Marieta Šaginjana - MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Bet pavecākais un kustībās pagausais atslēdznieks Vilings, par kuru bija zināms, ka viņš piebāž pīpīti un acīm redzami mēģina iet tāpat kā Miks Tingsmeistars un pat pūlas izaudzēt mats matā tādu pašu bārdu, pa­mācošā balsī noteica:

— Liec aiz auss un nevienam ne vārda! Tas ir Mika- els Tingsmeistars no kokapstrādāšanas rūpnīcas Midi- taunā. Viņš ir virpotājs, atslēdznieks, galdnieks — viss, kas vajadzīgs: pats gudrākais no mūsējiem visā Amerikā!

Pār mazo Midltaunas pilsētiņu slienas augsti, melni dūmeņi, kas apņem to no visām pusēm un sen jau iz­skauduši no tās centra ikvienu zaļumiņu. Pilsētas aus­trumu nomalē, gaišām logu rūtīm mirdzot, pacejas Kres- linga kokapstrādāšanas fabrikas korpusi. Dzelzceļa sta­cijā pa dienvidaustrumu maģistrali ik pēc piecām minūtēm pienāk preču vilcieni. Deviņas desmitdaļas šās maģistrales akciju pieder Džekam Kreslingam. No dien­vidiem un ziemeļiem pilsētu apņem cauruļu, katlu, me- chaniskā, hidroturbinu, automobiļu un citas Kreslinga rūpnīcas. Bet rietumu pusē aiz augstā tērauda nožogo­juma slēpjas nelielā, bet ļoti nozīmīgā un vērtīgā Kres­linga Slepenā rūpnīca.

Slimīgā tieksme pēc reklāmās un dīvains nervu sa­traukums, kas miljonāru Kreslingu mocīja dienām un naktīm, neļāva viņam padarīt savu Slepeno rūpnīcu par tik slepenu, lai nevienam nebūtu par to ne jausmas. Gluži otrādi, visa Amerikas prese tik vien zina kā izteikt par to minējumus. Avīzes raksta par neparastiem izmēģinājumiem, kas notiek šai rūpnīcā, par tās saka­riem ar ļoti tālām rūdu raktuvēm, kuru atrašanās vieta, protams, netiek uzrādīta, bet toties tiek minēta bijušā franču koncesija Krievijā un tas, ka krievu revolūcija stipri skārusi šo koncesiju; avīzes raksta par noslēpu­

maino rūdu, ko it kā esot atradis Kreslings un kas pa­darīšot viņu par pasaules valdnieku; raksta un daudz raksta par pašu Džeku Kreslingu, visai interesantu mil­jonāru Amerikas dolāru dižmaņu saimē.

Džeks Kreslings ir vecpuisis. Viņam četrdesmit gadu, Viņš ir gara auguma, kalsnējs, spēcīgi un labi noaudzis, skūtu zodu, pelēkām acīm, viņa iespaidīgajam galvas­kausam švītīgi piegulošiem, īsi apgrieztiem un cieši pie­glaustiem matiem, kuru pelnu pelēkā krāsa vēl desmit gadus viņam garantē izskatu, ko parasti mēdz apzīmēt par «jauneklīgu». Pretēji amerikaņu miljonāru paradu­mam neko nezināt un neko nemācīties, neatšķirt Danti no Kanta un dzejnieku Kolridžu no auzu putras [1] , Džeks Kreslings jaunībā bija beidzis Oksfordas universitāti, la­sīja oriģinālā grieķu dzejniekus, bija pats izdevis savu ilgus gadus rakstīto darbu «Kapitals kā psichoenerģijas substrāts»

Ja viņam nebūtu neatlaidīgās, jau par māniju kļuvu­šās aizraušanās ar politiku un viņa personīgās sekretā­res aizdomīgā skaistuma, viņš būtu visapskaužamākais precinieks «divsimt amerikaņu ģimeņu» meitām.

Bet vēl vairāk nekā par Džeku Kreslingu, vēl vairāk nekā par simtiem viņa rūpnīcu un fabriku avīzes raksta par Kreslinga labo roku, viņa milzīgās rūpnīcu saimnie­cības galveno inženieri, Slepenās rūpnīcas direktoru, visā pasaulē pazīstamo izgudrotāju misteru Jeremiju Morlenderu. Tieši šis Morlenders sameklējis noslēpumai­nās rūdu atradnes, tas ir viņš, kurš gatavo Slepenajā rūp­nīcā kaut ko tādu, kas sola Kreslingam varu pār visu pa­sauli, tas ir viņš, kurš uzcēlis savam «bosam» Midltaunas tuvumā burvīgu villu «Efemerida», un, kā raksta avīzes, tas ir viņš, kurš dalās Kreslinga naidā pret krievu revo­lūciju un Krieviju.

No avīzēm ir zināms, ka inženieris Morlenders Džeka Kreslinga speciālā uzdevumā pirms kāda mēneša aiz­braucis uz Austrumeiropu. Bet vēl neviens Amerikā, tai skaitā arī Morlendera paša dēls Arturs, nezina, ka Je­remija Morlenders no slepenā brauciena jau pārradies.

Viņš ir atlidojis Kreslinga personīgajā lidmašīnā, no­laidies uz villas «Efemerida» blakus ēkas platā, asfaltētā jumta; pa slīdošām kāpnēm nokļuvis lejā un pacēlies augšā Kreslinga personīgajā kabinetā, un lieliskā gara­stāvoklī patlaban sēž viņam pretī, novietojis zem venti­latora, kas jau iepriekš piepildīts ar lefkoju un jasminu smaržu, savu plato, enerģisko un iedegušo seju.

Kamēr ventilators dūc, viesdams gaisā līdz ar vēsmu savas smaržas, Džeks Kreslings nepacietīgi staigā pa istabu turp un atpakaļ, reizēm pašķielēdams uz savu rokaspuisi. Kaut kas Jeremijas Morlendera sejā un viņa pārliecīgi ilgā klusēšana dara miljonāru acīm redzami nemierīgu.

— Nu, — viņš iesāk, apstādamies izgudrotāja priek­šā un piesperdams kāju, — stāstiet!

— Nu, Džek, — tajā pašā tonī atbild Jeremija Mor­lenders, — tūliņ!

Kreslinga pelēkās, apaļās acis, kuras kā putnam apņem dzelteni loki, cieši raugās inženierī.

— Tas, ko es teikšu, droši vien jūsos radīs izbrīnu, — Morlenders iesāka. — Jūs zināt, ka esmu nodevis jūsu rīcībā visas savas izgudrotāja spējas. Es nekad neesmu ar jums tirgojies, neesmu pūlējies, lai saņemtu vienlī­dzīgu daļu un tamlīdzīgi. Mēs taču kādreiz kopā mācī­jāmies: jūs — filozofiju, es — fiziku. Jūs bijāt par mani gadus desmit jaunāks. Bet es vēlu guvu iespēju mācīties, un jūs mani panācāt. Vai atceraties mūsu pirmo sarunu uz tvaikoņa «Akordans», kad mēs abi, es — vienkārša amerikaņa dēls, jūs — miljonārs, kas atgriežas mājup uz Savienotajām Valstīm?

— Kāpēc šis ievads?

— Jūs izklāstījāt man toreiz savas brīnišķīgās grā­matas galvenās domas, un kopš tā mirkļa es kļuvu jūsu cilvēks, Džek! Kapitals akumulē cilvēku enerģiju, ikviens tekošs rēķins, ikviena čeku grāmatiņa — tie ir uzkrāti cil­vēku enerģijas kilovati, — jūs teicāt. Es, jāatzīstas, to­reiz nekā nesapratu un lūdzu paskaidrot. Jūs sākāt man izskaidrot. Vāvere velk uz midzeni riekstus, ko nevar uzreiz apēst. Skudras sagādā krājumus ziemai. Viss, kas eksistē virš zemes, gādā krājumus: lapa — savos chlo-

rofila graudiņos, gliemežnīca — savā pērlē, akmens — savā rūdā. Arī cilvēks iemācījies sagatavot sev ener­ģijas krājumus, viņš ir iemācījies akumulēt elektrību. «Bet kas gan akumulē, savāc paša cilvēka enerģijas krājumus?» jūs jautājāt un pats atbildējāt: «Cilvēka enerģiju akumulē kapitals.» Es toreiz ne visai labi to sapratu un apjucis lūdzu paskaidrot sīkāk …

— Un es jums paskaidroju! — Kreslings nepacietīgi iesaucās. — Es paskaidroju, un jūs sapratāt. Cilvēks uzkrāj kapitalu … Bet kas gan ir kapitals, ja ne apslēp­tas iespējas piepildīt miljoniem drosmīgu centienu, vē­lēšanos, kaislību un tieksmju pēc varas! Jūs turat kapi­talu bankā, bet nauda bankā — tā ir gliemežnīcā augoša pērle — jūsu neierobežotās iespējas parādīt sevi pasau­lei. Jūs ieguldāt naudu akcijās, bet akcijas — tās ir cilvēkā mutujojošu kaislību silosa tornis. Miljom naba­dzīgo ģēniju nomiruši, palikdami cilvēcei nezināmi tā­pēc, ka viņi bija nabadzīgi. Bet es, kapitalists, varu iz­vērst savu gribu, savus talantus, likt savam vārdam pārskanēt pār visu pasauli, iegūt visu, ko vēlos, ietekmēt jebkuru procesu, jebkuru kustību pasaulē, varu radīt, varu izpostīt, varu …

— Pagaidiet! — Morlenders iesaucās. — Es vēl ta­gad atceros jūsu toreizējās runas. Kapitals padara jūsu spēkus un jūsu gribu par visstiprāko, kas vien ir pa­saulē, tas izstiepj jūsu rokas tūkstošiem kilometru ga­rumā, padara jūsu muskuļus līdzīgus zemestrīces stic.hi- jas spēkam — vai ne? Es atkārtoju jūsu vārdus. Tie aizrāva mani. Esmu atkārtojis tos visu savu mūžu. Akumulētās cilvēka enerģijas pieaugums Džeka Kreslinga miljardos! Un, kad es braucu uz Krieviju, jūs atkal mani visur pavadījāt, Džek… Jūs ieteicāt man ieska­tīties padomju ekonomikas dziļākajā būtībā. Kad mēs, kapitalisti, nometām zeltu zemē, jūs teicāt, tad no tā izaug trīs, četras un desmit reizes vairāk zelta, nekā nomests, un līdz ar to palielinās zelta īpašnieka perso­nīgās iespējas. Bet komunisti ir iznīcinājuši naudu, iz­nīcinājuši cilvēku iespējas. Pie viņiem, lai cik arī nome­tīsi, tikpat vien paliks — kapitals neaug! Tā kā pie viņiem cilvēka psichoenerģijai nav rezervju, tad tai ir