Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

Visi atkal bija atdzīvojusies. Vai tie būtu bijuši tikai murgi? Vai tiešām iespējams, ka šis notikums ar indīgo joslu bijis tikai ārkārtīgi dzīvs sapnis? Vienu brīdi es pat biju ar mieru tam noticēt. Bet tad paskatījos uz tulznu, ko zvana virve bija uzrīvējusi rokā. Tātad tas bija noticis īstenībā. Un tomēr pasaule modās un dzīvība kā varens vilnis vienā mirklī pārvēlās pāri mūsu planētai. Pārlai­žot acis plašajai apkārtnei, es visur redzēju cilvēkus rosāmies, un likās, it kā nekas nebūtu ar viņiem noticis. Turpat skraidīja golfa spēlētāji. Vai tiešām viņi turpina spēli? Nudien, viens spēlētājs patlaban sāka dzīt bumbu, un otra grupa zaļajā laukumā acīmredzot centās to iesist bedrītē. Pļāvēji lēni devās atpak 4 P ie darba. Aukle iepļaukāja savu audzēkni un tad sāka stumt ratiņus kalnup. Visi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, vērpa tālāk iepriekš aizsākto pavedienu.

Drāzos lejā, taču parādes durvis jau bija vaļā, un es dzirdēju, kā mani draugi skaļā balsī pārsteigti cits citu pagalmā apsveic. Mēs spiedām viens otram roku un smējāmies, un misis Celindžera saviļņojumā mūs visus noskūpstīja un tad beidzot metās pie vīra, kas satvēra viņu savos lāča apkampienos.

— Viņi taču nevarēja būt aizmiguši!— iesaucās lords Džons.— Velns parāvis, Celindžer, jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka visi šie sastingušie cilvēki ar stiklaina­jām acīm un ņirdzīgo smīnu bija tikai iemiguši.

— So stāvokli sauc par katalepsiju,— Celindžers paskaidroja.— Pagātnē tā bija reta parādība un to gan­drīz vienmēr noturēja par nāvi. Cilvēkam šādā stāvoklī pazeminās temperatūra, viņš vairs neelpo, sirdsdarbība tik tikko jūtama — īstenībā iestājusies nāve, tikai tā ir īslaicīga. Pat visgudrākais cilvēks,— un viņš pievēra acis un pasmīnēja,— diez vai būtu iedomājies, ka šī vispārējā parādība ir katalepsija.

— Jūs to varat saukt arī par katalepsiju,— piemeti­nāja Samerlijs,— bet tas galu galā ir tikai nosaukums, un mēs par šo katalepsiju zinām' tikpat daudz, cik par indi, kas to radījusi. Mēs varam vienīgi teikt, ka saindē­tais ēters izraisījis īslaicīgu nāvi.

Ostins vēl arvien kā pusnemaņā tupēja uz automobiļa kāpnītēm. Tātad viņu es biju dzirdējis lejā klepojam. Saķēris galvu rokās, Ostins brīdi sēdēja pavisam klusu, bet tad, kaut ko murminādams, ātri pārlaida skatienu automašīnai.

— Ak tu biezais pauris!— viņš norūca.— Visur viņam jāķeras klāt!

— Kas noticis, Ostin?

— Eļļa iztecējusi, ser. Kāds ir blēņojies gar automobili. Droši vien jaunā dārznieka puika.

Lords Džons jutās vainīgs.

— Nesaprotu, kas gan man kait,— Ostins turpināja, sliedamies kājās.— Mazgājot automobili, man laikam uznāca nelabums. Es, šķiet, pakritu pret kāpnītēm. Taču, goda -vārds, nekad neesmu atstājis vaļā eļļas trauku.

īsos vārdos mēs pārsteigtajam Ostinam pastāstījām, kas bija noticis ar viņu un visiem pārējiem cilvēkiem. Paskaidrojām arī, kādā veidā bija iztecējusi eļļa. Ar dziļu neticību viņš noklausījās, kā nemākulis braucis ar viņa automašīnu, taču izrādīja lielu interesi par to, ko mēs bijām redzējuši snaudošajā Londonā.

— Vai jūs, ser, bijāt arī Anglijas bankas tuvumā?

— Jā, Ostin.

— Kur noguldīti miljoni, bet ierēdņi visi guļ?

— Patiešām, jā.

— Un manis tur nebija!— viņš smagi nopūtās un nomākts sāka atkal mazgāt automobili.

Pēkšņi nošņirkstēja riteņi grantī. Nudien — vecie or­maņa rati piebrauca pie Celindžera mājas durvīm. Es redzēju jauno cilvēku izkāpjam ārā. Mirkli vēlāk ar vizītkarti uz paplātes parādījās kalpone, izspūrusi un apjukusi, it kā šo pašu brīdi būtu pamodināta no visdzi­ļākā miega. Ieskatījies vizītkartē, Celindžers nikni nosprauslojās, un viņa kuplie, melnie mati dusmās tā vien likās saslējušies stāvus.

— Reportieris!— viņš norūca. Tad, jau pieļāvīgāk pasmaidīdams, piebilda:— Galu galā ir gluži dabiski, ka visa pasaule steidzas uzzināt manas domas par šo noti­kumu.

— Diez vai tāds bija viņa nolūks,— iebilda Samerlijs, — jo viņš taču brauca uz šejieni, kad krīze vēl nebija sākusies.

Es paskatījos uz vizītkarti. «Džeimss Beksters, laikrak­sta «Nelv York Monitor» Londonas korespondents.»

— Vai jūs viņu pieņemsiet?— es jautāju.

— Nekad arī ne.

— Ak, Džordž! Tev nu gan vajadzētu būt mazliet laipnākam un uzmanīgākam pret cilvēkiem. Vai tiešām no tā, ko mēs pārcietām, tu nekā neesi mācījies!

Celindžers neapmierināts nokrekstējās un pakratīja lielo, iecirtīgo galvu.

— Ir gan šie žurnālisti pretīga tauta! Vai ne, Meloun? Visļaunākā nezāle modernajā civilizācijā, noderīgs in­struments šarlatāna rokās un traucēklis tiem cilvēkiem, kas nav pazaudējuši cieņu! Vai viņi jebkad ir bilduši kaut vienu labu vārdu par mani?

— Bet vai jūs kaut reizi esat viņiem teicis kādu labu vārdu?— es atjautāju.— Paklausieties, ser, šis svešinieks

taču braucis šurp, lai jūs satiktu. Esmu pārliecināts, ka jūs izturēsieties laipni pret viņu.

— Lai jau, labi,— Celindžers norūca,— nāciet man līdzi un runājiet jūs. Tikai jau iepriekš daru zināmu, ka necietīšu nekādu vardarbīgu ielaušanos savā privātajā dzīvē.— Kaut ko murminādams un purpinādams, viņš sekoja man pa pēdām kā saniknots, sirdīgs dogs.

Elegantais, jaunais amerikānis izņēma piezīmju grāma­tiņu un tūliņ ķērās pie darba.

— Esmu ieradies, ser, tāpēc,— viņš iesāka,— ka pie mums Amerikā cilvēki ļoti gribētu zināt kaut ko vairāk par briesmām, kas, pēc jūsu domām, draudot pasaulei.

— Neko nezinu par briesmām, kas pašlaik draudētu pasaulei,— Celindžers skarbi attrauca.

Žurnālists noraudzījās viņā mazliet pārsteigts.

— Es domāju, ser, par tādu iespēju, ka pasaule varētu ieiet indīgajā ētera joslā.

— Pašlaik nekādas briesmas nedraud,— sacīja Celin­džers.

Žurnālists mulsa aizvien vairāk.

— Jūs taču esat profesors Celindžers?— viņš jautāja.

— Jā, ser, tā mani sauc.

— Tādā gadījumā nesaprotu, kā jūs varat teikt, ka nekādu briesmu nav. Es runāju par vēstuli, kas ar jūsu vārdu šorīt publicēta Londonas laikrakstā «Times».

Taču šoreiz Celindžers izskatījās pārsteigts.

— Šorīt?— viņš jautāja.— šorīt nekāds «Times» nav iznācis.

— Bet, ser,— amerikānis iebilda,— jūs noteikti piekritī­siet, ka Londonas «Times» iznāk katru dienu.— Viņš izvilka laikrakstu no svārku iekškabatas.— Te ir tā vēstule, par kuru es runāju.

Celindžers smīkņādams berzēja rokas.

— Pamazām sāku jūs saprast,— viņš sacīja.— Jūs tā­tad šorīt izlasījāt manu vēstuli?

— Jā, ser.

— Un tūlīt pat braucāt mani intervēt?

"— Jā, ser.

— Vai jūs ceļā manījāt kaut ko neparastu?

— Taisnību sakot, jūsu tautieši man šoreiz likās daudz dzīvāki un cilvēciskāki nekā parasti. Nesējs man pat pastāstīja kādu jocīgu atgadījumu; līdz šim jūsu zemē neviens neko nebija man stāstījis.

— Un vairāk^ neko?

— Tik tiešām, ser, neko tādu, ko es varētu atcerēties.

— Un cikos jūs izbraucāt no Viktorijas stacijas?

Amerikānis pasmaidīja.

— Es braucu šurp, lai intervētu jūs, profesor, taču iznācis, liekas, tā kā sakāmvārdā: «Kurš kuru izvilka — nēģeris zivi vai zivs nēģeri?» Jūs tātad gribat iztaujāt mani?