Marieta Šaginjana: MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Pēc mirkļa Tobijs viņu panāca. Viņi izgāja cauri vairākām tukšām un drūmām istabām, kur tapetes klāja putekļi un zirnekļu tīkli, tad caur mazām durtiņām no­kļuva sētā. Sēta bija izlieta ar asfaltu. Augstās mūra sienas pa labi un pa kreisi to pilnīgi noslēpa no ielas gājēju skatieniem. Nekur neredzēja ne soliņa, ne puķu dobes, gluži kā kad tas būtu nevis pagalms Ņujorkas centra kvartalā, bet cietuma akmens sprosts. Pēc kādiem simt soļiem abi nonāca pie ne visai augstas betona celt­nes, kas izskatījās pēc auto garažas. Dzelzī kaltās dur­vis bija aizslēgtas ar smagu atslēgu. Tikko Lepsiuss gribēja bāzt slēdzeni atslēgas caurumā, viņam aiz mu­guras no galvenās ēkas puses atskanēja kāda balss. Lepsiuss nervozi atskatījās:

— Kas tur?

— Doktor, te pēc jums jautā! — izskrēja saimniecī­bas vadītāja baltu cepurīti galvā,pati sarkana kā biete.

— Te pēc jums jautā, jautā, jautā! Doktora saimniecības vadītāja miss Smoula bija

pakurla — visai niecīga priekšrocība sievietei, kas nav pazaudējusi mēli.

— Ka-a-s? — gari stiepdams, iesaucās Lepsiuss

— Labi! — miss Smoula viņam atbildēja, enerģiski pamājusi ar galvu.

Un tūliņ kaut kāds nabadzīgi ģērbies tips dīvainā gaitā devās pāri pagalmam pie Lepsiusa.

— Kaut jupis būtu parāvis tādu muļķi! — doktors pie sevis nošķendējās. — Tu viņu turi, lai nenoklausītos, ko runā, bet viņa tev nodara ļaunu citādā veidā … Kas jūs esat, ko jums vajag? — Pēdējie vārdi attiecās uz pienākušo cilvēku.

— Doktor, palīdziet slimam, grūti slimam! — teica svešais pilnīgi bez elpas.

Lepsiuss paskatījās uz runātāju caur apaļajiem briļļu stikliem:

— Kas jūsu slimniekam kait?

— Viņš … viņam uzkrita kaut kas smags. Kaulu lūzums, iekšējais asinsizplūdums, vārdu sakot — slikti.

— Labi, pēc stundas ceturkšņa es būšu klāt. Atstājiet savu adresi.

— Nē, ne pēc stundas ceturkšņa. Nāciet tūlīt!

Doktors sarauca uzacis un pasmaidīja. Tas ar viņu

atgadījās ļoti reti. Viņš pameta mulatam ar acīm uz stacionara pusi, pasniedza viņam slēdzeni un devās ne­atlaidīgajam svešiniekam līdzi.

Tikai tagad viņš apskatīja atnācēju, kā nākas. Tas bija neliela auguma bāls cilvēks, kam zem blūzes varēja redzēt lāpstiņas, bet roku locītavas bija mazlietiņ pietū­kušas. Acis viņam bija iekritušas un šaudīgas kā rūdī­tam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrā. Pade­gunē spurojās retas, asas runča ūsas; no kakla spiedās ārā ādamābols.

— Redziet, jāpāriet tikai pāri ielai, — viņš drudžaini iegalvoja doktoram, tuvodamies ļoti augstam komerctipa debesskrāpim, — tas ir viss, ekipāžās nevajag… — Bija redzams, ka viņu nospiež katrs solis, ko sper dok­tors, un viņš labprāt būtu aizdevis viņam savas kājas.

Doktors Lepsiuss sāka brīnīties. Viņi atradās pie Mek­sikas kreditbankas nodaļas, kam nebija nekāda sakara ar civiliedzīvotājiem.

— Kurp jūs mani vazājat? — viņam paspruka. — Te taču kantoris un banka. Viss slēgts, kur te var būt slimnieks?

— Pie vārtu sarga, — svešais atbildēja, ātri atvēr­dams blakus durtiņas un ielaizdams doktoru mazā, gaišā pagraba stāva istabā.

Te tiešām atradās slimais. Tas bija milzīgs vīrietis, acīm redzot tikko ar nestuvēm atnests šurp un nolikts lieši uz grīdas. Viņš bija pārklāts ar palagu. Pār viņu bija noliekušies divi cilvēki: sirms, cienījama izskata vecāks vīrs greznā bankas šveicara mundierī un maza, veca, izkaltusi, smailu degunu sieviņa, kas skaļi rau­dāja.

Svešais aši noņēma ievainotajam palagu un piebīdīja- doktoru tuvāk. Zemē guļošais cilvēks bija vārda tiešā nozīmē sašķaidīts… Krūšu kurvis bija saspiests un sa­sists, ribas pārlauztas, vēders pušu, it kā šim cilvēkam būtu kāds uzspiedis milzīgu, apaļu presi, atstādams ve­selu tikai galvu un kājas. Viņa dzīvība dzisa.

— Es tur nekā nevaru līdzēt, doktors aprauti iz­meta, ar izbrīnu raudzīdamies mirstošajā. — Viņš pašam par lielu laimi jau atrodas agonijā.

— Kā! Un jūs domājat, ka viņu vairs nevar piespiest runāt? — svešais iesaucās. — Viņš vairs nepateiks ne vārda, pat ja nāktu pie samaņas, ko? — Svešais skatī­jās doktorā jocīgām, šaudīgām acīm.

— Nē, — doktors atbildēja, — viņš pie samaņas vairs nenāks, viņš mirst… ir jau miris. Vai viņš jums radinieks?

Bet Lepsiusam par lielu izbrīnu svešais, pat ne­noklausījies vairs jautājumu, ātri apsviedās un izskrēja no istabas. Vecīši, noliekušies pār mirušo, raudāja.

Lepsiuss tikai tagad ieraudzīja, ka nelaimīgais bija matrozis. Uz viņa zilās blūzes piedurknes bija uzšuve ar enkuru un lielu uzrakstu «Torpēda».

Doktors neviļus nodrebēja. Viņš uzlika raudošajai vecenītei uz pleca roku:

— Mīļā, kas ir šis nelaimīgais?

— Mans dēls, mans dēliņš, trakais Dips, kā viņu bija iesaukuši uz kuģa… Ak cienītais kungs, kas tā par dienu! Mēs viņu gaidījām pārbraucam no jūras, bet sagaidījām izvilktu no akmens apakšas… Okeāns viņu, manu dēliņu, neaiztika, bet pilsētā skaidrā dienas laikā … ak vai, ak vai!

— Kā tas viss notika?

— Mums stāstīja, ka viņš esot nācis no krodziņa, bet no augšas, no viadukta, atšķēlies plāksnes gabals un saspiedis viņu kā vaguliņu. Ne muti paplest nav paguvis. Kad atnesa, ar ne skaņas neizdvesa.

— Kas viņu atnesa? Vai tas cilvēks, kas nupat iz­gāja?

— Atnesa policisti un matroži. Bet šis te kungs mums svešs — varbūt tāpat aiz labas sirds iežēlojās. Pats piedāvājās pēc doktora aiziet un visu laiku uztrau­cās, vai nepateiks Dips, mūsu dēliņš, pēdējo vārdu… Jūs droši vien viņu pazīstat, tad nu pasakiet viņam no mums, vecajiem, lielu paldies.

— Labi, labi. Tagad vajag izsaukt policijas ārstu, — Lepsiuss atbildēja un izgāja no sarga istabiņas.

— Dīvaini! — v^ņš noteica pie sevis. — Tik daudz dīvainību vienā dienā … Pienāk «Torpēda» un atved publiku no politiķu aprindām, tā ir pirmā dīvainība. No tās pašas «Torpēdas» nones Morlendera līķi — tā ir otra dīvainība. Un beidzot ne no šā, ne no tā mirst «Torpēdas» matrozis, jā, tam uzkrīt akmens no viadukta. Bet visdī­vainākais — nepazīstamais cilvēks, pēc izskata vienkāršs strādnieks, kuram, redziet, noteikti jāzina, vai nosistais matrozis varēs runāt. Būtu es mazliet brīvāks, aiz gara laika papētītu šīs dīvainības, padomātu, plpīti sūkdams. Bet tagad …

Tagad doktoram Lepsiusam bija sava dīvainība — pēc skaita piektā, kas pārējās acīm redzot atvirzīja pilnīgi sāņus.

Pārnācis savā guļamistabā un iededzis elektrību, doktors, atviegloti nopūzdamies, nometa smokingu. Mu­lats atraisīja viņa kurpju saites un uzvilka kājās izšū­tas rītakurpes.

— Vai šoferis pārbrauca? — doktors jautāja.

Mulats klusēdams pasniedza viņam aploksni. «Ģene­rālis Gibgelds lūdz doktoru Lepsiusu pagodināt viņu ar savu ierašanos no pulskten 7—8 vakarā …»

Doktors pacēla pie acīm pilnīgo roku ar aproces pulksteni. Mazais dāmu pulkstenītis ar briljantu zirņa iielumā rādīja bez piecpadsmit minūtēm septiņi.

— Pie joda, nav ne atpūtas, ne miera! Viņa augstība Bugass Trīsdesmit Pirmais atkal gaidīs savu pudelīti līdz vēlai naktij… Tobij, papūlies viņu pacienāt ar kaut kādām pasakām, lai viņš neaizmieg, kamēr neesmu pārnācis.

Pusstundu doktors sēž, izstiepis kājas uz aukstā ka- mina režģa. Viņš atpūšas klusēdams, koncentrēti, lietišķi, kā sportists vai atiets pirms uzstāšanās. Elpo brīžiem caur vienu, brīžiem caur otru nāsi, metodiski aizspiez­dams vienu nāsi ar pirkstiem. Neko nedomā. Ierīvē de­niņus ar odekolonu, kas sajaukts uz pusēm ar kādu jauki smaržojošu arabu ejļu. Pusstunda aizrit. Vienaldzīgā, inertā sejas izteiksme doktora sejā izzūd, skatiens atkal kļūst asi vērīgs, šķelmīgs. Lielās brilles modri iemirdzas. Rītakurpes tiek nomestas; atkal smokings, kurpes, plat­male, viss pēc kārtas, spieķis rokā, kabatas portfelis un pīpe iekškabatā, — doktors Lepsiuss ir atkal svaigs, viņš gatavs no jauna doties ceļā, kur varbūt iegūs jaunus fak­tus, faktiņus, izmēģinājumu subjektus kaut kam tādam, ko mēs ne iedomāties nevaram, vēl jo vairāk tādēļ, ka mulats Tobijs lielā mierā, palaidis gar ausīm doktora rīkojumus, iemet divas trīs glāzītes un noliekas gulēt uz vēsās masas pustukšajā istabā, pat nedomādams apmeklēt noslēpumaino Bugasu.