Marieta Šaginjana: MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Tas bija slavenais doktors Lepsiuss, vecs Morlenderu ģimenes draugs. Viņa caururbjošās papagaiļa ačeles aizsedza brilles, augšlūpa bija manāmi īsāka par apak­šējo, bet apakšējā īsāka par zodu, pie kam tas viss kopā izskatījās kā ērtas kāpnes ar trim lieliskiem pakāpieniem, kuri ved augšup tieši uz degunu.

Kas attiecas uz jauno cilvēku, tad tas ir patīkams jauns cilvēks — viens no tiem, pēc kuriem ir vislielākais pieprasījums kinematogrāfos un romānos. Viņš ir veikls, pašpārliecināts, stalts, labi noaudzis, labi ģērbies un acīm redzot necieš no nevajadzīgiem refleksiem. Gaišie mati gludi sasukāti un apgriezti, taču tas netraucē tiem vītiespakausī stingrās sprogās. Bet viņa acīs mirdz kaut kas tads, kas padara šo «pirmo mīlētāju» ne visai pa­rastu. Misters Čarlzs Dikenss, norādīja uz šo mirdzumu, butu savam lasītājam devis mājienu, ka te slēpjas kaut kāda jauna rakstura iezīme. Bet es un misters Dikenss lietojam dažādus raksturošanas paņēmienus.

Tātad abi izkāpa no mašīnas un paguva iejukt ņujor- kiešu pūlī, kas skatījās uz nule pienākušo tvaikoni.

«Torpēda», milzīgs brāju Duglasa un Berleja okeana tvaikonis, bija vesela pilsēta ar iekšējo pašpārvaldi, noliktavam, radio, kara inženieru nodaļu, avīzi, slimnīcu, teātri, intrigām un ģimenes drāmām.

Traps nolaists, pasažieri sāka nokāpt krastā. Te bija mierīgi jenkiji, kas atgriezās no tālā ceļojuma, ar pīpi zobos un avīzes numuru padusē, it kā vēl vakar būtu sēdējuši Ņujorkas Darījumu klubā; bija slimi, tikko kus­tēties spējīgi pasažieri; skaistas sievietes, kas meklēja Amerikā zeltu; azarta spēļu cienītāji, pasaules mēroga avantūristi un blēži.

— Dīvaini! — caur zobiem nočukstēja doktors Lep- siuss, noņemdams cepuri un zemu palocīdamies kādam militārā tipa cilvēkam ar sarkanu seju. — Dīvaini, ģe­nerālis Gibgelds Ņujorkā!

Viņa čukstu pārtrauca Artura sauciens:

— Vikont! Cik negaidīti! — un jaunais cilvēks strau­jiem soļiem devās pretī skaistam, brūnētam, Kreslinga kantora pastāvīgam klientam, kas pieklibodams atbalstī­jās uz sulaiņa rokas. — Vai jūs nezināt, kur mans tēvs?

— Vikonts Monmoransi! — Lepsiuss nomurmināja, atkal noņemdams platmali un atkal palocīdamies, kaut gan neviens viņu nepamanīja. — Arvien dīvaināk! Kas viņiem tādā laikā vajadzīgs Ņujorkā?

Bet pūlis, kas plūda lejup no trapa, izšķīra viņus, un Lepsiuss uz mirkli pazaudēja Arturu skatienam.

Laiks krasi mainījās. Krāsas apdzisa, pāri visiem priekšmetiem pārlija it kā tuša. Pie debesīm sāka trauk­ties mākoņi. Hudzonas ūdeņi kļuva netīri, pelēki dzel­teni, tos šur tur izraibināja baltas putu svītras. Krastā klaigāja kaijas, kas laidelējās veseliem bariem gar pašu piestātni. Reids kļuva tukšs, pasažieri izklīda.

«Kur gan vecais Morlenders?» jautāja sev doktors, lūkodamies uz visām pusēm.

Tai pašā mirklī viņš ieraudzīja Arturu, kas nobālis skatījās vienā punktā.

Pa tukšo trapu tagad devās lejup savāds gājiens. Vairāki cilvēki, ģērbušies melnās drānās, lēnām nesa lielu, cinkotu zārku, kas bija pārklāts ar melnu samtu. Blakus tam, spiezdama pie sejas mutautiņu, gāja dzijās sērās tērpusies dāma, slaida, sarkanmataina, un, nerau­goties uz matu krāsu, olivbrūnu seju. Viņa šķita bēdu sagrauzta.

— Ko tas nozīmē? — Arturs čukstēja. — Kāpēc te Vesone? … Un kur tad tēvs?

Gājiens nāca tuvāk. Elizabete Vesone, pacēlusi acis, ieraudzīja jauno Morlenderu, viegli sasita plaukstas un paspēra dažus soļus uz viņa pusi.

— Artur, mans dārgais, saņemieties! — viņa pateica dziļā cieņā.

Jaunais cilvēks atrāvās atpakaļ, pieķerdamies pie trapa pieturiem. Gluži kā noburts viņš skatījās un ska­tījās uz zārku, kas lēnām tuvojās.

— Saņemieties, mans bērns! — vēlreiz pie pašas auss atskanēja misis Vesones samtainais čuksts.

— Kur tēvs? — iekliedzās jaunais Morlenders.

— Jā, Artur, viņš ir šeit. Jeremija ir šeit, šajā zārkā, — viņš Krievijā nogalināts!

Misis Elizabete pateica to drebošā balsī, aizsedza seju ar rokām un iešņukstējās.

Sēru procesija virzījās tālāk. Lepsiuss satvēra Arturu, kas grīļojās, un aizveda viņu uz automašīnu. Krastmala kļuva tukša, no debesīm sāka līt sīks, kvalificētas mašīn­rakstītājas pirkstiņu piesitieniem līdzīgs lietiņš.

Lietū spļaudīdamies, dokiem garām nāca divi «Tor­pēdas» matroži vaļējos kreklos. Viņi vēl nebija paguvuši, bet bija nodomājuši piedzerties. Abiem ausīs bija aus­kari, bet zobi mirdzēja kā pērles.

— No tiesas, Dip, tu melo! No tiesas tā ir!

— Ciet klusu, Dan. Būtu tu manā vietā, varbūt tu nebūtu sācis pļāpāt. Tu varbūt būtu turējis mēli aiz zobiem…

— Ja jau jācieš klusu, tad nav ko nākt šurp, drau­dziņ! Kamēr es neesmu noslīcinājis ruma glāzē šās sie­vas pēdējos vārdus… Tu pats dzirdēji: «Krievijā no­galināts, Krievijā nogalināts!» — bet zārku taču manā klātbūtnē — es stāvēju sardzē — iekrāva kuģī kādā tumšā naktī Halifaksā … Nu ko tu sacīsi, desmit gadu braucu — ne reizi netikām metuši līkumu, lai piestātu Halifaksā! Kamēr es neesmu noslīcinājis ruma glāzē…

Pārējie vārdi izskanēja uz kāpnēm, kas veda uz «Okeanijas» pagrabiņu «Karsti ēdieni un stiprinoši dzē­rieni — speciāli jūrniekiem». Mums, lasītāj, nav jēgas kāpt lejā nopakaļ, it sevišķi vēl tāpēc, ka viens tips ne­noteiktu un grūti iegaumējamu ārieni, ar cietām runča ūsām un izspiedušos ādamābolu, ļenganām un kā po­dagras slimniekam locītavās pietūkušām rokām jau aiz­gāja abiem matrožiem nopakaļus.

Straujiem soļiem, kas neatbilda ne viņa vecumam, ne korpulencei, doktors Lepsiuss devās uz savu dzīvokli otrajā stāvā. Telpas, ko viņš aizņēma, bija ļoti vienkār­šas. Istabas bija bez mēbelēm, logi bez aizkariem, grīdas bez tepiķiem. Tikai ēdamistaba ar kaminu un mazā guļamistaba likās apdzīvota. Bet aiz šās mājas doktoram Lepsiusam bija vēl piebūve, kur neviens netika ielaists, izņemot viņa kalpotāju mulatu un medicinas māsas. Tas bija Lepsiusa privatais stacionars, kur viņš izdarīja sa­vus noslēpumainos eksperimentus.

Uzkāpis dzīvoklī, doktors šķita satraukts. Viņam kus­tējās visi trīs pakāpieni, kas veda uz degunu, kad viņš murmināja pie sevis:

— Kongress, īsts kongress! Kāda joda pēc viņi visi sabraukuši Ņujorkā? Bet vēl jo labāk, vēl jo labāki Tieši īstā laikā, draudziņ Lepsius, kad tavam atklājumam sāk ievajadzēties papildu piemēriņu, pārbaudes sub­jektu… Tobij! Tobij!

No blakus istabas izslīdēja mulats biezām lūpām un mazām kā pērtiķim rociņām. Lepsiuss atdeva viņam plat­mali. un cepuri, apsēdās atzveltnī un dažus mirkļus sē­dēja nekustīgi. Tobijs stāvēja kā statuja, raudzīdamies grīdā.

— Tobij, — Lepsiuss beidzot klusā balsī sacīja,

— ko dara viņa augstība Bugass Trīsdesmit Pirmais?

— Ed slikti, šķendējas. Uz vingrošanu arī nekādi nebija piedabūjams, lai gan es piedraudēju sūdzēties jums.

— Tu saki, — nebija piedabūjams?

— Nebija piedabūjams, kungs.

— Hm, hm. .. Bet vai tu mēģināji piekārt augšā pudelīti?

— Visu izdarīju, kā jūs likāt.

— Nu iesim apraudzīsim viņu… Starp citu, Tobij, aizsūti, lūdzu, šoferi ar manu vizitkarti uz šo te adresi.

Lepsiuss uzrakstīja uz aploksnes dažus vārdus un nodeva mulatam. Pēc tam viņš atvēra skapi, paņēma pudelīti ar tumšu saturu, iebāza to sānkabatā un sāka lēnām kāpt lejā, šoreiz pa iekšējām kāpnēm, kas veda uz mājas sētu.