Marieta Šaginjana: MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

viens dienas mūžs kā tauriņam: viena īsa darba diena, puse no cilvēka rokas garuma, — vai atceraties? Es atkārtoju precizi, gandrīz citēju jūs. Tā, redziet, Džek… — Morlenders apstājās.

— Turpiniet, — Kreslings noteica dīvainā tonī.

Inženieris nemanīja šo toni. Viņš nemanīja arī mil­jardiera saltās, stingās putna acis, kas cieši raudzījās viņā. Izgudrotājs bija aizņemts ar savām domām, kas viņu bija nodarbinājušas visā lidojuma laikā.

— Tā, redziet, dārgais Džek, jūs esat kļūdījies — un es līdz ar jums. Es nodzīvoju boļševiku zemē mēnesi. Pēc jūsu norādījumiem es apbraukāju šo zemi, cerēdams atgūt jūsu drauga Monmoransi koncesiju likumīgā ceļā. Izpētīju arī visādus citādus ceļus. Sameklēju visas spraudziņas. Novēroju cilvēkus… Džek, nelolojiet veltas cerības! Viņu radošās iespējas ir daudz lielākas par mūsējām! Lai arī pie viņiem no nedzīvas naudas neaug nauda, toties aug jaunas rūpnīcas, tilti, mašīnas, ceļi, kanali, stacijas! Lai arī viņiem nav kapitala vai, kā jūs to sau­cat, «psichiskās enerģijas substrātā», toties viņiem ir pati šī enerģija — neierobežotā daudzumā! Un šajā enerģijā pie viņiem uzkrājas tas pats pieaugošais iks, tā rauga sēnīte, kas pie mums virza visu uz priekšu ar naudas palīdzību, piespiežot rasties kapitalam. Vai jūs zināt, dārgais Džek, kas tā ir par sēnīti?

Morlenders mazliet paliecās uz nekustīgā Kreslinga pusi. Viņš uzlika roku uz Kreslinga asā ceļgala un sāka konfidenciāli draudzīgi runāt, izteikdams vārdos savas apslēptās domas:

— Vai mums nebūtu labāk atteikties no sava plāna, ko? Es ceļā domāju … Akumulētā enerģija, substrāts — tur jums taisnība. Tikai redziet, kas par lietu: kam pie­der, Džek, kam pieder tā enerģija, kas akumulēta kapitalā, kādas psichoenerģijas substrāts tas ir? Tur jau ir tā lieta, ka ne jūsu, Džek, bet šo pašu masu, kas te, Midltaunā, un tur, ikvienā štatā, strādā mūsu labā. Bet, ja tā, kur tad paliek jūsu personīgās iespējas? Boļševikiem, ikvienam no viņiem, ikvienam strādniekam viņu zemē, ir vairāk šo personīgo iespēju nekā mums, — šī rauga sēnīte, ražo­šanas spēku pieaugums, pie viņiem ceļas reizē ar viņu pašu enerģiju.

Džeks Kreslings skaļi iesmējās.

Tie bija griezīgi smiekli, gandrīz vai spiedzoši, un smiedamies Kreslings turēja galvu zemu noliektu, lai sarunu biedrs nepamanītu viņa acīs uzliesmojam šaus­mīgu, histērisku niknumu. Viņa kāja nemanāmi kaut ko meklēja zem galda un atradusi piespieda kreisajā pusē pašu malējo pedāli.

Tūlīt, atbildot uz pedaļa piespiedienu, atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās neparasti skaista sieviete ugu­nīgi sarkaniem matiem, tumšu olivkrāsas seju, līdzīgu spilgtam tropu ziedam.

— Ienāciet, misis Vesone, — Džeks Kreslings teica. — Jūs kā vienmēr esat laikā!… Morlender, tas, ko jūs runājat, ir asprātīgi. To vajag pārdomāt. Mēs pārdomā­sim kopīgi. Bet pagaidām uzpīpēsim un apspriedīsim, ko likt Monmoransi koncesiju vietā.

Pa to laiku miss Vesone nedzirdami ieslīdēja istabā. Ar vijīgām čūskas kustībām viņa atvēra ar perlamutru i/rot.ita skapīša durtiņas, izņēma pudeli, karafi, glāzes šifonu. Uz galda parādījās kārba, kas izplatīja tabakas aroinatu. Morlenders pastiepa roku pēc cigara.

— Starp citu, kur jūsu izgudrojumu projekti, drau­dziņ? Jūs saprotat — tie paši… — Kreslings pēkšņi iejautājās, it kā atcerēdamies kaut ko neatliekamu.

— Pie Krafta seifā, — izbrīnījies atbildēja Morlen­ders, aizsmēķēdams savu Havanas cigāru, un ar baudu ievilka dūmu. — Viss pie Krafta. Pirms aizbraukšanas, jūs taču pats zināt, es nodevu viņam mūsu techniskos aprēķinus, modeli, formulas… Pat testamentu pa­guvu … paguvu…

Pēkšņi viņš apstājās.

Vēlreiz stīvu mēli, miegaini, gluži kā burtus skaldī­dams, novilka: «P-a-gu…» un nodūra galvu uz krūtīm.

— Iemiga, — mierīgi noteica Džeks Kreslings, pie­celdamies un skatīdamies acīs savai sekretārei. — Viņš ir kļuvis ļoti bīstams. Mums viņš jānoslēpj un jātur slēp­tuvē. Viņš ir sapropagandēts! Mans inženieris sapropa- gandēts! Testaments — nekā nebūs! Elizabet, mēs pa­darīsim jūs pagaidām par viņa likumīgo atraitni…

Atcerieties: jūs esat slepenībā salaulājušies. Viņš pēc testamenta jums atstājis savu izgudrojumu projektus. Un ātrāk, ātrāk — visu to vajag pagūt tuvākajās divās trīs dienāsl

Maija rītā pa Riversaidu-Draivu trakā ātrumā drāzās automašīna.

Jauns cilvēks, tērpies pilnīgi baltā, sēdēja blakus do­mīgam resnītim un gandrīz kliedza viņam ausī, pūlēda­mies pārspēt ielas troksni un vēja aurus:

— Nemieriniet mani, doktor! Tik un tā es jūtos sa­traukts, satraukts, satraukts!

Resnītis paraustīja plecus.

— Es jūsu vietā netaisītu no mušas ziloni. Misters Jeremija ir pārāk gudrs cilvēks, Artur, lai ar viņu varētu kaut kas atgadīties.

— Bet telegrama, telegrama, Lepsius! Ar ko lai iz­skaidro, ka to atsūtījušas kaut kādas nepazīstamas per­sonas? Ar ko lai izskaidro, ka tā adresēta nevis man, bet Kreslinga sekretārei, šai samtainajai misis Vesonei, kas līdzīga kobrai!

— Ļoti skaistai kobrai, — aci piemiegdams, piebilda doktors.

— Kaut jupis viņu būtu parāvis! — Arturam pa­spruka. — Jūs zināt, cik mēs ar tēvu esam labi draugi, mēs pat domas varam viens otram no acīm nolasīt, mēs esam gluži kā divi biedri, nevis tikai tēvs un dēls. Vai maz pieļaujama tāda iespēja, ka viņš būtu licis kādam telegrafēt par savu atbraukšanu uz Vesones adresi, bet nevis uz mūsu pašu, nevis man, man? … Ko tas no­zīmē, kas aiz tā slēpjas?

— Vesones adrese — tā taču ir Kreslinga adrese, Artur. Bet Kreslings — boss. Vai gan mazums, kas va­rēja traucēt misteru Morlenderu nosūtīt šo depešu per­sonīgi! Viņš zināja, ka no īpašnieka kantora jums tūlīt pat paziņos, kā tas arī ir noticis.

— Paziņos, paziņos … Sveša, pretīga, guldzoša balss pa telefonu, nepieklājīgi familiars tonis, — kas es viņai par «Arturu»? Kāpēc «Artur»?, «Mīļais Artur, — kā viņa uzdrošinās mani saukt par mīļo! — tēvs ieradīsies rīt ar «Torpēdu»… no kapteiņa Greguara saņemta de- peša…» Un jūs vēl apgalvojat, ka nevajag uztraukties! Kāpēc «tēvs», bet nevis «jūsu tēvs»? Kas galu galā viņa tāda ir, šī misis Vesone?

— Vai misters Jeremija jums nekad nav pieminējis šo šausmīgo sievieti? — resnītis jautāja un, kad viņa kaimiņš strauji papurināja galvu, nemanāmi paraustīja plecus.

Doktors bija kaut ko dzirdējis. Jeremija Morlenders, kas bija kļuvis atraitnis jau pirms piecpadsmit gadiem, bija vīrietis ar ļoti labu veselību un atlētisku augumu. Klīda baumas, ka viņam esot tuvi sakari ar kādu sek­retāri. Iespējams, ka ar šo pašu Vesoni. Vienīgi dēls kā arvien nekā nezina par sava tēva darīšanām.

Stop! Šoferis strauji nobremzēja. Automašīna apstā­jās. Priekšā, spožas saules apmirdzēts, laistījās Hudzo- nas līcis, pāriedams tūkstoš sīkos kanalos un līcīšos. Reidā, raibiem karodziņiem, baltiem dūmeņiem un kajitu lodziņiem mirdzot, stāvēja neskaitāmi tvaikoņi. Daudz baltu laiviņu šķērsoja līci visos virzienos.

— «Torpēda» jau pienākusi, — šoferis teica, pagrie­zies pret Arturu Morlenderu un doktoru. — Vajag pa­steigties, lai nenokavētu nokāpšanu no kuģa.

Jaunais Morlenders izlēca no automašīnas un palī­dzēja savam kaimiņam. Resnītis kāpa ārā elsdams pūzdams.