Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

— Jā gan, jo šis jautājums mani patiešām interesē. Vai jūst atceraties, cikos izbraucāt?

— Protams. Pusvienos.

— Un cikos jūs atbraucāt?

— Ceturksni uz trijiem.

— Un noīrējāt ormani?

— Tieši tā.

— Kā jums liekas, cik tālu ir no šejienes līdz stacijai?

— Manuprāt, turpat vai divas jūdzes.

— Un cik ilgi jūs braucāt?

— Varbūt kāda pusstunda pagāja ar to veco kraķi.

— Tātad pulkstenim vajadzētu rādīt trīs?

— Jā, varbūt mazliet pāri trijiem.

— Nu tad paskatieties pulkstenī!

Amerikānis ieskatījās pulkstenī un tad pārsteigts paraudzījās mūsos.

— Kaut kas traks!— viņš iesaucās.— Pulkstenis apstā­jies. Sis zirģelis nudien būs pārspējis visus rekordus. Ja tā ieskatās, saule patiešām jau iet uz rieta pusi. Nē, man kaut kas te nav skaidrs.

— Vai jūs neatceraties, ka pa to laiku, kamēr jūs braucāt kalnā, būtu noticis kaut kas ievērības cienīgs?

— Atceros, ka vienu brīdi man briesmīgi nāca miegs. Un es gribēju ormanim kaut ko pateikt, taču nekādi nevarēju panākt, lai viņš mani uzklausa. Bija ļoti karsts, un man uz brīdi noreiba galva. Tas ir viss, ko atceros.

— Tas pats notika ar visiem cilvēkiem,— Celindžers man sacīja.— Viņiem visiem uz brīdi noreiba galva. Un neviens vēl pagaidām neaptver, kas īsti bija noticis. Visi viņi atsāk pārtraukto darbu, tāpat kā Ostins, kas tūlīt paķēra šļūteni, vai arī kā jaunie cilvēki, kas turpināja golfu. Jūsu redaktors, Meloun, turpinās laikrakstu saga­tavošanu un būs ļoti izbrīnījies, konstatējot, ka trūkst viena numura. Jā, mans jaunais draugs,— viņš pēkšņi ļoti sirsnīgi vērsās pie amerikāņu avīzes korespondenta, — jums droši vien būs interesanti uzzināt, ka Zeme sveika un vesela izpeldējusi Oauri indīgajai joslai, kas

līdzīgi Golfa straumei virpuļo plašajā ēterā. Esiet tik laipns un savu nākotnes interešu labā atzīmējiet, ka šodien ir nevis piektdiena, 27. augusts, bet gan sestdiena, 28. augusts, un ka jūs Roterfīldas kalnā bezsamaņā esat nogulējis ormaņa ratos divdesmit astoņas stundas.

Un «tieši šai vietā», kā būtu teicis mans amerikāņu kolēģis, es gribu beigt savu stāstījumu. Tas, kā jūs droši vien būsiet sapratuši, ir tikai pilnīgāks un plašāks mana ziņojuma variants — šis ziņojums parādījās «Daily Ga- zette» pirmdienas numurā un visur tika atzīts par lielāko sensāciju, kāda jebkad pieredzēta žurnālistikas vēsturē, un šis laikraksta numurs tika pārdots vismaz trīsarpus miljonu eksemplāros. Es centos atsaukt savā atmiņā lieliskos virsrakstus, kas ierāmēti karājās manā kabinetā pie sienas.

DIVDESMIT ASTOŅAS STUNDAS KOMAS VARA NEPIEREDZĒTS PĀRDZĪVOJUMS CELIND2ERAM TAISNĪBA MŪSU KORESPONDENTA IZGLABSANĀS SAISTOSS STĀSTS SKĀBEKĻA ISTABA LIKTENĪGAIS BRAUCIENS AUTOMOBILI IZMIRUSI LONDONA PAZAUDĒTĀ LAPAS PUSE ATRASTA MILZU UGUNSGRĒKI UN ZAUDĒTAS DZĪVĪBAS VAI TAS VĒL KĀDREIZ ATKĀRTOSIES?

Zem šīm brīnišķīgajām rindām bija ievietots deviņar- pus slejas garš stāsts, ko spēja pierakstīt viens pats novērotājs, un tas ir pirmais, pēdējais un vienīgais ziņojums pasaules vēsturē par zemeslodes dzīvi vienas bezgalīgi garas dienas laikā. Celindžers un Samerlijs par šo jautājumu kopīgi uzrakstīja zinātnisku rakstu, taču man vienam bija tā laime sniegt šo ziņojumu visiem saprotamā valodā. Tagad droši varu dziedāt «Nunc Dimittis». Kas gan cits vēl atliek žurnālistam, pēc tāda uzvaras gājiena?

Tomēr negribu pabeigt šo grāmatu tikai ar sensacionā­liem virsrakstiem un personisko triumfu. Es labāk noci- tēšu pēdējo rindkopu no mūsu lielākā dienas laikraksta lieliskā ievadraksta — ievadraksta, kas var noderēt par izziņas avotu ikvienam domājošam cilvēkam.

«Frāze, ka cilvēce ir nespēcīga neaptveramo un neizpē­tīto dabasspēku priekšā,» rakstīja laikraksts «Times», «tiek uzskatīta par nodrāztu. Veco laiku gaišreģu un mūsdienu filozofu brīdinājums tomēr ir sasniedzis mūs. Taču, kā jau visas bieži atkārtotas patiesības, arī šī laika gaitā vairs nav tik aktuāla un neapstrīdama. Lai pārlieci­nātos, ka šī patiesība eksistē, bija nepieciešama mācība, īsts pārdzīvojums. To mēs guvām no šā briesmīgā, taču svētīgā pārbaudījuma, kuru nupat bijām pieredzējuši, lai gan mūsu prāts vēl nebija atžirdzis no pēkšņā trieciena un gars joprojām cieta no mūsu pašu aprobežotības un nespējas. Pasaule bija drausmīgi dārgi samaksājusi par šo mācību. Pagaidām vēl trūkst pilnīgu ziņu par šo lielo nelaimi, kas mums uzbrukusi, taču ugunsgrēkā nopostītā Ņujorka, Orleāna un Braitona vien jau liecina, ka šo nelaimi var uzskatīt par vienu no vislielākajām traģēdi­jām cilvēces vēsturē. Kad būs iegūts pilnīgs pārskats par katastrofām uz dzelzceļa un jūrās, mums pavērsies bries­mīga aina, lai gan viena otra liecība rāda, ka vairumā gadījumu vilcienu vadītāji un kuģu mašīnisti apstādinā­juši motorus, pirms paši krituši par upuri indei. Tomēr milzīgie materiālie zaudējumi un cilvēku upuri nedrīkst šobrīd pārāk nodarbināt mūsu prātu. Ar laiku tas viss tiks aizmirsts. Taču mēs nekad neaizmirsīsim un neizmetī- sim no savām domām tās Visuma iespējas, kas mums bija atklājušās, mūsu muļķīgās pašapmierinātības galu un to, cik šaura ir mūsu materiālās esamības taka un kādi bezdibeņi paveras tai abās pusēs. Šobrīd mūsu jūtās dominē vienīgi nopietnība un padevība. Lai tās kļūst par pamatu tam cēlajam templim, ko varbūt kādreiz uzcels cilvēce, kas būs daudz gudrāka un godbijīgāka par mums.

Indīgā josla (no angļu valodas tulkojusi T. Pētersone)

I nodaļa. Līnijas kļūst neskaidras 201

II nodaļa. Nāves uzplūdi 215

III nodaļa. Pēdējais brīdis 229

IV nodaļa. Nāvei lemta cilvēka dienasgrāmata 243

V nodaļa. Mirusī pasaule 253 VI nodaļa. Lielā atmoda 266

[1]mēris (tulk. no franču val.). N

R 1 170