Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

Un tad man pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Baznīcas stūrī netālu no durvīm stāvēja senlaicīgs kristāmais trauks, un aiz tā dziļā nišā karājās zvanu virves. Kāpēc gan mums nepalaist ziņu pār visu Londonu, lai to izdzirdētu ikviens, kas varbūt vēl palicis dzīvs? Es ieskrēju nišā un, parāvis ar audeklu apšūto virvi, izbrīnā pārliecinājos, cik grūti iekustināt zvanu. Lords Džons man sekoja.

— Nudien, jauno cilvēk!— viņš iesaucās, vilkdams nost žaketi.— Sasodīti labi izdomāts. Ļaujiet arī man pieķer­ties, un mēs drīz zvanu iekustināsim.

Taču zvans bija pārlieku smags, un, tikai kad Celin­džers un Samerlijs nāca talkā ar savu spēku, mēs izdzirdējām virs galvas dunoņu un šķindoņu, kas vēstīja, ka milzīgā zvana mēle sākusi savu mūziku. Tālu pār izmirušo Londonu aizskanēja šī biedriskā un cerību pilnā balss, vērsdamās pie visiem cilvēkiem, kas palikuši dzīvi. Sis spēcīgais metāliskais sauciens ielīksmoja mūsu sirdis, un mēs jo cītīgāk ķērāmies pie darba, palecoties pāris pēdu no grīdas ikreiz, kad virve rāvās uz augšu, un sasprindzinot visus spēkus, kad tā noslīga uz leju, pie tam Celindžers notupās viszemāk; viņš sakopoja visu savu vareno spēku tikai šim vienam darbam un kā milzīga varde sēkdams lēkāja augšup un lejup. Tieši šo mirkli māksliniekam būtu vajadzējis izvēlēties, lai attē­lotu četrus vīrus, kuri kā krietni biedri jau agrāk kopā bija piedzīvojuši daudz briesmu un kurus liktenis bija izraudzījies šim pēdējam pārdzīvojumam. Mēs noņēmā- mies vaiga sviedros turpat vai pusstundu, rokas un mugura smeldza no pārpūles. Tad izgājām uz portika un alkaini raudzījāmies pār klusajām, līķiem pārblīvētajām ielām. Taču neviens neatsaucās un nekas nesakustējās par atbildi uz mūsu aicinājumu.

— Viss veltīgi! Neviens nav palicis dzīvajos,— es iesau­cos.

— Mums te vairs nav ko darīt,— sacīja misis Celin­džera.— Dieva dēļ, Džordž, brauksim atpakaļ uz Roter- fīldu. Ja vēl kādu stundu palikšu šai briesmīgajā, mē­majā Sitijā, es sajukšu prātā.

Ne vārda nebilduši, mēs iekāpām automobilī. Lords Džons apgrieza to, lai dotos dienvidu virzienā. Mums šķita, ka ar to viss ir beidzies. Mēs taču nevarējām pat iedomāties, kāda jauna, neparasta lappuse pavērsies mums nākotnē.

Un tā tuvojās beigām šis neparastais piedzīvojums, kas ir tik nozīmīgs, ka aizēno jebkuru notikumu ne tikai mūsu sīkajā personīgajā dzīvītē, bet pat visas cilvēces vēsturē. Kad sāku rakstīt šo stāstu, es jau sacīju, ka šis atgadījums vēstures hronikās pacelsies pāri visiem citiem notikumiem, tāpat kā virsotne slejas pāri kalna pakājei. Mūsu paaudzei lemts pavisam neparasts liktenis, ja jau tā izraudzīta, lai piedzīvotu šo brīnumu. Tikai nākotne rādīs, cik ilgi cilvēce spēs saglabāt savu pazemību un godbijību, ko saņēmusi kā mācību pēc visa pārdzīvotā. Man liekas — droši var teikt, ka nekas no vecā nebūs palicis pāri. Cilvēks pat neaptver, cik viņš ir bezspēcīgs un cik maz ko vēl zina un ka viņu vada neredzama roka, līdz vienā acumirklī šī pati roka saspiež un iznīcina viņu. Nāve ir nenovēršama. Mēs zinām, ka jebkuru brīdi tā atkal var mums uzglūnēt. Nepielūdzamā īstenība ap­tumšo mūsu dzīvi, taču kurš gan iedrošināsies noliegt, ka šās īstenības paēnā viss — gan pienākuma apziņa, gan apdoms un atbildības sajūta, gan svarīgu problēmu un dzīves mērķu novērtējums, gan kvēla vēlēšanās attīstī­ties un pilnveidoties — tas viss izaudzis un nostiprinājies mūsos līdz tādai pakāpei, ka ietekmējis sabiedrību no viena gala līdz otram? Tas nepakļaujas ne sektām, ne dogmām. Pārvērtības ir notikušas drīzāk gan mūsu domās par nākotni, dažādu parādību savstarpējās attiecī­bās, un mēs skaidri saprotam, ka esam tikai sīki, nenozī­mīgi radījumi un mūs žēlos un pacietīs tik ilgi, kamēr uzpūtīs pirmais saltais vējš no nebūtības. Taču, kaut arī pasaule no šās mācības kļuvusi gudrāka, es nedomāju, ka tā galu galā būtu kļuvusi arī drūmāka. Mēs, protams, visi esam vienis prātis, ka tagadējās mērenās un atturī­gās izpriecas ir dziļākas un arī saturīgākas nekā tā skaļā un muļķīgā drūzmēšanās, ko tik bieži uzskatīja par izklaidēšanos viņās dienās — dienās, kas tikai nesen pagā­jušas, tomēr vairs nav ar prātu apjaušamas. Cilvēki bezmērķīgi aizvadīja tukšo dzīvi, ejot viesos vai arī uzņemot viesus, raizējoties par nevajadzīgi lielo mājsaim­niecību, gatavojot dažādus izmeklētus ēdienus un šķiežot laiku garlaicīgos mielastos, toties tagad dienas paiet veselīgā atpūtā — viņi lasa grāmatas, klausās mūziku, apmainās domām šaurā ģimenes lokā, un to visu viņi panāk, lietderīgāk un saprātīgāk sadalot savu laiku. Cilvēki kļuvuši daudz veselīgāki un līksmāki un līdz ar to arī bagātāki nekā agrāk, kaut arī iemaksāja lielākus nodokļus sabiedriskajā fondā, tādējādi ievērojami pace­ļot dzīves līmeni Britu salā.

Domas dalās jautājumā par to, cikos tieši sākās lielā atmoda. Vispār pieņemts, ka neatkarīgi no pulksteņu laika neprecizitātes indes iedarbību varējuši ietekmēt arī vietējie apstākļi. Katrā atsevišķā novadā dzīvība, pro­tams, atgriezās gandrīz vienlaikus. Neskaitāmi aculieci­nieki redzējuši, ka Bigbens tobrīd rādījis desmit minūtes uz septiņiem. Karaliskajā observatorijā konstatēts, ka pulkstenis bijis divpadsmit minūtes uz septiņiem pēc Griničas laika. Turpretim ievērojamais Austrumanglijas astronoms lords Džonsons atzīmējis, ka pulkstenis tobrīd rādījis seši un divdesmit minūtes. Hebridu salās atmoda sākusies septiņos. Par laiku, kad tā notika pie mums, nevar būt ne mazāko šaubu, jo es tai brīdī sēdēju

Celindžera kabinetā ar rūpīgi pārbaudītu hronometru rokā. Pulkstenis rādīja ceturksni uz septiņiem.

Mani bija pārņēmusi depresija. Drausmīgie skati, ko bijām redzējuši brauciena laikā, smagi spieda sirdi. Bū­dams vienmēr vesels kā rutks un enerģijas pārpilns, es reti kad jutos nomākts. Kā jau īram, man piemita spēja jebkurā nelaimē saskatīt kādu cerību stariņu. Taču pašlaik viss bija pārāk drūms un šausmīgs. Mani draugi apakšstāvā kala nākotnes plānus. Bet es viens pats sēdēju pie atvērta loga un, atbalstījis zodu rokās, domāju par mūsu nožēlojamo stāvokli. Vai mēs varēsim dzīvot arī turpmāk? To es sev jautāju nemitīgi. Vai ir iespējams dzīvot šai mirušajā pasaulē? Saskaņā ar fizikas liku­miem lielākie ķermeņi pievelk mazākos: vai arī mēs tādā gadījumā nejutīsim nepārvaramu pievilkšanas spēku, ar kādu mūs saistīs nebūtībā aizgājusi cilvēce? Kāds mums gaidāms gals? Vai atkal visu pārņems inde? Jeb vai arī ļaundabīgo vispārējā sairuma vielu dēļ dzīvība uz Zemes vairs vispār nebūs iespējama? Un beidzot — varbūt mūsu neapskaužamais stāvoklis izsitīs mūs no garīgā līdzsvara? Saujiņa vājprātīgu cilvēku nāves apņemtajā pasaulē!

Es domāju par šo pēdējo drausmīgo iespēju, kad pēkšņi izdzirdu kaut kādas klusas skaņas un paskatījos lejā uz ceļa. Vecais ormaņa zirgs kāpa kalnā!

Tai pašā mirklī es saklausīju putnu čivināšanu, dzir­dēju kādu lejā pagalmā klepojam un saskatīju rosību visā plašajā apkārtnē. Un tomēr, cik atceros, manu uzmanību galvenokārt saistīja tieši šis smieklīgais, izvārgušais, savu laiku nokalpojušais ormaņa zirgs. Lēņi, tik tikko dvašodams, zirgs kāpa kalnā. Tālāk mans skatiens pievēr­sās ormanim, kas salīcis sēdēja uz bukas, un beidzot jaunajam cilvēkam, kas satraukumā bija izliecies pa logu, lai uzsauktu, kurp braukt. Viņi visi neapšaubāmi bija dzīvi — sveiki un veseli!