Marieta Šaginjana - MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Dolārs bija noskumis; viņu neiepriecināja negaidītā bagātība. Lai cik dīvaini tas būtu, viņš pat neatstāja darbu sērkociņu fabrikā un pirmo pusgadu naudai ne- pieskārās.

Reiz izdevniecības «Pre-fix-Book» redaktors saņēma jaunu, ar jocīgiem zīmējumiem izraibinātu manu­skriptu. Viņš paskatījās pāri plecam — vai kaminā vēl kuras uguns — un jau grasījās tajā iemest nelaimīgo papīru žūksni. Taču no manuskripta izkrita vēstule, kurā Džims Dolārs rakstīja, ka viņš piedāvā izdevnie­cībai sumu, kas trīskārt pārsniegs zaudējumus sakarā ar viņa romana publicēšanu. Redaktors paraustīja ple­cus un atšķīra manuskriptu. Pēc mirkļa viņš jau bija aizmirsis visu, kas notiek pasaulē; divreiz nozvanīja te­lefons, ienāca sekretārs, ieklepojās mašīnrakstītāja — viņš tikai lasīja.

Otrā dienā viņš teica Džimam:

— Mēs pērkam jūsu romānu. Ar vienu noteikumu: izmetiet zīmējumus.

— Es pērku no jums visu izdevumu jau iepriekš un uzdāvinu jums ar noteikumu, ka jādrukā arī zīmē­jumi, — Džims atbildēja.

Sarunas turpinājās desmit dienas. Beidzot izdevnie­cība «Pre-fix-Book» stājās pie Dolara pirmās grāmatas publicēšanas.

Mūsu lasītāji droši vien zina, ka grāmata tika iz­pirkta pirmajās astoņās dienās un tagad iznāk div­desmit otrajā izdevumā.

Ar slēptu nopūtu redaktors kādreiz teica Džimam Dolaram:

— Jūs esat lielisks rakstnieks, Džim, bet jums, nu­dien, ir viens trūkums. Nedusmojieties uz mani: jūs pa­visam nevietā iedomājaties, ka esat mākslinieks.

Dolārs pirmo reizi dzirdēja norādām, ka viga zīmē­jumi nekam neder. Tas viņu aizskāra; viņš nosarka un augstprātīgi atbildēja:

— Ja tas arī būtu trūkums, tad man tas tāds pats kā kaut kādam tur Gētem.

Diemžēl, viņš nemitējās papildināt savus romānus ar zīmējumiem, pieprasīdams ikvienam izdevējam šos zīmējumus katrā ziņā iespiest. Mēs lasītājus iepazīsti­nām ar Dzima Dolara pirmo romānu «Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā», kas radies krievu Oktobra revolū­cijas iedvesmā. Lai Dolara-romanista tēls kļūtu skaid­rāks, jāatceras, ka viņa tradicijas atvedināmas uz ki­nematogrāfu, bet nevis uz literaturu. Viņš nekad nav mācījies grāmatu techniku. Viņš mācījies vienīgi kine­matogrāfā. Visa viņa romānu rakstīšanas prasme ir nosacīta.

Pats būdams amerikanis, dzimis Ņujorkā, viņš to­mēr neparāda reālo Ņujorku. Ielu nosaukumi, miestiņi, fabrikas, sadzīves ainas — gandrīz viss ir fantastisks, un Dolara romānos mūsu acu priekšā aizslīd pilnīgi nosacīta «ekrana» pasaule. Viņš kādreiz izteicies, ka ki­nematogrāfs esot visas cilvēces esperanto. Šajā kopējā «nosacītajā» valodā tad arī sarakstīti Dolara romāni.

Ja savu Amerikas dzīvi Džims Dolārs apraksta fan­tastiski, tad varam iedomāties, cik tālu no realitates ir apraksti, kas tēlo Padomju Krieviju un citas zemes, ku­ras minētas viņa romānos un kuras viņš nekad savā mūžā nav redzējis. Bet dziļā cieņa un sajūsma par Lielo Oktobra revoluciju palīdz viņam cauri visām ku- riozitatēm nonākt pie īstas Padomju zemē radītās jau­nās pasaules realitates izjūtas.

Af. 5.

1923. g. 23. novembri

— Zēni, Eptons Sinklers ir lielisks rakstnieks, bet ne mums! Lai viņš bendē aknas fabrikantam un noder par rokasgrāmatu aģitatoriem, — dodiet, mums tādu literaturu, lai mēs justos kā dzīves saimnieki! Padomā­jiet tikai, nevienam vēl nav ienācis prātā, ka. mēs esam stiprāki par visiem, bagātāki par visiem, jautrāki par visiem: pilsētu namus, dzīvokļu mēbeles, cilvēku ap­ģērbu, maizi, iespiestu grāmatu, mašīnas, instrumentus, traukus, ieročus, kuģus, lielgabalus, cīsiņus, alu, važas, tvaikoņus, vagonus, dzelzceļa sliedes — visu gatavo­jam mēs un neviens cits. Mums vajag tikai nolaist ro­kas — un visas šīs lietas izzudīs, kļūs par aniikvara retumu. Mums neder pastāvīgi skatīt savu attēlu kaut kādu nožēlojamu Dzimu Higinsu asarainajos tēlos un iedomāties, ka esam nelaimīgi, vergi, uzvarēti. Tā mēs patiešām tālu netiksim. Dodiet mums tādu grāmatu, kas audzinātu drosminiekus!

Tā runādams, milzīga auguma vīrs zilā blūzē aiz­svieda prom nožēlojami plānu brošuru un nolēca no galda zemē, un iejuka novārgušu cilvēku barā, kas uz­manīgi viņā klausījās.

Viss tas notiek Svetonā, Rokfellera metalurģiskajā rūpnīcā. Metālisti streiko jau otro nedēļu. Bet neparasto oratoru klausīties sanākuši ne tikai streikotāji. Zāle, ko

vietējā bibliotēka atdevusi sapulces sarīkošanai, bāztin piebāzta. Te ir piesardzīgi lauku puiši — tuvējo fermu kalpi; Svetonas stacijas telegrāfisti un dispečeri; daudz puišu no tuvējām rūpnīcām un fabrikām — un pat no Džeka Kreslinga Slepenās rūpnīcas šurp zagšus atnā­cis jaunais metālists Lorijs Lens.

— Tu, Mik, stāsti pasakas! — runātājam aiz mugu­ras iesaucas jaunietis Karlo ar dzeltenīgu sejas krāsu.

— Pasakas? Atnāc pie mums uz fabriku — pats sa­vām acīm redzēsi. Es saku sev: Mik Tingsmeistar, vai tu neesi visu šo jauko lietiņu tēvs? Vai tas neesi tu, kas izrotā koku ar rakstiem kā kokvilnas audumu? Vai pildiņi tev nečivina maigāk par putniņiem, atklādami koka šķiedru rakstus un tādus zīmējumus, kādi nenāk ne prātā pat zīmēšanas skolotājiem? Spoguļskapīši diž­ciltīgām dāmām, asprātīgi izgatavotās durvis, kas ar­vien, šķiet, raugās jums virsū, lādītes, rakstāmgaldi, masivas gultas, slepenas kastes — vai tie visi nav mani bērni? Es tos darinu pats ar savām rokām, es tos* pazīstu, es tos mīlu, es tiem saku: «Ehē, mani bērni, jūs dodaties kalpot uz ienaidnieku kvartaliem! Tu, skapi, stāvēsi istabas kaktā pie asinssūcēja; tu, lādīt, glabāsi zirneklim līdzīgas dāmas briljantus, — nu tad pierau- giet, bērniņi, ka neaizmirstiet tēvu! Dodieties turp un paturiet prātā, paturiet prātā, ka esat mani uzticamie palīgi…»

Tingsmeistars izslējās un pārlaida pūlim skatienu.

— Jā, zēni. Apgarojiet lietas ar pretošanās maģiju. Grūti? Nekā tamlīdzīga. Atslēgas, mūsu visstiprākie, vis­sarežģītākie ražojumi — atverieties no viena mūsu pie- spiediena! Lai durvis klausās un pastāsta tālāk, lai spoguļi atceras, sienas noslēpj slepenās ejas, lai grīdas ielūst, griesti iebrūk, jumti paceļas kā vāki! Pavēlnieks pār lietām ir tas, kas tās darina, bet lietu vergs tas — kas tās izmanto!

— Tad jau mums jāzina vairāk nekā inženierim, — iebilda vecs strādnieks. — Tumšam cilvēciņam nav pa spēkam izdomāt ko jaunu, Mik, viņš taisa to, ko viņam parāda, un cauri.

— Nav tiesa! Vajag mīlēt savu darbu — un tev at­vērsies acis. Paraugies uz šim metala sloksnēm. Tās

taču elpo, darbojas, tām piemīt savs spektrs, tās raida uz cilvēku starus, kaut arī ārstiem tie nav saredzami. Jums jāpazīst šo staru iedarbība, jūs esat tai pakļauti desmitiem gadu. Izpētiet ikvienu metālu, uzziniet par to visu, izmantojiet to — un lai tas iziet pasaulē ar jūsu slepeni doto uzdevumu un to izpilda, izpilda, izpilda …

Tingsmeistars attālinās; runa kļūst klusāka; lielā, bārdainā seja ar taisnajām, gaišajām uzacīm virs jautri starojošām acīm mazpamazām nozūd — viņš ir prom; viņam Rovenskverā jāuzmundrina streikojošie telegrā­fisti, viņš jau ir tālu no šejienes…

— Kas tas bija? — satraukts vaicā gaišmatainais Lorijs Lens, metālists no Slepenās rūpnīcas, noskatīda­mies pakaļ oratoram, kas nozūd. — Pie velna, kas tas bija?

— No kurienes tad tu nāc, ja to nezini? — atskanēja no visām pusēm.