Kad pēc divām stundām neviens neieradās, bet sta­cijā nepazīstamā nebija, nesējs rūgti noteica pie sevis: «Te tev nu bija dolārs!» — un nesa bērnu uz iecirkni.

Pa ceļam viņš sāka visu pārdomāt. Bērns labi sa­ģērbts, autiņi ar iniciāļiem. Ja nu svešajam kaut kas gadījies, bet pēc tam viņš atcerēsies bērnu, meklēs ne­sēju pēc numura un būs pārskaities, uzzinājis, ka bērns policijā! Varbūt paturēt viņu pie sevis un pa to laiku sameklēt svešo?

Viņš aiznesa bērnu uz mājām un atdeva sievai. Bērns izrādījās ārkārtīgi jauks zēns. Veļā bija iniciāļi

«D. D.». Tā kā nesēju sauca par Džemsu, viņš joka pēc paris reižu nosauca zēnu par «Džimu Dolāru» — šim vārdam bija lemts uz visiem laikiem palikt par pamestā radījuma apzīmējumu un vēlāk iegūt plašu popularitāti.

Bērna vecāki neatradās. Nesējs viņu adoptēja. Bērns auga, kā parasti aug pilsētas zēni, un gandrīz visu laiku pavadīja uz ielas, kamēr nesējs Nr. 701 nomira. Drīz pēc viņa nomira arī sieva, atstādama Džimam audžu tēva numuru un īsu izziņu par zēna adoptēšanu

Gada pusotra zēns klaiņo apkārt. Viņš pārnakšņo zem tiltiem un uz jumtiem, kopā ar suņiem pārtiek no pilsētas atkritumiem. «Šajā laikā mana oža sasniedza lielu pilnību,» viņš stāsta savā īsajā autobiogrāfijā. «Es uzzināju, ka katrai pilsētai, katrai ielai, katrai sētai ir sava smarža.»

Reiz kādas dzertuves priekšā zēns ieraudzīja ratus ar lielām papes ceļa kārbām, ierāpās vienā no tām, aiz­taisīja ciet vāku un iemiga. Viņš pamodās no grūdiena Tūliņ pēc tam viņu apņēma spilgts elektriskās gaismas vilnis. Slaika jaunava ar papīra rullīšiem matos stā­vēja pie kārbas un, lūpas sakniebusi, aplūkoja zēnu. Viņš izlēca no kārbas, gribēja aizmukt.

— Es domāju, ka esmu samaksājusi par kārbu īstu naudu, — jaunava teica.

— Vai tik jūs nedomājat, kundze, ka esat nopirkusi kopā ar kārbu arī mani? — Džims šausmās iekliedzās.

— Jā, es tā domāju, — nepielūdzamā jaunava at­bildēja. — Es taču neņemu mantas citādi kā uz svara.

Nelaimīgais Džims nezināja likumus. Viņš visā no­pietnībā noticēja jaunavai un palika pie viņas kalpot savus divpadsmit gadus.

Tie bija visdrūmākie gadi viņa dzīvē. Jaunava eks­pluatēja zēnu, spieda viņu strādāt pat svētdienās. Re­tajos vaļas brīžos viņš iemācījās lasīt un rakstīt. Kad Džimam palika deviņpadsmit gadu, jaunava negaidot uzdāvināja viņam velosipedu. Pēc kāda laiciņa viņa at­kal pasniedza dāvanu — duci kaklasaišu. Džimu pār­ņēma dīvaina nojauta: vai tik jaunava negrib viņu ap­precēt? Līdz ko šī. nojauta viņa smadzenes guva kon­krētu noformulējumu, Džimā uzliesmoja iedzimtās brīvības alkas, viņš uzlēca uz velosipeda — un projām bija.

Džims kļuva brīvs. Viņš atkal klīda pa Ņujorkas ielām. Bet te viņam nācās uz savas ādas izjust visu sociālās netaisnības smagumu: ko līdz brīvība, ja nav maizes garozas! Klaiņodams par Ņujorkas fabriku ra­jonu nomalēm, viņš kaut kādā veidā iestājās sērkociņu fabrikā un kļuva par strādnieku. Lielu ietekmi uz jau­nekli atstāja divi apstākļi: pirmais streiks un pirmā iepazīšanās ar kinematogrāfu.

Streiks, kā viņš vēlāk rakstīja, iemācījis viņu «pras­mīgi aizstāvēties, nostājoties ar muguru pret ienaid­nieku», bet kinematogrāfs pievērsis viņu tai «pilsētas romana» teorijai, kas tagadējā laikā radusi tik daudz sekotāju.

Pārnācis no kinematogrāfā., kur bija noskatījies pri- mitivu drāmu no Parizes dzīves ar augstsirdīgu apašu un skaistu meiteni, Džims Dolārs kā bezprātīgs sāk at­darināt kinematogrāfā redzēto saviem darba biedriem. Viņš sapulcina ap sevi bariņu jauniešu, sacer lugas, spēlē tās turpat fabrikā pusdienu pārtraukumos, izman­todams saviem akrobatiskajiem trikiem darbgaldus un mašīnas. Ap Šo laiku viņš uzskicē divus savu vēlāko ro­mānu mīļākos tēlus — metālistu Loriju Lenu un «lietu pavēlnieku» Mikaelu Tingsmeistaru — Miku Burvi. Naktīs viņš drudžaini lasa mācību grāmatas, pūlēda­mies «notvert formulēto priekšstatu sakarību, ko pie­ņemts saukt par izglītību» Neatteikdamies ne no kāda darba, viņš klīst no viena Amerikas rūpniecības centra uz otru, lāgu lāgiem tomēr atgriezdamies vecajā sērko­ciņu fabrikā, kur viņam palikuši draugi un paziņas.

Tā pati fabrika, precizāk, sērkociņu fabrikas strād­nieku pulciņš iepazīstas ar Džima Dolara pirmo literāro mēģinājumu, liela kinoromana scenāriju, ko viņš bija iece­rējis un uzrakstījis divpadsmit stundu laikā. Taču te atklājās Dolara liktenīgā savdabība, kas ilgu laiku bija par šķērsli viņa romānistā karjerai. Pirmo reizi izpra­tis fabulas nozīmi skatāmos attēlos (nevis grāmatā, bet uz kino ekrana), Dolārs tūliņ uzskicēja savus varoņus

1 «New-York Herald», Nr. 381, Dolara autobiogrāfijā.

uz manuskripta malām un iezīmēja šur un tur tekstā pa ilustrācijai. Kā vairums apdāvinātu cilvēku, Džims saskatīja savu talantu nevis tur, kur tas tiešām atklā­jās, bet tur, kur tā bija vismazāk. Tā savos dvēseles dziļumos viņš uzskatīja sevi par dzimušu zīmētāju. Bet Džima Dolara zīmējumi bija gaužām vāji — tie bija nemākulīgi un nožēlojami.

Viņa pirmais kinoromans (vēlāk autors to iznīci­nāja) sērkociņu fabrikas strādnieku pulciņā tiek uz­ņemts ar sajūsmas brāzmu. Dolārs, draugu pamudināts, dodas uz lielo Ņujorkas izdevniecību «Pre-fix-Book» un parāda tur savu manuskriptu. Redaktors, tikko ierau­dzījis viņa zīmējumus, saritina manuskriptu un, ne vārda neteikdams, atdod to jaunajam autoram atpakaļ.

— Ko tas nozīmē? — Džims pietvīcis noprasīja.

— Iesniedziet to tapešu veikalā, jaunais cilvēk, — cietsirdīgais redaktors atbildēja.

Džims paraustīja plecus un divus nākošos gadus drudžaini strādāja pie jauniem scenārijiem, bagātīgi piebārstīdams tos ar zīmējumiem. Bet par spīti visām pūlēm viņu gaidīja tas pats liktenis. Nav zināms, kas būtu noticis ar mūsu romānistu, ja kādreiz viņš nebūtu izdzirdējis pie savām durvīm bezprātīgu dauzīšanos.

— Džim! — kliedza sērkociņu fabrikas strādnieks Rolss, iedrāzdamies istabiņā ar avīzi rokā. — Paska­ties, muļķa pauri!

Sludinājumu nodaļā ar trekniem burtiem bija no­drukāts:

STEIDZĪGI,

NOTEIKTI,

NEATLAIDĪGI

TIEK MEKLĒTS B I J U S A I S

NESĒJS Nr. 701,

lai nodrošinātu labklājību savam bērnam, kas bija uzticēts nesējam.

Volstritā Nr. 92

Ar avīzi rokā Dolārs aizskrēja uz norādīto adresi. Savā fantazijā viņš jau iztēlojās atrastos vecākus, brā­ļus un māsas.

Viņam pretī iznāca miesās pilnīgs notārs un, pār­baudījis dokumentus un atnācēju rūpīgi nopratinājis, paziņoja, ka Džimam pienākas diezgan solids manto­jums, bet ne ar vienu vārdu neatklāja jaunekļa noslē­pumaino izcelšanos.